Klintaines pagasta “Piešos” 80 gadu jubileju svin Elza Drunka. Jubilāre apgalvo, ka lielus svētkus parasti nerīko — ciemos atbrauc dēli un dzimtas jaunākās atvasītes.
Klintaines pagasta “Piešos” 80 gadu jubileju svin Elza Drunka. Jubilāre apgalvo, ka lielus svētkus parasti nerīko — ciemos atbrauc dēli un dzimtas jaunākās atvasītes.
— Esmu rentnieka meita, un mana dzimtā puse ir Liepkalne, — saka Elzas kundze. — Diemžēl kara laikā nācās Liepkalni pamest un doties bēgļu gaitās. Sākumā apmetāmies uz dzīvi Odzienā, tad Klintainē, pašā Daugavas krastā. Tad vēlreiz nācās atstāt jau iemīļotās mājas, jo sāka uzpludināt hidroelektrostacijas ūdenskrātuvi. Pārcēlāmies uz “Piešiem”, te dzīvoju pašlaik. Reizēm aizeju līdz Daugavas krastam un ar skumjām raugos uz vietu, kur dzelme slēpj mājas, kurās izsapņots ne viens vien jauks sapnis.
Garajā mūžā Elzas kundze strādājusi dažādus darbus — gan fermā, gan pienotavā cilātas smagas pienakannas. Smagais darbs tomēr nav spējis samezglot pirkstus, vien raupjās rokas atgādina par grūtajām, taču rosības pilnajām dienām.
Kaut arī Elzas kundze apgalvo, ka tagad, pensijā esot, lielākoties slinko, nelielais sakņu dārziņš un pāris siltumnīcu liek domāt, ka “Piešu” saimniece lielāko dienas daļu nevis pavada istabā, bet gan rosās dārzā.
— Savlaik kūtiņā bija arī lopi, taču tiem vairs nepietiek spēka, — apgalvo Elza Drunka. — Nu vairs ir tikai divi suņi. Viņi labi sargā māju un laikus brīdina par katru atnācēju.
Brīvajos brīžos Drunkas kundze lasa grāmatas, kuras no Klintaines pagasta bibliotēkas viņai regulāri atved bibliotekāre Otīlija Bīriņa.
— Lasu par piedzīvojumiem, ceļojumiem, romānus par mīlestību, — saka Drunkas kundze. — Bieži gadās, ka lasu, līdz logos jau svīst rīta gaisma — esmu aizrāvusies. Labprāt lasu arī “Staburagu” un “Latvijas Avīzi”. Augu dienu istabā skan radio, jo notikumiem vajag dzīvot līdzi.
