Valda un Elmārs Dūrīši no Odzienas šomēnes svinēs 70 gadu jubileju — Elmāram apaļais gadu skaitlis apritēs nākamnedēļ, bet Valdai — pēc tam. “Esmu par desmit dienām vecāks,” saka Elmārs. “Ļoti strādīgi, inteliģenti, patīkami cilvēki,” tā abus jubilārus raksturo Vietalvas pagasta pārvaldē.
Mūrītis silts līdz rītam
Pāris mūs sagaida savās lauku mājās. Istabā apņem patīkams siltums — tas no ķieģeļu mūrīša. “Šīs ir manas dzimtās mājas, tām ir vairāk nekā 120 gadu, māju kādreiz nopirka mans vectēvs,” stāsta Valdas kundze.
Mūrītis ir pārmūrēts no jauna, un visiem patīk uz tā sildīties — gan bērniem un mazbērniem, gan pašiem un kaķiem. Izslavētā “Jotul” krāsniņa ātri dod siltumu un ātri atdziest, bet mūrītis ir silts līdz rītam. Kādreiz lauku mājās bez tāda nemaz nav varējuši iztikt, jo tur likta abra ar mīklu, lai labi rūgst.
Dūrīšu mājās ir arī maizes krāsns, tā gan jāremontē, bet vēl deviņdesmitajos gados, kad bija grūti laiki, tajā cepta maize. Tagad vairs necep, lai gan veikalā pirktā nav tik laba. Piemēram, baltmaize — kādreiz no tās varēja pagatavot garšīgu saldo ēdienu, bet tagad tā saveļas kā gumijas pika. Kādreiz baltmaizi izmērcēja un deva vistām, tagad mērcējot tā pārvēršas par plānu plēvi, un vistām vairs nav, ko knābāt.
Sākumā likās bargs
“Esmu iegātnis no Cesvaines,” teic Elmārs. “Ar sievu kopā esam jau 44 gadus, no tiem Odzienā dzīvojam 40. Uz šejieni pārcēlāmies, kad Valdas vecāki bija tādi kā mēs.”
Kā gan abi satikušies? “Es vīra dzimtajā pusē, Kraukļu pamatskolā, strādāju par ķīmijas un bioloģijas skolotāju. Elmāru pirmo reizi satiku, kad viņš brāļa dēļ bija atnācis uz skolu savu vecāku vietā. Sākumā viņš man likās bargs, bet, kad pirmo reizi mani pēc balles pavadīja mājās, tāds vairs nešķita,” atklāj Valdas kundze.
Kāzas notikušas radu lokā, bijis arī svētku mielasts — kāda veca krodziniece saklājusi lepnu galdu. Četrus gadus abi nodzīvojuši kopā ar Elmāra vecākiem skaistās Kujas upes krastā. Valda gatavojusi vakariņas visai kuplajai septiņu cilvēku saimei — Elmāram bija vēl divas māsas un brālis. “Sākumā baidījos, vai ēdiens būs pa prātam, bet ģimenē ēda visu,” teic Valda.
Līdz darbam abiem bija septiņi kilometri — turp brauca ar autobusu, bet mājās nāca kājām. Valda no skolas tikusi agrāk, bet Elmārs strādājis kolhozā par autovadītāju, traktoristu, ekskavatoristu. “Dažs saka — kolhozos jau nestrādāja, tā nav — un kā vēl strādāja! Pa 10, 12 un pat pa 14 stundām. Dzirdēts arī, ka kolhozā dzērāji vien bija. Tomēr tā, kā tagad cilvēki dzer, kolhoza laikos gan nedzēra,” atzīst Elmārs.
Paradīzē dzīvojam!
Valda bērnībā savā ģimenē auga viena, tomēr viņu nelutināja. Tas bija kara un pēckara laiks, iztikt grūti, ģimenes locekļus izsūtīja, un māte viena gādāja par Valdu un trijiem veciem cilvēkiem. “Nezināju, kas ir cukurs, un konfekšu arī nebija, māte vārīja cukurbiešu sīrupu, kartupeļu un piena putru, lika klāt sīpollokus. Maizes arī nebija, iztikām ar cūkupupām un zirņiem. Daudzi teic, ka tagad ir slikti — tā nu gan nav, mēs tagad paradīzē dzīvojam!” uzskata Valdas kundze. “Ja tagad pagatavoju rīvētu kartupeļu klimpas, mazbērni neēd, saka — tās ir glumas. Mana vecāmāte cepa kaut ko līdzīgu picām — ar žāvētu gaļu, biezpienu un ķimenēm, tās gan mazbērniem garšo.”
Valdas vecāmāte bijusi ļoti stingra, agri cēlusies, daudz strādājusi un arī Valdas mātei darba tikumu ieaudzinājusi, agri, pat trijos, četros, modinājusi, jo esot taču pūrs jātaisa.
