Pensionētā skolotāja Anna Liepiņa sen dzīvo Aizkraukles rajonā, bet viņas dzimtene ir Latgale — Ludzas rajona Nautrēnu pagasts.
Pensionētā skolotāja Anna Liepiņa sen dzīvo Aizkraukles rajonā, bet viņas dzimtene ir Latgale — Ludzas rajona Nautrēnu pagasts. Tur pagājušā gadsimta pirmajā pusē Ziemassvētkos stingri ievērotas visas katoļu reliģiskās tradīcijas.
Margarita Celmiņa
— Vecāki bija zemnieki, dzīvojām nelielā saimniecībā, strādājām un svinējām visus kristīgos svētkus, ievērojām gavēni.
Ģimenē bijām seši bērni, un vecāki mūs audzināja kristīgā garā. Visi esam kristīti un allaž apmeklējām Nautrēnu katoļu baznīcu, kura vēl tagad labi saglabāta un pulcē daudz ticīgo, — stāsta Annas kundze.
— Mēs, bērni, visvairāk gaidījām Ziemassvētkus. Divas nedēļas pirms tiem sākām post māju. Vajadzēja istabām nomazgāt griestus tā, lai dēļi mirdzētu. Arī grīdas nebija krāsotas, un tās noberzām baltas kā kaulu. Ja vajadzēja, arī tapetes istabu sienām pārlīmējām.
Nedēļu pirms Ziemassvētkiem mājās bija “cūku bēres”. Māte mums, meitām, mācīja gatavot putraimu desas, aknu pastēti, cūkas galvas sieru, dažādus citus gaļas ēdienus. Tomēr ar šiem gardumiem mūs tikai pacienāja, jo 24. decembrī visu dienu gavējām, bet gaļu, pīrāgus un smalkmaizītes varēja ēst tikai Ziemassvētkos.
Pa dienu visi nomazgājāmies pirtiņā un svētvakaram izpušķojām eglīti. Uz baznīcu vakarā nebraucām, jo tā bija tālu. Turp devāmies otrajā rītā — pirmajos Ziemassvētkos. Svētvakarā tēvs no šķūņa atnesa nelielu klēpi siena, nolika uz galda un pārklāja ar baltu galdautu. Visa istaba smaržoja pēc siena un vasaras.
Pēc vienkāršām vakariņām nedaudz atpūtāmies, bet, kā tēvs teica, tiklīdz pie debesīm parādījās zvaigzne un pulkstenis nosita divpadsmit reižu, aicināja mūs pie eglītes. “Celieties, Jēzus bērniņš ir piedzimis!” viņš vienmēr sauca. Tad ēdām svētku oblātas un cienājāmies ar mātes sagatavotajiem gardumiem. Dziedājām Ziemassvētku dziesmas un skaitījām lūgšanas.
Tēvs agri no rīta sienu aiznesa un izbaroja lopiem, jo tas bija saņēmis mūsu, mājinieku, un arī naktī dzimušā Jēzus bērniņa svētību.
Tad posāmies uz baznīcu. Zirgiem pie ilkss skanēja zvaniņi, šie braucieni bija brīnišķīgi — sals krāsoja vaigus, vizuļoja sniegs, un cilvēki priecīgām sejām cits citam vēlēja svētību. Baznīcā milzīgā eglē dega svecītes, un mācītāja svētruna vienmēr aizkustināja gan mazus, gan lielus.
Pēc baznīcas — pirmajos Ziemassvētkos — vienmēr bijām mājās, bet otrajā un trešajā svētku dienā devāmies viesos, un arī mūsmājās ieradās kaimiņi un tālāki radi.
