Uz galda plāns nedēļu ilgai ekskursijai. Grāmatu plauktos vairāki detektīvromāni. Viņas dzīvoklis ir otrajā stāvā ar skaistu skatu uz Daugavu, un otrajā krastā skatiens aizķeras pie Skrīveru mājām. Ir saulaina darbdienas pievakare, un, dzerot tēju, šķirstām jaunjelgavietes Viktorijas Undzenas atmiņu albumu.
Viktorijas kundze varētu lasīt lekcijas pensionāriem par tēmu “Piedzimt no jauna pēc pensijas” vai “Kā dzīvot kopā ar jauno paaudzi”. Viņai tas ir izdevies perfekti.
Aizrauj kontrasti
Jūnijā Viktorija dosies uz Austriju. Puse naudas par braucienu jau iemaksāta. Abas ar draudzeni tā iesākušas — uzdāvina sev pusapaļās, apaļās jubilejās vai vienkārši tāpat kaut kur aizlaiž. Citāds izvērties vien pagājušais gads veselības problēmu dēļ. Pirmais tālais brauciens pirms astoņiem gadiem bijis uz Poliju. Būts arī Bosnijā un Hercegovinā, Somijā, Zviedrijā, Itālijā, Ungārijā un citviet. Katrā valstī ne mazāk kā nedēļu. Citādi neesot vērts. Uz Austriju braukšot jau otrreiz, tik ļoti tā iepatikusies.
Braucieniem no salīdzinoši mazās pensijas katru mēnesi nedaudz atliek. Ja pietrūkst, piestiķē bērni. “Veco laiku cilvēki prot taupīt, nepērk visu, ko redz,” saka jubilāre.
Ko dod šādi ceļojumi? “Mājās dzīvojot, kaut kas iesāpas, jūtos slima un, braucot ekskursijā, ņemu līdzi zāles. Bet tas tikai drošībai, lietotas netiek. Labākās zāles ir ceļojums, un par mājām sāku domāt tikai pēdējā dienā. Līdz tam “atslēdzos”, pat telefonu nelietoju. Neesmu jau nekāda biznesa sieviete, lai to nepārtraukti turētu pie rokas,” saka jubilāre. Kas aizrauj, patīk šajos braucienos? Viktorija teic — kontrasti. Gan tas, ko neredz Latvijā, piemēram, klintis, gan citas lietas. Bosnijā un Hercegovinā, šķērsojot kalnu grēdu, vienā pusē lietus gāza kā no spaiņiem, otrā — spoži spīdēja saule. Vīnē pārsteidza krāšņie rozēm pilnie parki. Arī Latvijas un kaimiņu zemju skaistākās vietas nepaliek bez ievērības. Pērn divas dienas būts Lietuvā, aizpērn — Tallinā.
Bērniem jāļauj
dzīvot
Viktorija ir priecīga, ka viņas bērni darbu nemeklē ārzemēs. Meita strādā “Skrīveru saldumos”. Ar viņu tiekoties retāk, jo upe priekšā. Dēls dzīvo šīs pašas mājas pirmajā stāvā. Pa abiem kopā viņi jubilāri par vecmāmiņu padarījuši trīs reizes. Kā bija pirmo reizi, uzzinot, ka būs vecmāmiņa? “Biju tam gatavojusies. Sagādāju mazu pūriņu. Kad piedzima, jutos laimīga!” stāsta Viktorijas kundze.
Cilvēkiem gados patīk pamācīt jaunos. Vai arī jubilārei šis niķis piemīt? “Tā jau ir, kad mūžs nodzīvots, pašiem šķiet, ka ļoti gudri esam. Bet bērniem jāļauj dzīvot.
Kad meita un dēls sāka draudzēties ar puišiem un meitām, neviena vārda neteicu. Pati atceros, kā bija jaunībā, kad no puiša mātes sajutu pretestību. Tad apņēmos saviem bērniem nekad nediktēt, kā dzīvot. Pašu izvēle, nevienam recepti neiedosi, jāļauj pašiem apdauzīties. Man tagad prieks gan par vedeklu, gan znotu.”
