Viena no skaistākajām Jāņu nakts tradīcijām ir papardes zieda meklēšana. Iespējams, tāpēc, ka papardes ziedu neviens tā īsti nav ieraudzījis, nevar raksturot, bet ap to vijas daudz teiksmainu ticējumu un nostāstu.
No bērnības atceros, kā pieaugušie smējās un sačukstējās, pieminēdami papardes ziedu, iestāstot mums, ka to varot ieraudzīt tikai Jāņu naktī. Tonakt uz maiņām dežurējām pie paparžu pudura aiz šķūnīša, lai tikai nenokavētu īsto mirkli. Skaidrs, ka nekādu papardes ziedu tā arī neieraudzījām, iespējams, tas zied tik īsu mirkli, ka palaidām to garām, kamēr samirkšķinājām acis.
Papardes zieds ir jāuztver simboliski — kā enerģija, spēks un gaisma, jo gada visīsākajā naktī esam “pārlādējušies” ar pozitīvu enerģiju, šajā naktī zied visa pasaule mums apkārt, ziedam arī mēs paši!
Senču tradīcijas vēsta, ka Jāņu dienā gan precētas sievas, gan jaunas meitas galvā lika vainagus, dziedāja, dejoja, gāja rotaļās. Arī seksuālajā ziņā Jāņi jau toreiz bija laiks, kad varēja pārkāpt ikdienas normas un ļauties erotiskiem piedzīvojumiem, arī tautasdziesmas vēsta, ka Jāņos latvieši varēja atļauties dažādas vaļības.
Kurš gan kaut reizi mūžā nav devies šī maģiskā zieda meklējumos? Ja ne kopā ar otru pusi vai pie Līgo ugunskura satiktu un iepazītu jāņubērnu, tad vismaz gumijas zābakos un ar kabatas lukturīti? Varbūt kāds ir izmēģinājis ziedu atrast pēc senču metodēm — Jāņu naktī uz slotaskāta astoņas reizes jālec ap astotnieku, kas uzvilkts uz zemes. To darot, nedrīkst sarunāties un smieties. Kad tas izdarīts, uz slotaskāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākajam paparžu pudurim, bet tikai vienam — tad varot redzēt papardes ziedu ziedam.
Ja ziedu neizdodas atrast burtiskā nozīmē — nelīdz ne astotnieka vilkšana, ne jāšana uz slotaskāta, tad varbūt to izdodas atrast ar mūsdienīgākām metodēm? Jāņu nakts ir īstais laiks, lai ļautos seksam brīvā dabā — miglas pielietā pļavā, mežā, smaržīgā siena kaudzē, kaut vai pa ezeru slīdošā laivā. Mazliet fantāzijas, un no teiksmainās nakts apskurbušie jāņubērni atradīs ne vienu papardes ziedu vien!
