(30. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
267. diena
Šodien ceļamies dzīvi un veseli, bet uz lielceļa vairs neejam. Pa mazajām ieliņām domājam iet pāri robežai. Ceļā izdodas sastapt pat čūsku. Tas gan nav patīkams pārsteigums, jo vēlāk noskaidrojam, ka Slovēnijā ir veselas trīs indīgās. Mūsējā draudzene bija zaļa pusotra metra garumā. Bet aizbēga.
Sasniedzam Slovēniju. Esam piekusuši, jo ārā ļoti karsti, un apstājamies pirmajā vietiņā iedzert Līgo aliņu. Izrādās, Slovēnijā ir eiro. Un arī cenas augstākas. Bet cilvēki draudzīgi. Jā, labā ziņa līgošanas dienā ir arī kompensācija, ko saņēmām no “AirItaly” — iztērēto 150 eiro vietā lidojumam uz Itāliju no Brazīlijas, kas kavējās divas dienas, saņēmām kompensāciju — katrs 600 eiro. Varam ceļot tālāk. Nostopējam mašīnu, kurā jauks vīrietis. Viņš domā, ka esam vietējie, bet angliski arī runā. Esam pilsētiņā, no kurienes vien 50 minūtes līdz Mariborai, bet mēs ņemam busu, kas beigās izlīkumo pa mazajiem miestiņiem līdz pat Austrijas robežai, līdz beidzot nokļūstam galā. Tā lētāk, lai gan tāpat samaksājām septiņus eiro.
Satiekam mūsu draugus — Anju, Rebeku, Mariju, Juri — un iepazīstamies arī ar Marko.
Draugi uzsauc aliņu, un dodamies nedaudz apskatīt pilsētiņu. Šī ir otrā lielākā Slovēnijā, bet nepavisam nav liela.
Uzzinām, ka Mariborā pašlaik no zoodārza izbēdzis bruņurupucis — ļoti liels, tāds, kurš var nokost roku. Vakarā gatavojam šašliku, lai gan viņi nav raduši svinēt šo dienu — padzeram aliņu un pieēdamies, kā pie mums pieņemts. Mūs uzņem superīgi — mums ir jauka, karsta duša un visas drēbes izmazgātas. Super! Svētkus svinam līdz trijiem. Šoreiz saulīti gan nesagaidām — to nākamgad Latvijā. Tad jau esam gatavi arī Slovēnijas svētkiem, kas ir 25. jūlijā, un visiem festivāliem, kas sākas rīt.
268. diena
Izguļamies forši, tikai nedaudz karsti. Mūs sagaida ar brokastīm un kafiju. Dodamies nelielā pārgājienā uz ūdenskritumu Mariborā. Galvenais — neuzskriet virsū lāčiem.
Problēma te esot kokapstrāde. Koku daudz, bet tie tiek sūtīti apstrādei uz Austriju, jo fabriku te neesot. Pēc tam Slovēnija iepērk atpakaļ jau gatavus produktus par daudz lielāku naudu. Traki. Ejam lielajā gājienā pa kalniem. Skati skaisti, ceļš nedaudz ekstrēms, bet vietējie jau pieraduši te kāpelēt. Ūdenskritums burvīgs, puiši izpeldas ledainajā ūdenī, mums līdzi mājās taisīts šņabis — uzreiz var arī sasildīties.
Te viņiem interesanti daudzi teicieni, labākais — labāk vīns vēderā nekā ūdens celī.
Mājās sašujam telti — tās visos stūros caurumi, pa kuriem skudras tiek iekšā. Tagad gulēšanai vajadzētu būt labākai. Vakarā dodamies uz pilsētu, jo dzīvojam nomalītē, kalnos, 17 km līdz Mariborai. Ieejam vīna muzejā, tur vīna degustācija maksā divus eiro par glāzīti, Egerā — 30 centu. Tā ka šoreiz izlaižam. Šodien arī mūzikas festivāls sācies, visur spēlē grupas, ēdieni un dzērieni, daudz tūristu. Atrakcijas. Arča pat izbrauc ar vienu interesantu ūdensierīci. Satiekam arvien vairāk draugu un tad arī vakaru noslēdzam bāriņā. Vakarā sākas spilgti zibeņi un negaiss. Laiks ir pavadīts superīgi — esam atpūtušies un izballējušies. Paldies mūsu draugiem par to!
