Ar basām kājām Mēs pa dzīvi kā uz mājām Visi kaut kur ejam, Bet vai zinām, kurp ved ceļš?
Ar basām kājām
Mēs pa dzīvi kā uz mājām
Visi kaut kur ejam,
Bet vai zinām, kurp ved ceļš?
Jautājums šis aizvien vēl dziļš un svešs.
Tas nekas, jo mēs vēl ejam
Pretī un garām svešām sejām.
Kāpēc mēs tā ejam bez mērķa un algas?
Mēs ejam un ejam, un vācam dienas kā saldas ogas,
Nav pat laika apsēsties un atvilkt elpu,
Jo saule pie apvāršņa sauc: “Es jaunu dienu nesu!”.
Ak tu, mūžs, cik sens tāds
gājums —
Radies, kopš staigāt pratis cilvēks,
Jo diez vai cilvēks kaut kur dotos,
Ja vien laiks tam pakaļ nedzītos.
Tā jau ir, ka gadi uz papēžiem kāpj,
Tāpēc jāiet, jo kurš tad grib, lai viņam sāp.
