Daudzesieti Rutu Jankovsku noteikti pazīst daudzi. Ja ne personīgi, tad vismaz pēc televīzijas spēlēm “Zini vai mini!” un “Prāta banka”.
Daudzesieti Rutu Jankovsku noteikti pazīst daudzi. Ja ne personīgi, tad vismaz pēc televīzijas spēlēm “Zini vai mini!” un “Prāta banka”. Erudītajai Daudzeses pamatskolas bibliotekārei prāta spēles un konkursi ir vaļasprieks jau no skolas gadiem.
Rindā gaida gandrīz gadu
— Jūs piedalījāties radiospēlē “Lieliskais piecnieks”, televīzijas spēlēs “Zini vai mini!” un “Prāta banka”. Kā tajās nokļuvāt?
— Lai šajās spēlēs nokļūtu, jāatbild uz atlases jautājumiem. Visgrūtāk tas ir “Prāta bankā”. Pareizi jāatbild uz jautājumu skatītājiem, kas redzams televīzijā spēles laikā, un vēl uz pieciem papildus jautājumiem. Tie ir diezgan sarežģīti, vairākkārt kļūdījos. Kad beidzot uz visiem atbildēju, manu uzvārdu pierakstīja un teica, lai gaidu uzaicinājumu uz spēli studijā.
— Cik ilgi gaidījāt?
— Nedomāju, ka būs jāgaida tik ilgi — atlasē uzvarēju 22. decembrī, uz ierakstu aicināja tikai nākamā gada novembrī, bet parādīja vēl cita gada janvārī. Ar “Zini vai mini!” bija savādāk. Sākumā šis raidījums man nepatika, tad vienbrīd radās pēkšņa vēlme tajā piedalīties. Pieteicos, taču tad sezona jau bija beigusies. Atmetu spēlei ar roku, līdz pēc dažiem mēnešiem man zvana un aicina uz studiju. Vairs negribējās, tomēr bērni pierunāja. Viņi teica: “Brauc, mēs vismaz izsmiesimies, kad tu izgāzīsies!”. Aizbraucu.
— Kā tad bija — izgāzāties?
— Atbildēju pareizi un par iegūto naudu nopirku suluspiedi. Arī “Prāta bankas” spēlē nopelnīju 210 eiro, šo naudu bankā vēl neesmu izņēmusi.
— “Prāta bankā” jums bija ļoti īss fināls — tikai četras minūtes. Tomēr diezgan liela naudassuma tik īsam laikam.
— Varbūt iegūtu vairāk, ja spēle nebeigtos. Būtu vairāk laika, spēlētu līdz galam. Es dēlam pirms tam teicu, ka spēlēsim līdz pēdējam jautājumam un galvenajam laimestam. Biju vīlusies, ka tik maz dabūju paspēlēt. Man žēl, ka citi no pusspēles izstājas, lai nezaudētu nopelnīto naudu. Ja esi aizbraucis, tad jāspēlē līdz galam. Tik grūti spēlē tikt! Un ne jau naudas dēļ braucu. To varbūt grūti saprast, bet man nauda spēlēs nav galvenais. Tas ir azarts, kas liek spēlēt vēl un vēl. Pārņem neparasta sajūta, kad tev jautā un tu atbildi.
“Šis jautājums ir tumša bilde”
— Televīzijā spēles vērojot, šķiet, ka jautājumi nemaz tik grūti nav. Kā ir studijā?
— Mājās, skatoties, kā spēlē citi, gandrīz visiem jautājumiem pareizo atbildi jau bez variantu parādīšanas zinu. Jau saku atbildi, tiklīdz jautājums parādās, tad vīrs dusmojas, ka kopā ar mani spēles skatīties nav interesanti. Taču, kad nokļūsti pie spēles galda studijā, pārņem savādas izjūtas. Spēlēt pašam ir citādi — uztraukums un nespēja uztvert jautājumu. “Prāta bankas” finālā spēlēju kopā ar dēlu Mārtiņu. Puika parasti ir par sevi pārliecināts, drošs, bet spēlē bija šausmīgi pārbijies. Pēc tam teica, ka neko no jautātā neuztvēris.
— Ko darāt brīžos, kad saprotat — pareizo atbildi nezināt?
— Tad saku, ka šis jautājums man ir tumša bilde, bet par Brosnanu man nejautā! Brosnans ir mans iecienītākais aktieris, par viņu daudz zinu, taču par šo aktieri man nekad nejautā. Citiem prasa, man nē. Ja trāpās “tumšie” jautājumi, tādi man ir par ģeogrāfiju, vēsturi, ķīmiju, mēģinu atbildi tomēr izdomāt. Ja nevar — “jāšauj” uz labu laimi. Reizēm gan ir tā, ka prāts darbojas kā dators: domā, domā, kamēr atbildi sameklē.
— Spēlēs viss atkarīgs tikai no zināšanām vai arī no veiksmes?
— Ļoti daudz no veiksmes, no tā, kāds jautājums gadās. Var būt tik viegls, ka smaidot atbildi, bet var arī tāds, uz kuru studijā neviens nespēj atbildi rast.
