(37. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
303. diena
Šodien mostamies jau sešos, respektīvi, mūs pamodina ap telti staigājošas aitas un gans, kas nespēj kontrolēt dzīvnieciņu izrādīto ziņkāri par telti viņu teritorijā. Vispār gailis kaut kur netālu sāka dziedāt jau naktī. Dodamies ārpus skaistās Beratas. Šodien jātiek līdz Vļorai — daudzi ieteikuši šo kā skaistu vietiņu. Sākam stopēt. Nokļuvuši pilsētiņā, ilgi nesaprotam, kur ir centrs, bet, izrādās, visu laiku tam esam staigājuši cauri. Te vienkārši tas nav izteikts. Mūsuprāt, pilsētiņa ne ar ko īpaši neizceļas. Infocentra kartē atzīmētas dažas baznīcas un mošejas.
Ceļā mums piesienas divi puišeļi. Nāk pakaļ un saka: “Dod man naudu! Pica, pica.” Bet nepavisam neizskatās izsalkuši. Laikam jau zina, kā strādā tūrisms. Un, kad sakām “nē”, viņi jau zina, ka jāsaka: “Ej d***!”
Kad sasniedzam otru pludmali, esam pārsvīduši un neko vairs negribas. Metamies iekšā ūdenī — kā vannā, pat atveldzēties nevar.
Vietējie sāk izrādīt interesi — jautā, vai esam no Polijas, un nāk visu ko piedāvāt. Esam centrālās personas mazajā pludmalītē. Bet vietējie ir patiesi jauki.
Ejam atkal stopēt. Mūsu jauniegūtais draugs teic, ka Albānija ir īpaša ar savu mazo haosiņu — nekad nevar zināt, kas notiks. Ja grib kārtību, jābrauc citur.
Domājam šodien palikt gulēt vēsos kalnos. Bet tad domājam — kur celt telti? Apkārt kalni. Būtu mierīga nakts — neviena taču nav. Bet ir ļoti spēcīgs vējš. Arča ķeras pie milzīgiem akmeņiem celt aizsprostu.
Un tad ir klāt arī policija. Viņi jautā, ko darām. Atbildam, ka būvējam aizsprostu vējam, lai varētu uzcelt telti. Visiem trim vīriem vairs nav, ko teikt.
Jā, šī nakts būs viena no vējainākajām šajā ceļojumā.
305. diena
Esam sasnieguši Grieķiju. Ceļš? Kā vienmēr — interesants.
No rīta izpeldamies ledainajā jūras ūdenī. Šoreiz mums uzbrūk zosis.
Sākam stopēt. Drīz apstājas liels mersedess, iekšā puskails puisis ar zelta ķēdēm un gredzeniem. Aicina mūs iekāpt. Jautā, uz kurieni mēs. Braucam uz Grieķiju. Viņš saka, ka šis ceļš neved uz Grieķiju. Bet mēs taču skatījāmies kartē! Konsultējamies ar garāmgājējiem, izrādās, ceļš ir pareizais, taču vienā vietā ir ūdens un jāceļas pāri ar prāmi. Braucam! Kā būs, tā būs.
Puisis stāsta, ka strādājis Londonā. Ja visu laiku nebūtu lietus, viņaprāt, Anglija būtu labākā valsts pasaulē. Nez kā tie albāņi Anglijā tik ātri kļūst bagāti? Protams, viņi paši atzīstas, kādas lietas tur tiek bīdītas. Katrā ziņā tā nav strādāšana fabrikās.
Puisis aizved mūs pusceļu līdz robežai un brauc tikai speciāli mums. Patiešām jauki.
Tepat netālu ir Butrinas cietoksnis, kas Albānijā ir īsts tūrisma objekts. Iekšā neejam, mums ir tikai pieci eiro. Albāņu naudas mums nav. Domājam — ja nevarēsim norēķināties par prāmi, peldēsim pāri, mantas jau aizvedīs. Bet vecais koka prāmītis izmaksā tikai 50 centu. Super! Pārceļamies pāri upei un tikpat vēl līdz robežai.
Daudzi brauc uz Albānijas ziemeļiem, maz uz robežas pusi.
