(4. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 30. oktobra numurā.)
18. diena
Stopēt dažos štatos ir aizliegts, arī Arizonā. Tā sākam savu ceļu kājām no kanjona uz nākamo pilsētu, kur varētu palikt, un tas ir 10 kilometru attālumā. Noejam gan tikai kādas piecas minūtes, līdz mūs kāds meksikānis aizved 50 kilometru tālāk, nekā cerējām.
Lielo kanjonu dienā apmeklē 10 000 cilvēku, bet viesnīcas domātas tikai 1000. Jautājums — kāpēc neceļ vēl viesnīcas? Tāpēc, ka pietrūkst ūdens! Lielākoties ūdeni tērē Fīniksa Arizonā, viens tornis nodrošina ūdeni gan Fīniksai, gan kanjonam. Daudz ūdens tiek izniekots mākslīgajiem zālieniem, lai gan zaļa apkārtne te nav raksturīga.
Kad nokļūstam tuvāk Lasvegasai, ir tumšs. Meklējot vietu, kur celt telti, atrodam vienu bāzi, satiekam lidostas prezidentu, kurš mums atļauj zālienā uzcelt telti un iedod savu tālruņa numuru, kas arī noder, jo atbrauc policija. Kad uzzina, ka telti atļāvis celt pats prezidents, tikai nosaka — nav raksturīgi, ka te kāds paliek pa nakti —, pārbauda dokumentus un atstāj mūs gulēt. Naktī telti ielenc mazi zaķēni un skrubinās apkārt.
No rīta satiekam burvīgu pārīti no Havaju salām, kas mūs aizvizina līdz Hūvera dambim un Lasvegasai.
Visu laiku šķiet, ka esi apreibis: tāda kā nerealitātes sajūta — īsā laikā redzēt tik daudz apbrīnojamu vietu un izjust tik daudz emociju!
Esam Lasvegasā. Atrodam gultasvietu, noliekam somas, un ballīte var sākties. Gaismas, kazino, cilvēki un reklāmas! Ja sēdi kazino, dzērieni ir bez maksas! Tikai jāatstāj dzeramnauda. Laimējam 20 dolāru, seši kokteiļi par brīvu un vinnētas biļetes uz koncertu. Vakarā viesnīcā satiekam poli, kurš apceļojis visu pasauli un dalās reālā pieredzē.
19. diena
Mūsu jaunais poļu draugs iemācīja, kā palikt lētākos hoteļos — jāreģistrējas hostels.com, nav jāmaksā nodokļi. Dzegošs piedāvā izbraucienu uz Sarkano kanjonu. Esam 1445 metrus virs jūras līmeņa. Skati apburoši!
Pirmo reizi dodamies izmantot Amerikas veļasmazgātavas, un tad atkal naksnīgā dzīve. Ejam uz “Strip” apgabalu. Tā, kur bijām vakar, ir maza ieliņa, tāda kā vecpilsēta. Lielie kazino ir citur. Iedomājieties, lai kazino spētu pastāvēt, tam dienā jānopelna miljons dolāru. Mēģinājām palīdzēt sev, ne kazino…
21. diena
Šodien jātaisa zīme “Ceļojam no Latvijas Eiropā uz…”, jo mums neatļauj sarunāties ar tālbraucējiem. Uzreiz uzrodas šoferis, kas mūs aizved līdz Longbīčai. Pa ceļam piebraucam pie augstākā termometra pasaulē. Vakarā Longbīčā aizbraucam līdz pludmalei un paliekam zem klajas debess — ārā supersilts, un noteikumus arī nepārkāpjam — telti neceļam.
Nolemjam uz Sanfrancisko nebraukt, jo sola sliktu laiku. Brauksim uz Losandželosu, Sandjego un tad laikam teiksim “atā!” ASV.
26. diena
No rīta laižam uz Sandjego. Vispirms gan sagatavojam īsu spāņu valodas vārdnīcu: nepieciešamākās frāzes un vārdiņus. Mums ieteica, lai vispirms mēģinām runāt kaut ko spāniski, paskaidrojam, ka neesam amerikāņi, un tad viss būs kārtībā. Pēc laiciņa apgūsim arī valodu elementārā līmenī.
Braucam gar okeānu, lieliski skati un milzīgi viļņi. Kaučsērfinga mēģinājumi gan pagaidām neveiksmīgi. Pilsēta skaista, liela! Lai visu apskatītu, vajag mašīnu. Ir iespēja par 75 dolāriem nopirkt dienas biļeti visam sabiedriskajam transportam, bet arī tas visur nebrauc. Ja esi kājāmgājējs, paliec pie okeāna. Tā arī darīsim — apskatīsim pilsētu un pasauļosimies.
27. diena
Šodien apskatām vietējos tirdziņus, pastaigājam gar okeāna krastu un arī līci.
Atrodam “amerikāņu kalniņus”, pa kuriem vajadzētu pabraukt, ja jau esam te, bet tie šodien un rīt nedarbojas. Divu stundu gājienā ir vēl vieni, bet tur iesim rīt, jo tas ir pa ceļam ārā no pilsētas. Šodien baudām pludmali un saulīti, jā, arī Kalifornijas lētāko vīnu. Te vienmēr prasa uzrādīt dokumentus, mums prasīja jau trīs reizes.
Esam izgulējušies un nu dodamies ārpus pilsētas. Kur tas būs, mēs vēl nezinām. Varbūt Teksasa, varbūt jau Meksika. Tagad sākas garais ceļš.
30. diena
Sākam dienu ar jautāšanu. Ir autovadītāji, kas brauc uz Teksasu, bet mums atsaka, jo tas ir pretlikumīgi, kravas mašīnā var būt tikai viens cilvēks. Īpaši baidās meksikāņi, jo, ja viņi pazaudēs darbu, jaunu atrast būs grūti. Divi ir gatavi mūs vest atsevišķi, katru savā mašīnā, bet drošības dēļ mēs atsakāmies. Beigās mums palaimējas. Braucam uz Laredo. Tas ir Teksasā pie pašas robežas. Arvien biežāk dzirdam pozitīvus stāstus par Meksiku, tāpēc domājam, ka varētu atrast kādu vadītāju, kas brauc iekšā Meksikā.
Tur mums iesaka apmeklēt Tekilas pilsētu, te viss ir saistīts ar tekilu. Mūs tur saukšot par gringo — baltajiem amerikāņiem, taču mums labāk esot teikt, ka esam no Krievijas, jo tur vismaz tādu valsti zina. OK, mēģināsim?
Mūsu autovadītājs Martins ir ļoti izpalīdzīgs, visu ceļu meklē, kas varētu mūs pārvest pāri robežai. Būtu jau labi noķert kādu “pazīstamu”, jo pa ceļam jāpiestāj migrācijas dienestā un jāapliecina, ka dodamies prom no ASV. Esam atkal šķērsojuši divas laika zonas, viss sajucis.
(Turpmāk vēl.)
