(27. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
258. diena
Naktī iebraucam Milānā. Autoostas nav — tikai autobusa pietura. Aiz kokiem vienā pagalmiņā uzslejam telti. Naktī gan trakums. Laikam netālu mošeja — līdz vieniem skan arābu dziesmas mikrofonā, pēc tam līdz diviem afrikāņi tepat netālu spēlē futbolu. Un tad sākas lietusgāze. No rīta atrodam pie telts trīs zirgu figūriņas — izkausētas no vaska. Ceram, ka tas nav kaut kāds sektas darbs, kamēr gulējām.
Astoņos ar autobusu braucam uz Šveici. Šoreiz pērkam biļetes internetā — 15 eiro kopā — un esam klāt. Pārsteidzoši gan, ka robeža te ir strikta — pat pasu pārbaude un dažiem arī nepatikšanas. Bet šī nav ES valsts. Un vēlāk sarunās izrādās, ka viņi paši par to tikai priecājas. Berne ir Šveices galvaspilsēta, taču diez vai to un Ženēvu izdosies redzēt — dārga valsts, tāpēc apskatām tuvākās vietiņas Lihtenšteinai — mūsu nākamajai valstij. Tajā ir 500 gadu veca statuja, kurā attēlots bērnus ēdošs vīrs. Neviens īsti nezina, kāda ir tās nozīme. Esam sasnieguši Lugano, kas ir ļoti tuvu robežai ar Itāliju. Senāk tā vairākas reizes bijusi galvaspilsēta. Ļoti skaista! Kalni visapkārt ietīti mākoņos, un ezeros atspoguļojas skaistas, krāsainas mājiņas. Nu pasaku zeme, ja vien nebūtu tik dārga! Viņiem te nav eiro, bet gan Šveices franks — apmēram dolāra vērtībā. Cilvēki Lugano gan uz mums skatās ar tādu neuzticību. Visi bagātie tūristi ar “biezām” mašīnām, un mēs ar lielām somām un paskranduši pa vidu. Atkal stopējam. Cilvēku attieksme patiesi liek justies ļoti labi. Benzīntankā pienāk klāt tālbraucējs — nopircis mums katram saldējumu. Viņš atvainojas, ka nebrauc mūsu virzienā un saka, ka zinot, cik grūti ir tā uz ceļa stāvēt. Tik mīļi! Uz ceļa stāvot, piestāj mašīna — iekšā divi suņi, divi bērni un superjauka sieviete. Viņa brauc uz Kūru. Šajā valstī runā četrās valodās: itāļu, vācu, franču un vēl romāņu, bet mēs nezinām nevienu no šīm… Sieviete piedāvā mums palikt pa nakti pie viņas mājās. Pagatavojam vakariņās kartupeļu pan-
kūkas, mūs cienā ar Šveices sieru, olīvām un salātiem. Runājamies, spēlējamies, stāstām par Latviju… Beidzot tiekam karstā dušā. Vēl privātā istabiņa ar savu tualeti. Kā viesnīcā! Ah! Šī valsts ir pasakaina, ja vien nebūtu viena no dārgākajām Eiropā. Šveice ir mūsu topa augšgalā.
259. diena
Bagāta diena. Šodien esam pabijuši trijās valstīs. Pamostamies Šveicē. Pēc Kūras apskates dodamies Lihtenšteinas virzienā. Ar vairākām automašīnām tiekam līdz galvaspilsētai Vaducai, kurā dzīvo 5000 cilvēku. Visa valsts gan ir vien 30 kilometru gara.
Valsts ir pilnīgi ieslēgta dubultā iekšzemē, jo tās kaimiņvalstis pašas ir iekšzemē bez jūras. Otra tāda valsts ir tikai Uzbekistāna.
Apskatām Vaducu no augšas — no pils. Pilī gan nevar ieiet, jo tur dzīvo karaliskā ģimene.
Apskatām skaistās skulptūras, gājēju ielas un vīna laukus. Un tad jau soļojam ārā no pilsētas — mums jātiek līdz Austrijai, kas esot lētāka.
