(35. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
294. diena
Šodien laiks izpētīt slavenākās vietas Melnkalnē — Kotoru un Perastu. Nostopējam kādu vietējo un nokļūstam Kotorā. Protams, pilsētiņa slavena ar vecpilsētu. Arī atgādina Dubrovniku. Tomēr šī īpašā vieta ir Dienvideiropas lielākā fjorda krastā un ierakstīta UNESCO. Viduslaiku pilsētiņa, ko ieskauj mūri. Šoreiz gan iekšā netiekam, jo vārtiņus sargā biļešu pārdevēji. No mūriem iespējams uzrāpties augstāk kalnā un apskatīt pilsētiņu no augšas. Kāds melnkalnietis pastāstīja — ja uzrāpjas pavisam augstu, mūros var atrast vienu caurumu, pa kuru izlienot var nokļūt kalna otrā pusē vienā ciemā. To daudzi nezinot. Interesanti. Šoreiz gan paši nemēģinām.
Izstaigājam Kotoru un plānojam doties uz nākamo skaistāko krastmalas vietu — Perastu. Ejam stopēt. Piestāj meitene no Kotoras. Viņai gan īpaši nepatīkot Melnkalne, izņemot Kotoru un Perastu. Tās ir favorītvietas pilnīgi visiem, ar ko runājam. Melnkalne esot dārga. Jā, atzīstam, dārgāka nekā Serbija, Kosova vai Bosnija un Maķedonija. Nokļūstam Perastā jaukā kompānijā. Uzzinām, ka šī pilsēta ir ļoti dārga. Un ne visi tajā var iebraukt! Jā, tā ir ļoti maziņa baroka pilsēta, kuru pārpludinājuši tūristi. Desmit minūtēs var iziet cauri visai Perastai! No šīs vietas var redzēt divas salas, uz kurām uzceltas baznīcas. Te esot uzņemts pāris filmu. Un varam teikt — neaprakstāmi skaista vieta, bet palikt te nav kur — nav ne parku, ne krastmalas, platākas par pēdas garumu, un arī veikalus aizstāj dārgi restorāni.
Atkal stopējam. Apstājas anglis! Sākumā domājam, ka polis, jo brauc ar poļu mašīnu, bet viņam esot draudzene no Polijas, un viņi pārcēlušies uz Melnkalni. Kāpēc gan ne? Laiks visu gadu esot burvīgs, un daba apbrīnojama. Tikai uzņēmumiem neesot draudzīga valsts — viss korumpēts, un par visu jāmaksā.
Uz šejieni esot jābrauc rudenī. Tad vienā dienā var aiziet izpeldēties un braukt uz kalniem paslēpot. Un tam jābūt patiesībai, jo visi mums tā saka!
Nokļūstam atpakaļ Tivatā.
Šodiena ir super — Kotora un Perasta tiešām ir Melnkalnes pērles arī pēc mūsu domām. Un Moračo kanjons, kuram braucām cauri.
295. diena
Šo rītu pavadām pie jūras un beidzot arī izpeldamies. Ilgi gan nepaliekam — saule ir ļoti spēcīga, un sauļoties mums pavisam vairs nepatīk. Laiks doties tālāk. Mūsu plāns ir nokļūt līdz Albānijas robežai — Adai Bojanai, par kuru neko internetā neesam atraduši, bet ikviens vietējais, ar ko runājam, saka, ka vieta ir brīnumskaista.
Līdz Adai Bojanai tikai 90 km, bet neiet tik viegli, kā cerēts. Stopējam ilgi. Saule ļoti karsē, un visu laiku smērējam krēmu. 20 km mūs paved divi puiši. Atkal ilgi neviens nestājas. Viens taksists visu laiku braukā garām un pīpina — viņam laikam nepatīk tādi, kas nemaksā par braucieniem. Tad apstājas kāds čalis. Sākam braukt. Bet viņš liekas pavisam dīvains. Runā angliski, bet liekas — vai nu dzēris, vai kaut ko salietojies. Visu laiku skaļi žagojas, acis puspievērtas un nesaprotams. Pusceļā viņš piestāj ceļmalā un saķer kāju — saka, ka tā sākusi sāpēt. Nesaprotam, kā palīdzēt. Izskatās, ka krampji būtu to sarāvuši, bet viņš saka, ka tas esot jau sen — kaut kādas problēmas. Hmm… no garāmgājējiem noskaidrojam, ka slimnīca ir netālu. Piedāvājam viņu aizvest. Bet viņš pats sēžas pie stūres un saka, lai kāpjam iekšā. Mēs tomēr atvadāmies — labāk, lai viņš atpūšas slimnīcā. Nezinām, vai viņš aizbrauca uz slimnīcu vai vienkārši uztaisīja šovu. Katrā ziņā ceram, ka ar viņu viss kārtībā.
