(52. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
387. diena
Šorīt ceļamies ļoti vēlu — laikam organisms atpūšas no visas skriešanas.
Izkāpjam no metro, un atkal priekšā miljons zīmju un reklāmu korejiešu valodā. Redzam upi — īstenībā jauki, ka katras pusizžuvušas upes krastā viņi uztaisījuši pastaigu parkus. Tas ir arī kā apskates objekts.
Cilvēki kopumā neliekas īsti praktiski. Cik runājam un redzam, viņi vairāk saprot par tehnoloģijām un uzticas tikai vienam pareizajam variantam. Ja telefons rāda — jāiet taisni un pa kreisi, lai nokļūtu nākamajā blokā, tad cita ceļa nav… Tāpēc mūs daudzi arī nesaprot. Lai gan ilgs laiks pavadīts skolā, iespējams, ka pietrūkst tās īstās dzīves pieredzes, ko nevar iegūt, pārvietojoties no skolas uz mājām un darbu. Šodien redzam arī bezpajumtniekus, kas sildās centrālajā metrostacijā. Dīvaini, ka ielās nav atkritumu tvertņu — ja ēd pa ceļam, ar papīru jāstaigā visu dienu. Neviens zemē neko nemet.
Nokļūstam templī. Tā ir piemiņas vieta mirušajiem karaļiem un viņu sievām. Ieejas biļete maksā mazāk nekā eiro. Šajā svētvietā bez gida nav atļauts uzturēties. Līdzīgas būves kā pilī, taču komplekss nav izgreznots, bet krāsots vienkāršās krāsās. Tā ir īsta svētnīca Joseonu dinastijas radītājiem un uzturētājiem. Vieta ierakstīta arī UNESCO. Šeit notiek īpašas ceremonijas, lai godinātu mirušos valdniekus. Te tās notiek kopš 1464. gada — vienas no vecākajām ceremonijām pasaulē.
Redzam lielos ceremoniju laukumus. Interesanti, ka te arī melni ceļi krusto šos laukumus. Uz tiem nav atļauts kāpt, jo tie esot garu ceļi. Mirušo piemiņas ceremonijas notiek divas reizes gadā, un tās iespējams apmeklēt bez maksas.
Uzzinām daudz jauna. Piemēram, Korejā jautājums “cik tev gadu?” ir ļoti normāls un saprotams. Tas tāpēc, ka šeit vecāki cilvēki tiek ļoti cienīti. Ja kāds ir vecāks par tevi, uzreiz jāmaina frāzes un izturēšanās.
Arī mājās korejieši vairākas reizes gadā veic rituālus, lai pieminētu savus senčus. Senāk korejieši nedrīkstēja griezt matus, jo tie taču nākuši no senčiem, tāpēc taisītas tādas astītes uz galvas. Korejieši vienmēr apglabāti senču zemē, ne kremēti. Vēl joprojām jaunākie pie galda nesāk ēst pirms vecākajiem.
Šajā kompleksā apglabāti 19 karaļi un 30 viņu sievas. Uzzinām, ka karalis jaunu sievu varēja apņemt tikai tad, ja sieva nomirst pirms karaļa nāves. Ja otrā arī nomirst agrāk nekā karalis, viņš prec nākamo. Kāpēc gan tikai 19 karaļi no 27? Tāpēc, ka trīs no viņiem tika uzskatīti par tirāniem un tādējādi nenopelnīja savu vietu templī, citi atkal neko savā valdīšanas laikā nepaspēja izdarīt, jo drīz nomira. Patiesībā neviena no karaļu ķermeņiem te nav, jo korejiešu kultūrā tiek atdalīts ķermenis no gara — pēc iņ un jaņ, gariem ir viena mājvieta, kas ir šis templis, un otra ir ķermeņu mājvieta — kapenes.
Pēc tempļa apmeklējuma apskatām piemiņas parku karavīriem un ejam uz Insadonga ielu, kas ir gājēju iela suvenīru iegādei. Tā ir spoža, cilvēki pastaigājas tradicionālajos tērpos un bauda laiku. Mums viss liekas padārgi, tāpēc baudām pastaigu pūlī.
Beidzot nokļūstam Čogesa templī, kas ir slavenākais budisma templis Korejā. Tajā tiek piedāvāts arī palikt padzīvot ar mūkiem. Taču tempļa informācijas centrā mums saka, ka viņi neko nemāk paskaidrot. Jā, angļu valoda te nav īpaši populāra. Templis ir burvīgs. Esam ieradušies tieši tad, kad sāk krēslot un templis tiek izgaismots. Sešos vakarā sākas ceremonija. Skatāmies — visi velk nost kurpes un iet templī, mēs līdzi. Stāvam maliņā, uzņemam foto un video. Izejam ārā, nonākam no sānu ieejas līdz galvenajai un redzam — izrādās, ne fotografēt, ne iet iekšā templī nevarēja. Nu nekas. Nezinājām, jo pie sānu ieejas tādas zīmes nav.
Brīnišķīga ceremonija, to vērojam jau no ārpuses caur lielajiem, atvērtajiem logiem. Tik skaists ir dārzs un viss tempļa komplekss!
