(53. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
389. diena
Vakar dienu noslēdzām ar “Makgeolli” — lēto korejiešu tradicionālo alkoholisko dzērienu. Tas, izrādās, ir dzirkstošs rīsu vīns.
Ja ņem vērā tehnoloģiju pārņemtos jauniešus, cilvēki te liekas tādi sportiski un patiesībā — garīgāki nekā citur. Varbūt tāpēc, ka viņiem nav tās trakās reliģijas ar milzumdaudz noteikumiem un nesaprātīgām “atkāpēm”. Interesanta tauta.
Esam augšā jau septiņos rītā, jo apkārt rosība. Šodien gribam iziet otru taku, jo uzzinājām, ka pēc diviem kilometriem ir rožu dārzs.
Mūs uz takas sagaida mežacūka. Tas ir labs iemesls, lai ātri pamostos — milzīgais dzīvnieks gan izbīstas un metas bēgt. Labi, ka cūkai nebija bērniņu, citādi varētu būt nepatīkamāk. Ceļi atkal dažādi — gan trepes, gan paklāji, gan akmeņi. Šis liekas vieglāks nekā vakar. Agrie garāmgājēji mūs sveicina (citus vietējos gan viņi nesveicina), bet mēs nezinām, vai tie ir cilvēki no vakardienas vai citi. Sejas te vēl nemākam atšķirt.
Pēc laiciņa nonākam rožu dārzā. Pie dārza visās malās pārdod speciālos apģērbus un staigāšanas nūjas. Rožu dārzā rozes gan vairs nav redzamas, bet apkārt visādas zīmes.
Nonākam tā sauktajā postenī. Jau desmit. Tur norāde uz kalnu — pusotrs kilometrs. Tā nu domādami iziet vieglā pastaigā pa rožu dārzu, attopamies, kāpjot nākamajā virsotnē.
Šoreiz gan nav tik viegli — ceļš ir stāvāks un bīstamāks. Tiekam arī otrajā virsotnē. Piecas stundas jau ceļā. Trakums! Bet daba ir patiesi vienreizīga!
Sāk līt lietus, tāpēc jāiet ātri lejā — akmeņi paliek slīdīgi, un tas nemaz nav patīkami. Vecāki ar mazākajiem bērniem arī dodas atpakaļ. Tiešām pārsteidzoši, ka pat tādus mazuļus ved tādos kalnos! Mums jau šodien kājas uz pusi lielākas palika! Šodien arī visos posteņos sēž apsargi. Svētdienas ir īstās staigāšanas dienas. Esam atkal sākumpunktā un dodamies uz pilsētiņu.
Pilsētas nomalē atrodam arī piemēslotus stūrus. Re, kā — jo tālāk no centra, jo tuvāk realitātei.
Arī te veikalos ļoti dārgas preces. Tomāti — četri eiro kilogramā. Par pārējo nemaz nerunāsim. Bet atklājam vienu foršu lietu — tikai šodien diemžēl. Vēl noderēs — viņiem te ir tādi kā “narveseni”, un tur arī pārdod “roltonu” gandrīz par veikala cenu. Te uzreiz to iespējams apliet ar karstu ūdeni, veikalā apsēsties uz soliņa un paēst! Super — nu visas problēmas atrisinātas!
Izņemot vienu — ārā vēl joprojām spēcīgi līst. Sazināmies ar kaučsērferi un prasām, vai varam pie viņa palikt arī šodien. Mūsu draugs ir ļoti saprotošs un uzreiz saka, lai braucam mājās. Liels paldies Gičangam!
Vakarā satiekam mūsu draugu un atpūšamies siltajā istabā. Vēl divas dienas Dienvidkorejā.
390. diena
Šodien izguļamies un mostamies vieni — mūsu kaučsērferis jau devies uz darbu. Ik pa laikam vienu dienu veltām īstai plānošanai. Šoreiz jāsameklē visa informācija par turpmākajām valstīm. Saņemam e-pastu no Austrālijas. Lai ceļotu uz Austrāliju, nepieciešama vīza, tā ir bez maksas un aizpildāma elektroniski. To izdarījām jau Turcijā. Laine uzreiz saņēma apstiprinājumu iebraukt valstī, bet Arčam apstiprinājuma kā nav, tā nav. Dīvaini. Sarakstoties ar Latvijas vēstniecības pārstāvjiem Austrālijā, noskaidrojas, ka vīzu vairs nav tik viegli dabūt, jo latvieši ir augstā riska grupā tāpēc, ka bieži pārkāpj vīzas noteikumus: ierodas kā tūristi, bet paliek strādāt.
Izrādās, Arču tik viegli nemaz nevēlas ielaist valstī — visādi papildu jautājumi un nepieciešama dokumentācija. Milzīgs paldies Laines mammai par palīdzēšanu — cerams, viss izdosies. Ja nē, ir vēl iespēja pārsūdzēt lēmumu vai arī nebraukt uz Austrāliju. Biļetes nav nopirktas, tā ka vēl neko nevar zināt.
Šodien visi muzeji, tempļi un svētvietas slēgti. Pirmdiena. Ļoti daudzās valstīs pirmdienās nekur nav iespējams iekļūt.
Pašā vakarā beidzot esam sataisījušies iziet mazu līkumiņu līdz parkam. Izrādās — parks slēgts. Un tas patiesībā nav parks, bet gan kāda tempļu teritorija. Mūsu “Google Maps” nedarbojas, jo tur taču nav Korejas kartes.
Ejam “uz dullo”. Jāpavingrina sāpošās kājas — vakardienas kāpiens liek sevi manīt.
Redzam izgaismotos korejiešu restorānus un dzīvās zivteles, ko klientiem uzreiz pasniedz no akvārija.
Apbrīnojam milzu kazino un četrdesmitstāvīgas ēkas. Īsts “Gangnam” stils!
Meklējot citu parku, attopamies pie vienas pazemes beznodokļu zonas, kas, izrādās, esot viens no lielākajiem Korejas pazemes iepirkšanās centriem — viņiem te ir īsts akvārijs. Nezinām gan, kuram pieder tā ideja par beznodokļu zonu, jo tā ir galīgi aplama. Tas, kam būtu jābūt bez nodokļiem šajos veikalos, ir daudz dārgāks nekā parastajos veikalos ar visiem nodokļiem.
Nekur nav soliņa, kur apsēsties un atpūsties. Te nav tādas sēdēšanas parkos un dabas vērošanas. Tam domāti dārgie restorāni.
Drīz vien attopamies pie tā paša tempļa, kuru redzējām pašu pirmo — mūsu pirmajās ierašanās stundās. Tik jauki — tāds pabeigts aplis.
Vakarā ar savu korejiešu draugu uzņemam pāris bilžu, jo viņš ir profesionāls fotogrāfs. Klausāmies superīgu korejiešu mūziku!
Tāda te ir mūsu pirmspēdējā diena. Rīt jau dodamies ceļā — redzēsim, kādi piedzīvojumi mūs sagaidīs Japānā.
(Turpmāk vēl.)