Kad paceļam īkšķi, apstājas mašīna. Smejamies — tas laikam atalgojums par ciešanām Itālijā. Pie stūres — vācietis. Viņš strādā Lihtenšteinā, jo viņu neapmierina alga Vācijā un arī situācija saistībā ar bēgļiem. Esot liels trakums. Taču Lihtenšteinā nemaz neesot tik viegli atrast darbu plus vēl viņi īsti vācu valodā nerunā — esot traks dialekts. Austriju vīrs arī zina un saka, ka stopēt it kā vairs neesot populāri. Bet tā ir visur. Lai gan pašlaik šķiet, ka Šveice un Lihtenšteina ir pirmajā vietā stopu ziņā — ļoti viegli! Var rēķināties kā ar autobusu — zinām, ka noteikti būsim galapunktā.
Tā nu esam trešajā valstī — Austrijā.
“Lidlā” ejam ievērtēt cenas — jā, ir daudz lētāk. Nopērkam vācu kartupeļu salātus un desiņas. Superīgas pusdienas — ēdam turpat zālītē pie veikala. Tad mūsu priekšā nostājas mašīna, izkāpj sieviete un iedod mums četrus eiro. Samulstam. Sakām — nevajag, bet viņa uzstāj, lai nopērkam vēl padzerties, un jautā, kur gribam nokļūt. Pēc tam saka, ka tā ceļot ir ļoti jauki, un aizbrauc. Mēs šokā, bet nesaprotam, vai tiešām izskatāmies tik traki? Vakar taču pat sakopāmies.
Uz uzbrauktuves parādām zīmi un neticam — uzreiz busiņš apstājas. Ceļā pētām Alpus un burvīgo dabu. Šīs valstis mūs fascinē. Runājam par ļoti daudz ko — grūti pat atcerēties, bet viens, ko tagad zinām: algas viņiem no viena līdz diviem tūkstošiem mēnesī un izmaksas arī ļoti augstas. “Lidls” ir vienīgais, kas te ir lēts.
Nokļūstam Insbrukā — esot studentu pilsētiņa, tomēr dārgākā pilsēta visā valstī! Tā kā stopējas tik labi un Slovēnijā jābūt pēc pāris dienām, pagarinām maršrutu — “šausim” līdz pašai Vīnei un, ja sanāks, iekāpsim arī Bratislavā.
Pilsētiņa nav liela — sazīmējam nākamo zīmi un dodamies stopēt. Visi ceļi ieiet tuneļos. Beigās nokļūstam uz viena apļa. Gaidām jau stundu — nekā nav. Tad piebrauc kāda sieviete un saka, ka šī nav laba vieta. Viņa mūs nogādā līdz perfektai vietiņai stopiem un saka, ka neesam pirmie stopētāji, kurus viņa tā paglābj.
Kļūst tumšs, un ejam meklēt telts vietu.
(Turpmāk vēl.)
Fakts
Šveice
◆ Valsts ar 7,5 miljoniem iedzīvotāju. Vidējais vecums —
80 gadu.
◆ Tradicionālais ēdiens — fondī.
◆ Vidējā skolotāja alga 2010. gadā bija 112 000 dolāru gadā.
Lihtenšteina
◆ Platība — 160 kvadrātkilometru.
◆ 35 000 iedzīvotāji.
◆ Viena no vadošajām mākslīgo zobu ražotājām pasaulē — 20% no visiem pārdotajiem.
◆ Pašlaik aktīvi darbojas 4000 uzņēmumu.
Interesanti
◆ Lai gan Šveici slavē par tās demokrātismu, te sievietēm nebija iespējams piedalīties vēlēšanās līdz pat 1990. gadam!
◆ Šveices armijas nazim korķu viļķis gan nav ražots Šveicē, bet Japānā.
◆ Dalailamam pieder vismazākais vīna dārzs pasaulē, un tas ir Šveicē. Tas sastāv no trim vīnogulājiem un ir 1,6 kvadrātmetrus liels.
◆ Senāk Šveice netīšām iekaroja Lihtenšteinu — tā nemaz iebrukumu nepamanīja, jo tai nav pašai savas armijas.