Vadītājs palīdz vai “nogremdē”
— Šīs spēles ir arī šovs skatītājiem. Kā jutāties, zinot, ka jūs redzēs tūkstošiem cilvēku?
— “Zini vai mini!” ierakstā sākumā ļoti uztraucos, pēc tam pamazām nomierinājos un kamerām uzmanību nepievērsu. Es domāju nevis par skatītājiem, bet par atbildēm. Daudz atkarīgs no spēles vadītāja. Piemēram, “Prāta bankas” Švāns ir tik laipns, nomierinošs, viņš palīdz spēlētājiem. Švāns bieži nepieņem nepareizu atbildi, iesaka padomāt vēl. Turpretī “Gribi būt miljonārs?” vadītājs Ķibilds dara pretēji. Pati ar viņu neesmu spēlējusi, bet tie, kuri bijuši, stāsta, ka vadītājs izsmej spēlētājus. Pat televīzijā var redzēt viņa nievājošo attieksmi, īpaši pret tiem dalībniekiem, kuri jau piedalījušies citās prāta spēlēs. Tā vien šķiet, ka Ķibilds viņus apzināti un ar īpašu prieku mēģina izgāzt.
— Viņš gan stāsta, ka jautājumus sakārto dators un vadītājs atbildes iepriekš nezina.
— Var jau būt, ka jautājumus tiešām “samet” dators, tomēr neticu, ka vadītājs nezina atbildes. Viņš pārāk bieži cilvēku, kurš grib atbildēt pareizi, novirza no īstās atbildes, un spēlētājs zaudē. Negodīga bija arī tā spēle, kurā bērnudārza auklīte ieguva 10000 latu. Jautājumi bija viegli, Ķibilds visu laiku spēlētāju “vilka” uz priekšu, kaut viņa gribēja no spēles izstāties ar jau nopelnīto summu. Ķibilds jau pašā spēles sākumā auklītei teica: “Jūs šovakar noteikti laimēsiet vairāk nekā cerat.” Tas bija gada jubilejas raidījums un acīmredzot jau iepriekš izlemts, ka tajā kādam jālaimē.
— Varbūt aizbrauciet uz “Gribi būt miljonārs?” un pārliecinieties, kā šī spēle notiek!
— Ļoti to gribētu, bet man nav loterijas biļetes ar trijiem TV simboliem. Kādu desmit biļešu esmu nopirkusi, arī vīrs vismaz tikpat, bet nekā — TV simbolu nav.
“Staburaga” zinošākā lasītāja
— Kā jūsu piedalīšanos prāta spēlēs uztver draugi un paziņas?
— Mājinieki konkursus un manu aizrautību uztver labvēlīgi. Vienīgi vīrs nevar ciest, ka es ar to lielos. Bet es nelielos, man tikai patīk par konkursiem parunāt. Arī citi cilvēki priecājas par mani. Dažs labvēlīgi pasmejas: ieslēdzu radio — tu uz jautājumiem atbildi, ieslēdzu televizoru — atkal Ruta spēlē, gludekli gan neslēdzu — kas zina, atkal Ruta būs priekšā! Tikai viens cilvēks man reiz teica, ka es “Prāta bankā” slikti spēlēju. Viņš, lūk, atbildes uzreiz visiem jautājumiem zinājis, bet es ilgi domājusi. Kad ieteicu braukt pašam spēlēt, viņš uzreiz apklusa.
— Kā jūs tik daudz zināt un atceraties?
— Ar konkursiem esmu “saslimusi” jau kopš skolas gadiem. Man ļoti patīk risināt krustvārdu mīklas, īpaši tās, kurās galva jāpalauza. Piedalos dažādos erudīcijas un zināšanu konkursos, bieži uzvaru. Arī “Staburaga” konkursā “Zinošākā lasītāja” uzvarēju un avīzi pusgadu bez maksas lasīju. Atbildes bieži rodas pašas — bibliotēkā cilvēki meklē dažādu jautājumu skaidrojumus, iegriežas studenti. Viņiem palīdzot atbildes meklēt, arī pati daudz jauna uzzinu. Cilvēki pieraduši, ka es daudz zinu, un bieži man par visu jautā. Pagastā pat smej, ka esmu “sieviete—informācija.”
Svētais Patriks rāda ceļu
— Kāds ir jūsu lielākais ar zināšanām iegūtais laimests?
— Laikrakstā “Vēstis Skolai” bija zināšanu konkurss pusgada garumā, un tajā es laimēju dāvanu karti no tūrisma firmas “Impro”. Aizbraucu uz savu sapņu valsti Īriju. Tā ir zeme, par kuru varu runāt vienmēr un ar visiem. Kolēģi, ģimene zina, ka man ir “klikšķis” uz Īriju. Atbraukusi rakstīju ceļojuma aprakstu, visiem par Īriju stāstīju, fanoju par īru mūziku un grupu “Riverdance”. Nolēmu, ja tuvumā būs šīs grupas koncerts, noteikti braukšu. Te lasu avīzē, ka “Riverdance” muzicēs Tallinā. Nolēmu kaut kājām aiziet! Kājām iet nevajadzēja, uz Tallinu aizbraucu un koncertā sajūsmā raudāju, no aplaudēšanas roku muskuļi ilgi sāpēja.