Universāla pārdevēja
Par savu dzīvi jubilāre stāsta: “Ģimenē bijām seši bērni un dzīvojām Lietuvā, pirms 60 gadiem pārcēlāmies uz Mežotni. Dzīvojām pie pašas Lielupes. Skola bija Rundāles pilī, tur arī paliku darbdienās pa nakti. Pils tolaik vēl bija neremontēta, kara laikā izpostīta. Telpas aukstas, mūžīgie caurvēji, nepatika man tur. Vēlāk pārcēlāmies uz Pāci. Atceros, kā no turienes agri rītā 10 kilometru gājām uz Bausku pēc maizes — ķieģelīša.
Vēlāk dzīvojām Kurmenē. Tur tēvs Vērdiņkroga pusē uzcēla māju. Strādāju kolhozā, saņemot smieklīgu algu — piecas kapeikas dienā, ko izmaksāja gada beigās. Humanās palīdzības tolaik nebija, un ar vecāko māsu dalījām vienu svētku kleitu. Kad viena gāja uz balli, otra palika mājās.’’
Tagad no lielās ģimenes mūžībā aizgājuši vecāki un brālis. Pārējie dzīvo Bauskas pusē un Rīgā. Pēc kolhoza Viktorija darbu atrada Kurmenes veikalā. Strādāja tur gan par pārdevēju, gan fasētāju, kurinātāju, krāvēju — viena pati. Kad atklāja autobusu līniju no Kurmenes uz Aizkraukli, kļuva par konduktori, vēlāk — par dispečeri Aizkraukles autobusu stacijā. Pēc darba veikalā, kas jau bija apnicis, tās bija patīkamas pārmaiņas. Tad arī par dzīvesvietu kļuva un 30 gadu ir Jaunjelgava.
Sevi prata un prot mīlēt
Reiz darbavietā piešķīra ceļazīmi uz sanatoriju Krimā. “Tur aizmirsu, ka esmu slima, ka vispār ir kādas problēmas. Mēnesis paskrēja nemanot. Pirmajās dienās nesapratu, kāpēc daudzi, stacijā kādu pavadot, raud. Jautāju paziņām, viņas atbildēja: “Padzīvosi, sapratīsi un arī pati raudāsi. Sanatorijas romāns varēja būt, bet atcerējos vīru. Tas atturēja. Bet jutos kā paradīzē — ēdināšana trīs reizes dienā, ekskursijas, procedūras,” teic jubilāre.
Ko Viktorijas kundze dara tad, kad neceļo? “Ziemā jādomā, kā paspēt apadīt bērnus un mazbērnus. Kā jau vecam cilvēkam, vakaros miegs nenāk, tad palasu grāmatu vai žurnālu. Žurnālos lasītais aizmirstas, bet grāmatā — paliek atmiņā. Jaunās grāmatas dārgas, tās pārsvarā ņemu bibliotēkā. Vēl kāds laiks jāatvēl Jaunjelgavas pensionāru padomei, ar nūjām jāpastaigā. Uz teātra izrādi te vai Rīgā aizbraucu. Jaunībā laiku veltīju ne tikai ģimenei, bērniem, bet arī sev. Apprecējos tikai 28 gados, puika piedzima, kad man jau bija 30. Biju jauna, skaista, gribējās izskrieties. Neko nebiju nokavējusi, neko nenožēloju. Tāpat neko vairs nevar mainīt,” saka jaunjelgaviete.
***
Katram sava dzīve dzīvojama. Kas der vienam, citam svešs. Ir pavasaris, daba visu iekrāso viegli zaļganos toņos, zied māllēpes, un arī jaunjelgaviete Viktorija Undzena rīt uzziedēs, pamodusies septītajā gadu desmitā.
