(24. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
242. diena
Jādodas uz Sintru. Braucam ar autobusu, bet tas ir dārgi. Šī pilsēta ir tūristu galamērķis, kas piesaistījusi karaļus un iedvesmojusi dzejniekus. Tā ir pilna ar pilīm, un katra ar savu stāstu. Sintra uzbūvēta kalnos, un autobuss pa mazajiem kalnu ceļiem brauc uzmanīgi, taču vairākas reizes gandrīz saskrienas ar pretimbraucošo. Te diviem transportlīdzekļiem mainīties grūti, bet ir drošības sajūta, ne kā Dienvidamerikā vai Marokā ar trakajiem šoferiem. Izkāpjam pirms Sintras, jo te ir Monseratas pils, kas ir viena no skaistākajām, radīta romantisma periodā. Ap to ir botāniskais dārzs ar visas pasaules augiem. Taču ieeja pilī ir 8 eiro, un mēs netērējamies. Sintrā nokļūstam pēc divu stundu gājiena. Tur īsts lepnums ir vēl divi objekti. Tie ir visaugstākajā kalnā. Viens no tiem ir cietoksnis, kas savlaik bija militārs nocietinājums, un otrs — Penas pils — pašā kalna virsotnē ir būtisks pilsētas simbols.
Te ir daudz piļu un arī vecākā klinšu kāpšanas siena Portugālē. Vakarā apskatām arī pašu pilsētu. Svētdienā te ir ļoti daudz tūristu, notiek dažādi pasākumi un visam pa vidu Sintras pils. Tā ir oriģināla arābu konstrukcija un bijusi dzīvesvieta Portugāles karaliskajai ģimenei no 12. gadsimta. Sintrā ir arī daudz bagātnieku villu un ārzemnieku, arī no Krievijas.
Dodamies stopēt uz nākamo pilsētu. Ar stopēšanu te viss kārtībā, apstājas daudzas mašīnas, bet vadītāji saka, ka stopējam nepareizā virzienā. Nolemjam mainīt galamērķi, taču tad izrādās, ka izvēlētā pilsēta ir pārāk ilga brauciena attālumā. Tad nu nolemjam braukt uz 30 kilometru attālo Lisabonu un no turienes tālāk, bet to rīt.
243. diena
Ceļa malā stāvam tikai dažas minūtes, un piestāj vīrs, kurš gatavs aizvest mūs līdz galvaspilsētai. Tikai pa ceļam jāiebrauc kādā ciemā. Pa ceļam viņš parāda savu bijušo māju, kuru pārdevis krieviem. Pats pārcēlies dzīvot uz galvaspilsētu, jo bērni iestājušies universitātē un uz laukiem nevar izbraukāt. Izkāpjam uz lielā ceļa, kas ved uz Koimbru — mūsu nākamo mērķi. Tūlīt piestāj arī nākamā mašīna, un no mūsu šofera uzzinām, ka Portugālē gaidāma zemestrīce. Par to esot brīdinājuši zinātnieki.
Ātri tiekam Koimbrā — pilsētā, kurā ir vecākā universitāte Eiropā, ieeja tajā ir bez maksas. Taču skaistākajā bibliotēkā ieejas maksa 9 eiro. Dārgi, taču tam ir iemesls. Agrāk Portugāle bija lētais tūrisma galamērķis, taču valdība nolēma, ka jāpiesaista maksātspējīgi tūristi. Sāka celt pieczvaigžņu viesnīcas un arī cenas. Tūrisms attīstījās, un viss kļuva dārgāks.
Apskatām jauno pili un veco katedrāli, arī vecāko klosteri Portugālē. Baudām vecpilsētu un galvenos vārtus, mazas ieliņas, te ir daudz jauniešu — īsta universitātes pilsētiņa.
Mums radies labs priekšstats par valsti un cilvēkiem, īpaši par ceļošanu Portugālē — tas ir viegli un forši, un gribas redzēt vēl un vēl.
Tālāk nolemjam doties uz Aveiro. Ceļa malā mums pienāk klāt viens puisis un saka, ka pats brauc uz Lisabonu, bet viņa māsa mūs aizvedīs līdz pludmalei, jo viņš mūs pa gabalu pamanījis stopējot. Un tā šonakt vērojam saulrietu Miras pludmalē un nobaudām Portugāles zaļo vīnu.
244. diena
Dodamies uz Aveiro — mazu zvejnieku ciematiņu, ko paši portugāļi sauc par Portugāles Venēciju. Jā, tā arī var vizināties ar gondolām. Apskatām zivju tirdziņu, pāris baznīcu un mazās skaistās ieliņas. Bet te ir arī daudz atpūtnieku.