Apstājas viens vīrs, kurš gan nebrauc līdz robežai, saka, ka mums vajag mašīnu. Atbildam — stopēsim. Pa priekšu brauc viens glauns treilers ar čehu numuriem. Vīrs pabrauc tam blakus un atver logu, lai pajautātu, vai nevar paņemt mūs līdzi. Viņi brauc uz robežu, bet tā jau neviens līdzbraucējus neņem. Mēs to saprotam. Atvainojamies un dodamies tālāk. Stopējam tālāk. Piebrauc tas pats treilers. Pāris jautā, no kurienes esam, un beigās tomēr piedāvā mūs aizvest līdz Grieķijai.
Arī šie ceļotāji saka, ka cilvēki Albānijā ir pārsteidzoši draudzīgi. Vienmēr palīdzēs un nekad neatteiks lūgumam. Ātri pārbraucam pāri robežai un nokļūstam pirmajā pilsētiņā Igoumenitsā. Šeit mūsu ceļi šķiras.
Sākam stopēt. Ilgi. Saulē ir nenormāli grūti. Stāvam divas stundas, un neviens nestājas, vien rāda, ka nebrauc tālu. Piestāj viens puisis un saka, ka tie, kuri brauc tālāk, izvēlas lielceļu, un viņš mūs tur ar prieku nogādā.
Viņš saka, ka Grieķijā stopi nav populāri. Tomēr ceram uz labāko. Stāvam atkal — stundu, divas, trīs. Aizejam uz autoostu pajautāt cenas. Par 90 kilometriem jāmaksā 10,5 eiro katram. Nu, nē! Stāvēsim, cik varēsim. Vilcienu te nav, nav citu variantu.
Divas reizes šodien uzpildām 8 litru pudeli. Vakarā ejam kaut ko iekost. Ceļā uz pilsētas centru redzam vēl trīs stopētājus. Tātad vēl kāds stopē!
Cenas ir augstākas, var maksāt ar eiro.
Ir jau deviņi vakarā, neviens nestājas. Nekas cits neatliek, kā celt telti un gaidīt labāku rītdienu.
312. diena
Šodien atkal dodamies tālajā ceļā. Balsojam.
Stundas laikā piecas automašīnas pabrauc garām, sestā — apstājas. Iekšā pārītis. Un zina angļu valodu. Parunājamies. Viņi saka, ka Latvija grieķiem esot eksotiska valsts, jo parastie galamērķi ir Francija, Vācija utt. Vēlāk mūsu ceļabiedrenes ir divas meitenes. Braucam garām ceļam uz Delfiem. Pēc tam, kad sakām, ka esam par šo vietu dzirdējuši, meitenes pastāsta — tā ir vieta Apollona dievam. Senāk grieķi pielūdza 12 dievus, un nu Grieķijā varot atrast 12 ciemus jeb vietas katram no dieviem. Un kā Akropole Atēnās ir dievam Dionīsam, tā Delfi esot vieta Apolonam. Tur esot baznīca, kurā ieejot varot redzēt savu nākotni.
Tālāk meitenes iesaka stopēt uz lielceļa, jo esam vietā, kur neviens nebrauc tālāk.
Ieraugām norādi uz atpūtas vietu un ejam turp. Atrodam vienu kravas mašīnu ar Bulgārijas numurzīmēm. Dodamies klāt vienīgajam šoferim un krieviski jautājam, vai viņš nebrauc līdz mūsu vietiņai. Viņš aicina mūs iekāpt. Izrādās — grieķis, kurš dzīvojis Krievijā un dienējis Ukrainā. Viņš apgalvo, ka speciāli mūs gaidījis stāvvietā. Pamanījis uz lielā ceļa, taču tur nedrīkst apstāties.
Braucam garām vietai, kur notika 13 spartiešu cīņa, redzam pieminekli. Redzam arī ugunsgrēku. Te tādi esot bieži, jo cilvēki mēdzot izsmēķus izmest pa logu, bet zāle ir tik sausa, ka viss uzreiz aizdegas. Grieķijā plaši svinot kāzas, ar 500 līdz 1000 viesiem. Viņu kultūra ir aizraujoša, ka par to vairāk izdodas uzzināt no tiem, ar kuriem atrod kopīgu valodu.
Ceļš ir interesants un tiekam tālu, taču ne līdz galapunktam.
Ir jau nakts, bet rīt sasniegsim apbrīnojamo Meteoru.
Esam pacienāti ar auksto kafiju un dzeramo ūdeni un dodamies meklēt teltsvietu. To atrast nav viegli. Vismaz stundu staigājam tumsā, līdz nokļūstam vienā zaļā parciņā.
(Turpmāk vēl.)