Mājās divus mēnešus
Kad piedzima pirmā meita Aija, pēc diviem mēnešiem Valdai jau bija jāiet strādāt, valsts atvaļinājumu nedeva. Skola prasīja daudz laika, bija jāstrādā arī sestdienās, bet svētdienās bieži vien notika olimpiādes, sacensības, un dažreiz pat mēnesi nebija brīvdienu. Elmārs palīdzēja skolā gan skapjus saskrūvēt, gan mācību materiālus izgatavot.
Pēc tam, kad pasaulē nāca otrā meita Inita, Valda strādāja piena savāktuvē, darba stundu bijis mazāk, bet alga tāda pati. Ar dēlu Ilmāru gan varējusi gadu dzīvot pa māju, jo valdība pieņēmusi jaunu likumu. Kad dēls paaugās, Valda atkal strādāja skolā, bija naktsaukle, bibliotekāre, darbmācības skolotāja, internāta audzinātāja un grāmatvede.
Grūtākie brīži abiem jubilāriem bijuši tad, kad bērni slimojuši, tomēr ar bērniem kopā pavadītais laiks dzīvē bijis arī visskaistākais.
Govis kā pielīmētas
Jubilāri allaž strādājuši piemājas saimniecībā, un arī tagad viņi kopj gaļas lopus, cūkas, vistas, trušus. Pensija ir maza, un gribas nevis izdzīvot, bet dzīvot.
Pāris uzskata, ka bez darba nevar, katru dienu vajag fizisku slodzi. Vai abiem tik daudz strādāt nav par grūtu? “Kad ir grūti, jāiedzer zāles un jāatpūšas,” saka Valdas kundze. Bet vīrs piebilst, ka grūtāk ir dzīvot bez darba nekā strādāt.
Tomēr jāatvēl laiks arī atpūtai. Padomju laikos Elmārs kā labākais traktorists un kombainieris bijis bezmaksas ekskursijā Ukrainā un Moldovā, bet Valda uz Maskavu un Ļeņingradu braukusi kopā ar skolēniem.
Tagad arī iznāk paceļot. Nesen pārdevuši divas teles un braukuši ekskursijā pa Vāciju, Franciju, Šveici, Austriju. Turp aizlidojuši, bet tālāk devušies īrētā automašīnā, kuru vadījis dēls, viņš reizē bijis arī tulks. “Vieni paši mēs varam doties tikai uz Krieviju, jo zinām krievu valodu,” teic Elmāra kungs. “Ar mums kopā bija arī meita un mazdēls, bet otra meita strādāja saimniecībā.”
“Līdzi paņēmu pašu žāvēto speķi, un tas “pazuda” ātri vien. Pusdienas pieciem cilvēkiem tur ir ļoti dārgas — ap 70 — 80 eiro,” stāsta Valdas kundze. “Redzējām, ka Alpos audzēt lopus ir daudz grūtāk nekā pie mums — kādas tur stāvas kalnu pļavas! Kur vasarā gana govis, ziemā slēpo. No tālienes lopi izskatās kā pielīmēti nogāzēm. Jaunai kopējai rokās bija divas kūjas ar asmeņiem galā, lai varētu pārvietoties. Pārsteidza, ka Austrijā lopi visu zāli bija noēduši līdz pat viesnīcai, atstādami arī pa kādai “karašai”.”
Citu gadu Ziemassvētkos būts Vācijā, vasarā ceļots pa Latviju, bet katru gadu kaut kur aizbraukt gan neiznāk, jo nav vienkārši visiem reizē izbrīvēt laiku.
Pēc strīdiem neskriet projām
Kāda ir Dūrīšu pāra ilgas kopā dzīvošanas recepte? “Vienkārši jādzīvo, pēc strīdiem neskriet projām, bet censties otru saprast. Vajag daudz pacietības. Nav jau tā, ka domstarpību nebūtu bijis, tā nav nevienā ģimenē, bet visam ir jātiek pāri,” saka Valdas kundze. “Jāsaprot arī otrs, nevar tikai uzsvērt — es un es,” piekrīt Elmāra kungs.
Agrāk ģimenē svinētas lielākoties bērnu dzimšanas dienas, bet tagad savas jubilejas svin tad, kad ciemos atbrauc bērni, znoti un pieci mazbērni. Parasti pāris tās svin kopā. Šoreiz bērni gribējuši pierunāt doties uz kādu kafejnīcu, bet Valda un Elmārs tam nepiekrīt, jo mājas atmosfēra tomēr ir vislabākā. “Man ļoti patīk, kad pie galda ir daudz cilvēku,” atzīst jubilārs.