— Kādēļ jums tik ļoti patīk Īrija? Citiem tā šķiet lietaina un drūma zeme.
— Es ticu reinkarnācijai un zinu, ka iepriekšējā dzīvē noteikti dzīvoju Īrijā. Šai zemei jūtos piederīga. Kad biju Īrijā, vietējie mani noturēja par īrieti, arī tūristu grupas biedri smējās, ka es izskatos tā, it kā no Īrijas nāktu. Ceļabiedri man Īrijā uzdāvināja pili — atklātni, uz kuras uzrakstīja, ka tas ir manas pils sertifikāts.
Man tur gadījās neparasts piedzīvojums — gāju nopirkt kaseti par Īriju, bet apmaldījos. Ilgi klīdu cerībā atrast viesnīcu, neviens nevarēja ceļu parādīt. Sāka līt, satumsa, un es apjuku vēl vairāk, līdz ieraudzīju pa ielu klibojam sirmgalvi. Pajautāju viņam — sirmgalvis, šķita, tieši mani gaidījis, uzreiz parādīja, kur man jāiet. Pateicībā vērsos paldies teikt, bet sirmgalvis kā akā iekritis. Vēlāk noskaidroju, ka īru Svētais Patriks bijis klibs sirmgalvis. Nevar būt nejaušība, ka sastapu tieši šādu sirmgalvi. Svētais Patriks man naktī īsto ceļu norādīja…
— Jūs domājat, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši?
— Kam jānotiek, tas notiek. Kad gadās šķietamas nejaušības, vienmēr tomēr izrādās, ka tām bija jānotiek. Es savulaik piedalījos sapņu konkursā un rakstīju par sapni aizbraukt uz Īriju. Konkursa organizētāji vēlēja, lai sapnis piepildās. Drīz citā konkursā laimēju ceļojuma dāvanu karti. Tam tā bija jānotiek!
“Superpuikas” sākas ar Mārtiņu
— Jūsu rosināti, Daudzeses pamatskolas zēni ik gadu piedalās konkursā “Superpuika”.
— Patīk, ka bērniem kaut kas interesē, ne tikai izklaides. Viņi zina visus seriālus, var pastāstīt, ko kurš personāžs iepriekšējā sērijā darījis. Nu kaut kāds murgs! Tādēļ cenšos bērnus iesaistīt prāta spēlēs, konkursos. “Superpuikā” viss sākās ar manu dēlu Mārtiņu. Viņš no mazām dienām šo konkursu vēroja televīzijā un, jau mazs būdams, izlēma, ka tajā piedalīsies. Mārtiņš iesāka, nu pārējie turpina. Daudzesieši “Superpuikā” piedalās katru gadu. Ne velti jokojam, ka esam skola ar superpuiku novirzienu.
— Kā jūs atpūšaties?
— Atpūtai laika nav daudz. No rīta kā atnāku uz skolu, tā tikai pēc astoņiem vakarā aizeju. Dienā esmu bibliotekāre, vakarā — apkopēja. Dīvaini, bet apkopējas darbā nopelnu vairāk. Daudz laika aizņem studijas Latvijas Universitātē. Otro gadu neklātienē apgūstu bibliotēku un informācijas zinātni. Esot perspektīva lieta, jo — kam pieder informācija, tam ir vara. Bet aldziņas gan niecīgas! Varbūt Eiropas Savienībā būs savādāk!
— Kā jūs sevi raksturotu?
— Man patīk lauku klusums, daba. Vairāk gan vasarā. Ziema man arī patīk, bet tikai siltā istabā pa logu vērot. Arī kalni aizrauj, ja esmu to pakājē un augšā nav jākāpj. Vispār esmu diezgan bailīga, nekad nelēktu ar izpletni vai gumiju. Esmu azartiska, zinātkāra, arī mazliet slinka. Esmu garastāvokļa cilvēks. Avīzē lasot, gan visi šķiet tādi labi un pareizi. Uzrakstīsiet, ka es šausmīgi gudra, bet tāda nebūt neesmu! Varbūt reizēm gudru tikai tēloju. Piemēram, dēls lūdz nopirkt vadu no datora uz kaut kādu iekārtu, ko sauc par hubu. Domājiet, es zinu, kas tas tāds? Nekā! Bet iemācījos šo nosaukumu un veikalā gudru sejas izteiksmi prasu vadu uz hubu. Tikai īsti nesapratu, vai hubs jāsaka sieviešu vai vīriešu dzimtē. Un par tiem konkursiem arī — nu neesmu konkursu fanātiķe, man tie vienkārši patīk!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ruta Jankovska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1966. gada 16. maijs, Ogre.
IZGLĪTĪBA: studē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē.
NODARBOŠANĀS: Daudzeses pamatskolas bibliotekāre.
ĢIMENE: vīrs Guntis — mežsargs, dēls Mārtiņš — 12. klases skolēns, dēls Edgars — 9. klases skolēns.
VAĻASPRIEKS: prāta spēles, krustvārdu mīklu risināšana, konkursi.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