Dodamies tālāk — uz Viseu, kas ir ceļā uz Madridi. Stopējam, bet te ir tāds ceļu mudžeklis, ka neko nevar saprast. Mēģinām trāpīt uz pareizā ceļa. Viens vīrietis aizved mūs uz labāku stopēšanas vietiņu. Apstājas viens vīrs, kurš brauc uz Madridi, un mēs domājam — varbūt izmantot izdevību? Bet, izrādās, ka šoferim astoņas stundas jāatpūšas un viņš Madridi sasniegs tikai rīt. Nu to arī mēs varam izdarīt. Autovadītājs mūs ieved Viseu, kas, izrādās, nav nemaz ik maza. Apskatām vecpilsētu, katedrāles, mazās ieliņas cilvēku, kas atpūšas pēc darba, pilnas. Ieejam lielveikalā uzlādēt tālruni, un brīnums — mūs neviens nedzen projām. Pēdējā nakts Portugālē, rīt jā-
sasniedz Madride, un būsim iekļāvušies grafikā.
245. diena
Stāvam ceļa malā, gaidām ļoti ilgi. Apstājas viens šoferis, kurš saka, ka vienam būs jāguļ aizmugurē, otrs varēs sēdēt priekšā. Esam ar mieru. Izrādās, šoferis runā krieviski, viņš ir moldāvs, kurš jau ilgāku laiku dzīvo Portugālē. Viņš gan nebrauc līdz pašai Madridei, bet tiekam daudz tuvāk. Ir jau vēls, un meklējam vietu, kur uzsliet telti, bet piemērotu vietu atrodam tikai vienos naktī. Tas ir sporta laukums ar mīkstu zālīti. Bet, tiklīdz iemiegam, ieslēdzas zāles laistītāji, tāpēc esam spiesti pārbīdīt telti tālāk. Pāris stundu atpūtai, un gatavojamies trakajam ceļam uz Madridi.
247. diena
Dodamies uz Puertu del Solu — slavenāko laukumu Madridē. Tur notiek koncerti un ir ļoti daudz cilvēku. Ir taču piektdienas vakars. Satiekam savu draugu Rikiju un dodamies iedzert alu. Spāņiem tas patīk. Apskatām laukumu, kur Madrides “Real” svin savas uzvaras — Puertā del Alkalā — pilsētas vecos vārtos, kas atdalīja pilsētu no Alkalas ciemata. Tagad tie jau kļuvuši par pilsētas daļu. Pilsētas parkā sauļojas meitene bikini, bet Rikijs stāsta, ka tās nav spānietes, ārzemnieces. Nu galīgi aptrakušas! Ar vilcienu izbraucam nelielu gabaliņu ārpus pilsētas un dodamies stopēt. Ilgi nav jāgaida, kad apstājas viena mašīna, kas aizved mūs līdz vienam ciematam. Ar nākamo nobraucam 100 kilometru (no 600 plānotajiem). Vēl viena aizved līdz Saragosai, kas ir pusceļā līdz Barselonai. Klāt nakts, un tālāk nav, kur. Tomēr vēl viens vīrs mūs paved vēl gabaliņu, kur vieglāk atrast telts vietu.
248. diena
Mūs paņem viens pārītis, kuri arī paši pa visu pasauli izceļojušies ar stopiem un saprot mūs. Ceļš paiet runājoties, un viņi mūs izlaiž 50 kilometru pirms Barselonas. Esam pavisam tuvu. Un nākamais puisis aizved līdz pašai Barselonai.
Te visur jāmaksā par lielceļu izmantošanu, un summas nav mazas. Andalūzijā gan bezmaksas lielceļi. Savukārt Katalonijas reģions skaitās viens no bagātākajiem, tāpēc arī dārgāks. Katalonija arī grib atdalīties no Spānijas, tas visu laiku ir aktuāls jautājums, bet valsts pieļauj referendumu vien tādā gadījumā, ja visi spāņi balso par šo jautājumu, bet kataloņi par savu neatkarību grib balsot, neiesaistot citus. Vispār rodas iespaids, ka spāņi, dzīvojot dažādos reģionos, nepatīk viens otram — īpaši tālais ziemeļu un dienvidu gals.
Beidzot esam sasnieguši arī adresi, kur dzīvo Artūra māsa ar vīru un iepriekš neredzēto bebīti Andreu. Esam klāt un zvanām pie durvīm. Beidzot satiekam Inesi, Andreu, Elīzu un gaidām mājās Vitalio. Pavadām burvīgu vakaru ar mūsu mīļajiem, kas dod mums spēku un enerģiju turpināt iesākto ceļu.
(Turpmāk vēl.)
