(36. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
300. diena
Šodien daudz laimes mums! Esam sava ceļa pusceļā. Esam 43. valstī šajā ceļojumā.
Ir tik forši — izdzīvojam šo pavisam dīvaino ikdienu, katra diena mums ir jauns piedzīvojums. Katru dienu ejam pretī nezināmajam. Ikkatra diena ir kā pārsteigums. Piekusuši vēl neesam — mākam sevi uzlādēt, un uzlādējat mūs arī jūs ar visām pozitīvajām domām un labajiem vārdiem. Esam pateicīgi visiem, visiem, īpaši mūsu ģimenēm par lielo atbalstu! Mūsu mīļie, mūsu draugi un jūs, dārgie, esat mūsu ceļojuma neatņemama sastāvdaļa. Esam patiesi laimīgi, ka esam tikuši tik tālu. Paši nemaz neticējām, un nebija iespējams apzināties šo lielo soli nezināmajā, ko nolēmām spert, pat īsti neapzinoties visus riskus un apstākļus. Bet nu — cita lieta! Esam ceļā. Esam kustībā. Tālāk — tik uz priekšu! Priekā!
301. diena
Esam nosvinējuši sava pusceļa dienu. To svinējām, no rīta meklējot veļasmazgātavu, ko nemaz nav tik viegli atrast, svinējām, apmeklējot lielāko muzeju Albānijā un piedzīvojot kārtējo negaisu. Bet vakaru pavadījām, gatavojot pelmeņus, un kas var būt labāks par to!
Šodien mūsu plāns ir iegriezties Maķedonijā otro reizi. Tās galvaspilsētu jau apskatījām, arī Matka kanjons bija vienreizīgs. Bet esam dzirdējuši, ka Ohridas pilsētiņa Maķedonijā arī ir jāredz. Un, tā kā esam netālu no tās, laižam uz vienu dieniņu uz Maķedoniju. Skatāmies kartē — trīs stundu brauciens. Ejam ārā no Tirānas — mēģināsim stopēt. Apstājas viens vīrs. Viņš runā nedaudz itāliski, nedaudz angliski un krieviski. Bet kopumā runājam vien to pašu — kā mainījās varas, valstī viss bruka un nu ražošana tikpat kā nav palikusi. Noskaidrojam arī to, ka itāļi un kuveitieši ir lieli draugi albāņiem. Ar pārējiem — “nu tā”.
Ohrida tiešām ir jauka pilsētiņa. Ļoti skaista. Visas ieliņas ar bruģīti, mazas mājiņas sarkaniem jumtiem. Ļoti daudz cilvēku, bet šoreiz kaut kā tas nemaz netraucē.
Šeit esot pat 360 baznīcas pavisam mazā teritorijā. Apskatām veco amfiteātri, un šķiet, ka koncerti tur vēl joprojām notiek. Redzam cietoksni kalnā. Tas ir liels, un par 50 centiem katrs var uzrāpties uz visām aizsargsienām un redzēt skaisto Ohridu no augšas. Super — kalni vien!
Sasniedzam Ohridas ezeru. Tas ir īpašs. Viens no vecākajiem un dziļākajiem ezeriem Eiropā — 4 miljonus gadu vecs un 288 metrus dziļš. Neredzam cilvēkus peldamies. Tas nozīmē, ka nav kaut kas labi — jā, ūdens tāds pavisam vēss. Mēs, protams, izpeldamies.
Paejam nedaudz ārpus pilsētiņas — tur arī lielāka pludmale un vietiņa teltij. Skati ap ezeru ir burvīgi — zils ezers ar ziliem kalniem. Tiešām pasakaini.
Vakarā mums nākas vēl apstaigāt ezera krastus, lai atrastu mierīgāko vietiņu. Sākumā mazi romu bērni mūs aplenc turpat pie ezera. Neko neprasot un nesakot, sasēžas riņķī un sāk mētāt akmeņus ezerā. Vieglāk ir aiziet pašiem, ne dzīt prom kādu citu.
Tad atkal vietas, kur daudz jauniešu. Tie met ūdenī stikla pudeles. Tas patiešām ir bēdīgi. Mēs nevaram tagad mācīt citus viņu zemē, tāpēc labāk vienkārši iet gulēt.