269. diena
Izguļamies gultiņā, un ir forši! No rīta atvadāmies no Marko un paliekam vēl nedaudz ar Anju un viņas ģimeni. Forši, ka Slovēnijā arī dārzenīšus audzē dārzos pie mājām un vāra ievārījumu no auglīšiem. Rietumos tā dara reti. Līdzīga vēl viena lieta — kā braucam uz ārzemēm, mūs vienmēr jauc ar lietuviešiem.
Sēžamies mašīnā un četratā ar divām mūsu draudzenēm dodamies uz alām. Ir iespaidīgi. Līdzīgas redzējām arī Meksikā. Te cita attieksme pret apskati, bet katrā vietiņā savs skaistums. Alas ir lielas, lai gan esot vēl superīgākas — tādas, kurās vesels kanjons iekšā. Bet ieeja tajās maksā 27 eiro (šajās pieci). Alās, kur esam mēs, ir augstākais iekšējais alu ūdenskritums Slovēnijā — četrus metrus augsts. Citās alās tik augstu neatradīsiet. Alu vecums ir trīs miljoni gadu!!!
Ejam kopā ar grupu veselu stundu pa desmit grādu vēso iekšējo alu kanālu un priecājamies. Ceļā redzam arī augus, ko iepriekš nebijām redzējuši. Tie tiekot audzēti alum, un reģions, kurā esam pašlaik, ir īpaši tam domāts.
Un tad laiks atvadīties arī no mūsu jaukajām meitenēm — viņas mūs atvedušas jau 1/3 no ceļa uz Slovēnijas galvaspilsētu, lai tikai mēs alas varētu apskatīt. Paldies!
Paliekam pilsētā pa nakti tepat. Trakākais — šodien taču Slovēnijas neatkarības diena, bet viņiem šajā dienā viss slēgts — veikali un restorāni. Ilgi meklējam, līdz atrodam vienīgo, kas ir atvērts, un neticēsiet — tas ir Maķītis — mūsu īstais glābējs. Nevēlamies to reklamēt, bet labs padoms ceļotājiem — ja nav, kur, tad vēl pēdējā iespēja ir te. Esam paēduši un ejam meklēt teltsvietu. Šoreiz nav grūti, cilvēku pilsētā maz, nav kā mūsu neatkarības dienā. Viss kluss. Uzkāpjam kalniņā un redzam lielus kokus lietus aizsegam. Bet, izrādās, te kapiņi. Paejam nedaudz tālāk un ceram, ka spoki vai lāči naktī neatnāks. Bet naktī visādi brīnumi notiek — izrādās, ka viņiem tomēr ir svētku koncerti, un esam tieši pie viena tāda — visu nakti spēlē, un pusnaktī sagaidām arī superskaistu salūtu. Bet tad negaiss. Izmantojam visus iespējamos lietusmēteļus un dvieļus. Līdz rītam izdzīvojam — nedaudz slapji, bet gatavi ceļam. Uz Ļubļanu.
(Turpmāk vēl.)
Bet naktī visādi brīnumi notiek — izrādās, ka viņiem tomēr ir svētku koncerti, un esam tieši pie viena tāda — visu nakti spēlē, un pusnaktī sagaidām arī superskaistu salūtu. Bet tad negaiss. Izmantojam visus iespējamos lietusmēteļus un dvieļus. Līdz rītam izdzīvojam — nedaudz slapji, bet gatavi ceļam. Uz Ļubļanu.
Fakts
Slovēnija
◆ Iedzīvotāju skaits — divi miljoni, atšķirībā no Latvijas — nekoncentrējas galvaspilsētā.
◆ Platība — 20 000 km2.
◆ Vairāk nekā 10 000 alu.
◆ Uz katriem 70 iedzīvotājiem ir viens vīna lauks.
◆ Mariborā aug pasaules vecākais vīnkoks (400 gadu vecs).
◆ Viena no Eiropas valstīm ar visvairāk reliģiskajām ēkām uz cilvēku.
◆ Vairāk nekā 400 brūno lāču.