Pēc tempļa apmeklējuma redzam arī Bosingaka zvanu, kas arī tiek ietverts ikgadējās ceremonijās, un jau kopš seniem laikiem šis zvans apaļas bumbas formā paziņo laiku.
Beidzot nokļūstam īstā iepirkšanās centrā, kur jūtamies kā tirgū. Gar katru ēdiena aili tiek piedāvāti ēdiena paraudziņi. Mēģinām visādus brīnumus, piemēram, limonādes sajaukumu ar pienu, ko sauc “Milkis“. Ir daudzi alkoholiskie dzērieni — ne alus, ne vīns nav pieejamās cenās, bet tie viņu īpašie — ļoti lēti. Nopērkam divus litrus kaut kāda korejiešu brīnuma par eiro. Veikalā daudz zivju produktu un ēdienu ar suši lapu. Arī paši suši. Ļoti daudz interesantu lietiņu, bet nav īpaši ekstrēmo kā kukaiņi vai čūskas.
Rīt un parīt dosimies uz vienu no nacionālajiem parkiem — baudīsim Korejas dabu.
388. diena
Šodien esam gatavi doties uz Buhansanas Nacionālo parku netālu no Seulas. Dodamies prom jau desmitos. Te patiešām labi un ilgi var gulēt — bez modinātāja pat līdz 12 ne reizi nepamostamies. Tikai naktī odi traucē. Pat mūsu pretlīdzeklis tos nespēj aizbaidīt.
Lielāko daļu laika aizņem iešana līdz metro, un jau pēc pusstundas esam klāt pie Nacionālā parka. Metro sistēma ļoti plaša, bet tajā viegli orientēties. Viss ļoti sakārtots. Uzreiz var just, ka tur, kur atbraucam, ir kādi kāpēju un gājēju ceļi — cilvēki sataisījušies īstā pārgājienā. Korejā laikam kalnā nevar kāpt ar vienkāršām drēbēm — ir speciālās bikses, jakas, cepures un somas. Parku nav viegli atrast, jo visas norādes ir tikai korejiešu valodā. Jautājam cilvēkiem ielās. Neviens nerunā angliski un tikai rāda dažādus virzienus. Arī vārdu “Buhansana” viņi izrunā nedaudz citādi, tāpēc pajautāt ir grūti.
Ar lielāku maldīšanos sasniedzam Nacionālo parku. Esam informēti, ka tajā ar telti nevar palikt un sods esot 500 eiro. Esot apsargi, kas naktī visu pārbaudot. Neko — mums telts līdzi.
Gaidām kaut ko ļoti īpašu un apsargātu, bet izrādās, apsargu būdiņas nedarbojas jau ļoti ilgi. Ir tikai zīmes korejiešu valodā (tāpat kā norādes uz parku) par to, ka nevar smēķēt, mēslot un gulēt teltī. No bildītēm saprotam, ka jāuzmanās no mežacūkām.
Pats parks — brīvs, atvērts, ar vairākām norādēm. Izvēlamies iet uz kalna virsotni. Kāpiens ir stāvs pa lieliem akmeņiem, ko nomaina posmi ar trepītēm un smiltiņām. Pārsteidzoši daudz cilvēku, īpaši vecāka gadagājuma ļaudis, kas vēlas izbaudīt sestdienu dabā, kāpjot augstos kalnos. Un visiem ir īpašie kostīmi. Parks ir tuvu galvaspilsētai, to var arī redzēt no augšas.
Korejā dabas parkus var apmeklēt bez maksas. Dažos pat ir tādas kā patversmes, kur par 8—11 eiro var palikt vienā stūrītī un lietot dušu. Tad nav jāņem līdzi lielā soma. Telti celt nekur nav atļauts, bet īsti nekur tai vietu arī neredzam. Nolemjam palikt pie parka ieejas pirms visām aizlieguma zīmēm.
Laiks ir lielisks — kad stāvi, gribas uzvilkt jaku, bet, kad kāp, nav pārāk karsti.
Sasniedzam virsotni 360 metru augstumā virs jūras līmeņa. Skaisti! Pašam jāuzmanās, lai nenoripotu no kalna.
Vietējie mūs sveicina, un daži arī aprunājas, jautādami, vai mums parks patīk? Te tiešām daudz ceļu, ko izstaigāt. Viens savienojas ar citu. Un dabas parks ir tiešām milzīgs! Taču tumšs paliek jau ap sešiem vakarā, tāpēc laikus dodamies atpakaļ.
Vēl interesantais par korejiešiem. Kad bērniņš piedzimst, viņa gadiņu atskaite sākas no viena gada, ne no mēnešiem, tāpēc, ka viņi uzskata, ka mātes puncī ir īsta dzīvībiņa un piedzimstot bērns jau pelnījis vienu gadiņu.
Korejieši ēdot čāpstina. Pie tā jāpierod. Tā viņi parāda, ka ēdiens garšo. Prieks, ka mūsu draugam un viņa draudzenēm ļoti garšo žāvētās aprikozes, ko dāvanā atvedām viņiem no Kirgizstānas (tur žāvētie augļi ir otrā lielākā eksportprece pēc zelta). Zeltu nevedām.
Diena pavadīta superīgi. Rītdien vēl viena mūsu kalnos kāpšanas diena.
(Turpmāk vēl.)