Tas nav tik vienkārši. Naktī netālu no mūsu telts jauniešiem ballīte. Nāk un spīdina mums ar lukturīšiem. Sarunāties mierīgi mums nesanāk, un nakts vidū pārvācamies uz citiem krūmiņiem. Telts gan nedaudz šajā procesā cieš. Bet nu neko — saremontēsim kaut kad. Bet pārējā nakts ok.
302. diena
Ceļamies no kaiju skaļajām balsīm. Mēģinām tās aizbiedēt, bet šīs mums ļoti vēlas pie ezera sastādīt kompāniju.
Esam jau ārpus Ohridas. Nākamā pilsētiņa ir Struga (tur dzīvojot tikai albāņi) un tad robeža.
Ejam. Vēl nav tik karsti, jo ir rīts. Mēģinām stopēt. Pēc ilgāka laika apstājas viens jaunietis. Čalis sāk stāstīt savu dzīvesstāstu — pabijis cietumā, tirgo narkotikas un pats ir cītīgs lietotājs. Piedāvā mums cigareti. Atsakāmies. Viņš saka, ka esot daudzus stopētājus ņēmis, bet mēs esam pirmie, kuri nesmēķē. Tad viņš jautā, vai Albānijā pamēģinājām zālīti? Sakām, ka nē. Viņš brīnās: tas taču tur ir tik populāri — ielās nākot dīleri un piedāvājot. Dīvaini — mums neviens nenāca klāt. Portugālē Lisabona bija vienīgā vieta, kur tas bija ļoti atklāti.
Puisis saka, ka mums viņš nevar piedāvāt marihuānu, bet visu citu gan. Piedāvā nopirkt heroīnu. Mēs ar savu skaļo “nē, paldies!” pat viņu nedaudz sabiedējam.
Līdz robežai turpinām klausīties trakos stāstus. Puiša onkulis apcietināts, jo uz Turcijas robežas noķerts ar 350 kilogramiem heroīna. Bet onkulim cietumā patīkot. Biznesu pat vieglāk esot “bīdīt”, esot aiz restēm. Nopelni 2000 eiro, cietumsargiem samaksā 20 eiro, un viss darīts.
Kad izkāpjam no mašīnas, paši jūtamies kā salietojušies. Laikam pārāk daudz dūmu. Tāda dīvaina sajūta. Bet izejam cauri kontrolēm, kas ir pavisam īsas, un stopējam tālāk.
Tad ātri vien mūs paņem busiņš. Mūsu mērķis šodien ir Albānijas pilsētiņa Berata.
Varam droši teikt — Berata ir pilsētiņa, kas jāredz. Tik pasakaina! Mūsu Albānijas favorīte (lai gan neesam vēl daudz kur bijuši). Tā esot viena no vecākajām pilsētiņām Albānijā. Saukta arī par Tūkstoš logu pilsētiņu, jo tur esot otomaņu un albāņu arhitektūras sajaukums. Bet te šajā gadā arestēti jau 934 narkotirgoņi (redzam ziņās).
Kalni, upe. Baltas mājiņas brūniem jumtiem un balta vecpilsēta. Superīgs centrs un katedrāles, mošejas. Ja citur šādās skaistās vietās ir pārāk daudz tūristu un cenas ir attiecīgi augstas, tad te var uzelpot. Un visu var atļauties!
Uzejam cietoksnī, kas ir īpašs ļoti daudzās pilsētās. Un te tas ir tik milzīgs! No cietokšņa redzam pilsētiņu. Jā, tās centrs un vecā daļa ir neaprakstāmas! Tā starpība, ko jūtam — šeit vēl nav viss tik tūristisks, tāpēc pret mums izturas kā pret cilvēkiem, ne kā staigājošu peļņas avotu. Un vislielākā nepatiesība ir tiem, kas saka, ka “esam drosmīgi, ja dodamies uz Albāniju” vai “no albāņiem jāuzmanās”. Te cilvēki ir superjauki un šeit jūtamies daudz labāk nekā citās nesen apmeklētās valstīs.
Interesanti, ka visa dzīve te sākas vakarā. Pēc krēslas iestāšanās visi cilvēki ielās. Mēs gan tajā laikā jau dodamies čučēt.
(Turpmāk vēl.)
