(40. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
326. diena
Mūsu pēdējā diena brīnišķīgajā Sibiu. Tā ir ļoti skaista pilsēta. Īsta studentu mājvieta — “Erasmus” no visām pasaules malām.
Nokļūstam pie Meļu tilta. Tas ieguvis savu nosaukumu kara laikā. Tam vīri gājuši pāri un solījuši sievām atgriezties. Bet tā arī nekad neatgriezušies, jo tikuši nogalināti kaujās. Tāpēc — Meļu tilts. Dodamies uz “Kaufland” veikalu, kur ārā gatavo dažādus ēdienus — nogaršojam rumāņu tradicionālās miči — maltās gaļas desiņas. Viņi daudz lieto arī kukurūzu. Cits tradicionālais ēdiens ir malta kukurūza (mamaliga) ar olu un bekonu. Mums gan nedaudz “trauma” no kukurūzas pārēšanās Dienvidamerikā. Tāpēc šoreiz to neizvēlamies.
Un uzkoda. Tā ir paprika ar baklažānu, var būt arī citas dārzeņu variācijas — burciņā. Katrā ziņā cenas ir zemas un ēdiens Rumānijā labs.
Pēc tam tiekamies ar draugiem un dodamies uz vienu vīna pagrabiņu. Tur ir labākais karstvīns, kādu jebkad esam mēģinājuši. Pat vasarā bāra īpašnieks mums šo karstvīnu pagatavo. Super!
Vakars ir lielisks. Rīt atkal dosimies ceļā.
332. diena
Šodien sākam Brašovas izpēti. Nokļūstam galvenajā laukumā. Daudz cilvēku. Šķiet, gaidāmi kādi svētki.
Īpaša ir Melnā baznīca. Tā savā lielumā sacenšas ar baznīcu Vīnē un Stambulā. Bet lielākās ērģeles ar 4000 stabulēm un 6,3 tonnu svaru ir te.
Pēc tam dodamies uz Melno un Balto torni. Senāk tie kalpoja kā aizsargtorņi Brašovas cietoksnim. Vecpilsēta vēl joprojām ir veco mūru ieskauta. No turienes paveras lielisks skats uz pilsētu. Ar funikulieri var uzbraukt arī Tampa kalnā, bet labāk taču kājām. Kalnā dzīvo gan lapsas, gan lāči. Brašovā esot ļoti daudz lāču. Šie meži vairs neesot draudzīgi. Kad aplūkojam pilsētu no augšas, pamanām, ka galvenajā laukumā sākusies militārā parāde. Aši skrienam lejā un paspējam uz himnu. Vēlāk turpinās garas pareizticīgo ceremonijas, un tad arī dodamies tālāk. Gaidām, bet nesagaidām kādu īpašu turpinājumu.
Dodamies tuvāk “lāču kalnam”, bet pa ceļam — pārsteigums! Izrādās, šodien Brašovā ir Oktoberfests! Trakie, sāk jau augustā! Apstaigājam visu laukumu. Cilvēku vēl nav daudz, jo īstais koncerts sākas deviņos vakarā. Bet cepšana jau notiek — ah, kādas desas te var atrast! Arī Brašovā ir sava alus rūpnīca, un tur top “Cuic” alus. Oktoberfesta teritorijā alu var nopirkt par diviem eiro litrā. Lejamo. Lētāk kā jebkurā citā oktoberfestā un kā jebkurā bārā. Bet vēl visa diena priekšā. Apstaigājam visus pilsētas mūrus un uzkāpjam arī kalnā aplūkot Brašovas citadeli. Esam jau satrenējušies kalnos kāpt. No citadeles paveras lielisks skats uz jauno Brašovu. Te ļoti daudz ceļ jaunas mājas.
Pilsētā dzirdam daudz ungāru. Rumānijā ir pat reģions, kur dzīvo tikai ungāri. Bet savstarpējās attiecības gan rumāņiem un ungāriem tādas saspīlētas. Laine “Erasmus” apmaiņas programmā pabija gan Ungārijā, gan Rumānijā. Situācija vairāk vai mazāk ir skaidra.
Alus festivāls ir ļoti jauks. Galdiņi nav jārezervē, visur apkārt viesmīļi pienes alu (tikai, ja pats neej un nepērc, alus kvalitāti nevar paredzēt — varbūt vecu un jaunu kopā salej).
Ir dejas un dzīvā mūzika.
Vakara gaitā, protams, iepazīstamies ar ļoti daudziem jauniem draugiem. Mums izmaksā desiņas. Arča uztaisa lielāko alus kausu sienu, pie kuras visi iet fotografēties. Un cilvēki arī palīdz to būvēt!
