(26. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
255. diena
Šodien sākam stopēt. Ilgi negaidām, līdz apstājas sieviete. Noskaidrojam, ka viņa brauc uz Marseļu — tajā virzienā, kur mums vajag. Sieviete, protams, runā tikai franciski un domā, ka mēs saprotam. Mēs tik mājam ar galvu un smejamies, paši nesaprazdami, par ko. Bijām jau nobijušies, ka terorisms būs ietekmējis cilvēku uzticēšanos citiem. Bet nē — stopēt ir viegli, un visi to uzņem kā pašsaprotamu lietu.
Marseļā tomēr iekšā nebraucam — būtu grūti tikt ārā, un mums ir termiņš. Francijā apskatīsim Kannas un tad dosimies uz Monako. Kannās apskatām slavenā kinofestivāla norises vietu — tur bijis arī misters Bīns. Kinofestivāls parasti notiek maijā desmit dienu garumā. Visas zvaigznes gan redzēt nevar, vien just, ka cenas ap to laiku paaugstinās. Vispār Francijā lielās pilsētas esot dārgākas. Te “Lidl” gan lēts — cenas patiesi ļoti saprātīgas. Pludmale burvīga. Zils ūdens. Jahtas un atpūtnieki. Fonā kalni — nedaudz pat atgādina mūsu mīļo Rio. Braucam apskatīt Nicu. Biļete maksā 1,5 eiro. Te vēl vairāk tūristu un vēl apbrīnojamākas pludmales. Tālāk jātiek līdz Monako. Autobusu neatrodam, kājām — piecas stundas. Jau vakars. Rīt stopēsim.
256. diena
Monako ir otrā mazākā valsts pasaulē — tās platība vien divi kvadrātkilometri.
Šo valsti pārvalda karaliskā Grimaldi ģimene. Monako “Grand Prix” F1 ir vienas no slavenākajām sacensībām pasaulē. Šeit dzīvo vien 32 965 iedzīvotāji, bet vietējie esot mazākumā. Ir daudz iebraucēju, un vēl vairāk katru dienu to skaitu papildina tūristi.
Apskatām Monako karaliskās ģimenes pili, kas ir kalnā — skats tiešām iespaidīgs. Gājēju ielas šauras un turpat arī katedrāle. Tiešām daba visu šeit padara apburošu. Cenas gan ievērojami augstākas. Te mēs neko nepērkam. Redzam vien “biezu biezās” mašīnas un jahtas. Monako slavena arī ar savu kazino Montekarlo pilsētiņā (jā, te arī ir pilsētas). Te filmētas arī vairākas filmas par Džeimsu Bondu. Tālāk domājam braukt uz Šveici. GPS rāda, ka jābrauc caur Itāliju. Laikam pēdējais garākais pārbrauciens Eiropā pirms Turcijas. Bet pāri kalniem jātiek ar vilcienu — stopi te nav iespējami. Par pusstundas braucienu jāmaksā 10 eiro. Tas taču nav normāli! Braucam stundu ar autobusu līkumu līkumiem, tomēr lētāk — tikai 1,50 eiro. Tad jātiek pāri robežai uz vienīgo ciematiņu, no kura ir uzbrauktuve uz lielceļa, un atkal mums veicas — paspējam uz vienu autobusu, kas brauc uz turieni par 1,5 eiro 20 minūtes. Tā desmit eiro vietā samaksājam trīs. Un esam Itālijā! Bet ciematiņā kārtīgs afrikāņu rajoniņš — pat nesaprotam, vai nometne vai kas. Tālu ejam ārā un beigās rāpjamies pāri barjerām uz savu teltsvietu.
Zinām, ka rīt būs grūti.
257. diena
Kā jau zinājām — šodien būs grūti tikt uz priekšu, jo esam atgriezušies stopiem ne īpaši labvēlīgā valstī. Bet nezinājām, ka būs tik grūti. Sākam stopēt jau rīta agrumā. Stāvam divas stundas, garām braukā policisti. Sākumā slēpjam zīmi un smaidām, beigās jau vienalga, bet viņiem arī mēs īpaši šoreiz neinteresējam. Jā, mūsu kļūda — vajadzēja tomēr izvēlēties garāko ceļu caur Franciju. Būtu jau Šveicē. Francijā vismaz stopi strādā. Ar dažādiem starpgadījumiem, pārpratumiem un mānīšanos tiekam līdz Dženovai. Vilcienā izdodas veiksmīgi nogulēt līdz pašam galamērķim. Konduktors laikam aizmirsa, līdz kurienei braucam, vai negribēja modināt, bet kontrole neiekāpa, un izkāpjot arī neviens nepārbaudīja biļetes. Super! Tomēr gandrīz pusi no biļetes summas katrs samaksājām. Nav jau galīgi “pa zaķi!”
Dženova nav skaista, to arī ilgi nepētām — tagad jāstopē uz Milānu. Stāvam uz vienas uzbrauktuves, uz lielā ceļa, uz otras uzbrauktuves. Mūs cilvēki sāk fotografēt, policija arvien vairāk pievērš uzmanību. Bet neviens nestājas. Dari, ko gribi. Jau viss apnicis… Piecus kilometrus kājām aizejam uz centru. Parkā ēdam savas maizītes. Cilvēki mūs pavada neizprotamiem skatieniem. Mēģinām pieslēgties “wifi” un atrast rozetes. Lielveikalos rozešu nav, un Itālijā visos “wifi” jāreģistrējas ar telefona numuru, kura mums nav — nav SIM kartes. Esam dimbā. Bet tad uzduramies tādai lietai kā “FlixBus”. Tas ir kaut kas līdzīgs “Eurolines” — lēti var tikt uz priekšu. Līdz Milānai ar busu septiņi eiro (ar vilcienu — 25). Triju stundu brauciens. Autobusa pieturā uzzinām, ka internetā tās pašas biļetes par piecīti. Tagad būsim gudrāki. Par zināšanām taču jāmaksā. Esam apriņķojuši un atgriezušies Eirotripa sākumpunktā. Cik dienu pagājis? Nezinām. Līdz šim apskatītas desmit valstis (ieskaitot mini valstiņas). Šī bija traka diena. Nezinām, vai vainot datumu vai jauno sarkano flomīti, ar ko zīmējām zīmes. Vismaz tagad kaut kāda skaidrība radusies. Rīt tiekamies Šveicē.
(Turpmāk vēl.)
Fakts
Francija
◆ Populārākais tūristu galamērķis — 83,7 miljoni tūristu gadā.
◆ Lielākā Eiropas valsts, kas aizņem 1/5 no Eiropas teritorijas.
◆ 67 miljoni iedzīvotāju, kas patērē 30 tūkstošu tonnu gliemežu gadā.
◆ Franču armija pirmā izmantoja kamuflāžu 1915. gadā — Pirmā pasaules kara laikā.
◆ Savulaik Čērčils par Franciju teicis: “Kā šī valsts var būt vienota, ja tajā ir tik daudz dažādu sieru?”