Stopējam tālāk. Piestāj viens jauks smagās mašīnas vadītājs. Uzzinām informāciju par daudzām interesantām vietām. Bet šoreiz tās neredzēsim. Mums noteikti būs jārīko vēl viens Balkānu ceļojums.
Pēdējais šoferis mūs paved līdz nākamajai pilsētiņai — Barai. Te arī paliekam pa nakti. Nebija plānots te iegriezties, bet nenožēlojam. Ir skaisti — krastmalā mazas jahtas un saulriets. Ļoti skaista pareizticīgo baznīca un neliela pils.
Rīt būs mūsu pēdējā diena Melnkalnē. Žēl, ka par daudzām vietām uzzinājām vien tagad, bet vēl taču tik daudz priekšā! Dzīvojam ar pārliecību — Balkānos jāatgriežas!
296. diena
Ja jau esam krastā, sākam rītu ar peldi. Te gan ūdens izskatās eļļains. Dodamies ārpus Baras stopēt uz Adu Bojanu — visu saslavēto vietu.
Beidzot mūs tomēr paņem viens vācietis ar “bembi”. Viņam te esot divas mājas. Pašlaik uz Melnkalni atbraucis ielikt protēzes. Ja Vācijā tās maksājot desmit tūkstošus, tad te vienu. No Vācijas tiek pat organizēti autobusu braucieni šādam mērķim.
Nokļūstam Ulciņā. Līdz Adai Bojanai ir 18 km, tāpēc atkal stopējam. Neviens nestājas un, ja apstājas, tad prasa, cik maksāsim. Beidzot apstājas viena sieviete un paņem mūs bez maksas. Viņa jautā, vai mēs vispār zinām, kas ir Ada Bojana. Sakām, ka esam vien dzirdējuši, ka tā ir ļoti skaista vieta. Viņa paskaidro, ka vietējie par Adu Bojanu sauc vienu lielu pludmali, kas sākas tepat un ir 14 km gara. Tā ir vienīgā smilšu pludmale Melnkalnē. Bet, ja visi būtu precīzāki, tad Ada Bojana ir sala, kas ir vietā, kur viena upe ietek jūrā. Tā ir tālāk.
Pirmkārt, līdz īstajai Adai Bojanai vēl jātiek. Otrkārt, tur ir gan bāri, gan veikali un restorāni, bet ļoti dārgi. Un, treškārt, tā ir nūdistu pludmale. Ar jauko dāmu dodamies uz Kopakabanas pludmali (gluži kā Rio) un tur tad arī nedaudz paliekam pabaudīt saulīti. Smieklīgākais, ka viņiem šī vieta liekas ļoti īpaša, bet mums tā ir ierasta lieta — mūsu jūrmala taču arī lielākoties ir smiltiņas. Dodamies atpakaļ uz Ulciņu — no turienes rīt stopēsim uz Albāniju.
Ja viesojaties Melnkalnē un nav sanācis redzēt ne Kosovu, ne Albāniju, brauciet uz Ulciņu — te jutīsiet to pašu auru. Atkal tirdziņi un atkal skatieni (lai gan te arī dažus tūristus redzam). Neliels haosiņš, mošejas un mašīnas uz ietvēm. Mazi bērni prasa naudu, un ļaudis bāros bauda piektdienas vakaru. Negaidījām, ka pilsēta būs tik “dzīva”. Sasniedzam vienu parku — no tā var redzēt “dāmu pludmali”. Pludmale ir zemāk, un mēs esam kalnā. Uz kalna visās vietās pie kokiem zīme — “nefotografēt”. Ceram, ka nepamodīsimies pie tiem, kas nāk vērot sauļojamies kailas dāmas.
Rīt ceram sasniegt Albāniju. Viegli nebūs, bet interesanti gan.
(Turpmāk vēl.)