Patiesībā to līdz galam nepabeidz, jo pasākuma beigās rumāņu policisti, kas īsti “ar prātu nedraudzējas”, sāk pa to mest ar citiem kausiem, lai nojauktu. Tā ir zīme — pasākums tuvojas nobeigumam, un viņiem par virsstundām nemaksā. Ir pulksten deviņi vakarā. Visi sašutuši. Bet organizatori aicina pēc balvas atnākt rīt. Vakars izdevies.
335. diena
Esam labi izgulējušies Kišiņevas zaļajā parkā. Visu nakti apkārt skraida eži, un no rīta vāveres spēlējas. Tiešām viss tik zaļš!
Tālāk no centra daudzdzīvokļu mājas ir pavisam krāsainas, bet pats centrs tāds pelēks. Tomēr dzīvību visam piešķir cilvēki — tik daudz cilvēku ielās! Tas tāpēc, ka ielas pilnas arī ar pārdevējiem un tirdziņiem. Pārdod visu — sākot no augļiem, dārzeņiem un riekstiem, līdz pat pašdarinātiem un antīkiem sīkumiem. Internetā apskatām dažādas viesnīcas. Dabūjam trīszvaigžņu viesnīcā ar luksus numuriem istabiņu par 15 eiro! Milzu gulta, milzu televizors un milzu vannasistaba. Bet te nav interneta — rūteris esot bijis viena viesa istabiņā, un šis aizejot to izrāvis no rozetes. TV ir četri kanāli. Tādi dīvaini — viens kristīgais un pārējie ar reklāmām. Vēlāk pazūd elektrība. Teica, ap sešiem vakarā viss būšot.
Atkal dodamies uz centru septiņu kilometru attālumā no šīs viesnīcas. Braucam ar tramvaju, tas maksā divas naudiņas. 22 moldāvu naudiņas ir viens eiro. Iedomājieties, cik lēti! Arča ar savām krievu valodas zināšanām izceļas — visi domā, ka viņš ir vietējais. Bet tad saprot — Laine taču nāk no citurienes, un visi tādi runātīgi un izpalīdzīgi. Jautā, kā jūtamies pie vi-
ņiem — “atpalikušajiem brāļiem”. Te viss ir nedaudz vienkāršāk, bet nav jau tik traki! Tramvajā ir vecās papīra biļetes un pat kontrole, kas tās pārbauda. Arī konduktore, kura ar mums iedraudzējas un iedod savu draugu adreses — ja kādreiz nokļūstam noteiktajā vietā, būs, kur palikt. Cilvēki te patiesi jauki. Nedaudz mūs mulsina valoda — oficiālā esot rumāņu. Bet daudzi runā krieviski. Kad kaut ko prasām, nevar īsti saprast, ir viņiem labas attiecības ar krievu valodu vai ne. Daži noteikti ir īstie krievu valodas lietotāji. Citi rumāņu. Tāds “kišmiš”. Te ir daudz vīna darītavu — arī lielākās pasaulē! Konjaks esot labs, mums to iesaka sabiedriskajā transportā sastaptie cilvēki.
Esam lasījuši, ka viņiem te ir stipro dzērienu muzejs, kas ir lielākā ēka pasaulē, kuras forma atgādina pudeli (28 m)! Un šī ir viena no trim valstīm pasaulē, kurai abas karoga puses ir atšķirīgas. Tāpat ir Paragvajai un Saūda Arābijai. Moldova (krieviski — Moldāvija) ir lielākā vīna ražotājvalsts — proporcijā pret cilvēku. Un šī ir arī viena no ekonomiski nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Bet tieši tāpēc cilvēki ir ļoti atvērti un izpalīdzīgi. 2005. gadā Ginesa rekordu grāmata atzina Moldovas Milestī Mici kā lielāko vīna kolekcijas turētāju — kolekcijas garums vienā līnijā pārsniedz 100(!) km.
Mums ir termiņš — 13. septembrī jābūt Ukrainā, Kijevā. Jā, ļoti tuvu mājām. Bet mājās diemžēl mēs vēl neiegriezīsimies. Tiksimies ar Laines vecākiem, māsu un brāli (mēģinājums nr. 2 — šoreiz nebūs lidmašīnas, ko nokavēt.)
Šodien vēl paši gremdējamies tirgū. Gan lielajā, gan rokdarbu. Tik forši — nopērkam lejamo kvasu, kas ir daudz citādāks nekā veikalā — 40 centu puslitrā un tik vienreizīgs. Vakarā dodamies atpakaļ gulēt gultiņā. Ah! Moldova šķiet tik forša — nu tiešām, vistuvāk mājām kā jebkad šī ceļa laikā!
(Turpmāk vēl.)
