(23. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
237. diena
Atdodam Havjēram atslēgas un atvadāmies. Viņš pasaka tik mīļus vārdus — mēs ceļojam ne tikai sev, bet arī tiem, kuri ceļo kopā ar mums mūsu rakstos. Lai mēs rakstām par visu, ko redzam, jūtam un atklājam. Tik jauki!
Nolemjam doties Portugāles virzienā. Sākam stopēt. Ar divām mašīnām nobraucam kādu gabaliņu un tiekam 33 kilometru attālumā no Seviljas. To jau esam redzējuši, gribam redzēt Huelvu — pilsētu pie pašas Portugāles robežas. Bet līdz turienei 100 kilometru. Viens puisis paved 10 kilometru. Stopējam tālāk, bet klājas grūti, visi tikai māj un smaida. Stāvam ceļa malā līdz desmitiem vakarā, tad saprotam, ka jāceļ vien telts un jāturpina rīt. Ceram, ka rītdiena būs veiksmīgāka.
238. diena
Rīts ir veiksmīgāks. Ar vienu mašīnu nobraucam 20 kilometru. Tālāk tik labi neveicas, tāpēc nolemjam doties uz autostrādi un “noķert” kādu mašīnu, kas traucas lielā ātrumā. Un mums paveicas — apstājas kravas automašīna. Mūsu šoferis gan atklāj, ka viņam nepatīk viņa darbs. Agrāk esot krāsojis kuģus, tad sākusies krīze un viņš sācis strādāt tēva firmā par kravas mašīnas vadītāju. Runājoties laiks paiet ātri, un esam jau pie pagrieziena uz Huelvu, kur līdz pilsētai pieci kilometri kājām. Bet te apstājas viens onkulis un aizved mūs.
Te apskatām tiltu, kas senāk bija dzelzceļš, pa kuru uz kuģiem nogādāja minerālus. Tad apskatām Kolumba māju, tur svinēti visi viņa ceļojumu sasniegumi. Īsta Kolumba pilsētiņa. Redzam baznīcu un kapelu, kuru viņš apmeklēja pirms saviem ceļojumiem. Redzam rajonu, kur dzīvoja briti, kas strādāja raktuvēs 19. un 20. gadsimtā. Redzam teātri, domi un visu pilsētu kopumā.
Cenas te zemākas nekā Itālijā, cilvēki draudzīgi, pozitīva atmosfēra.
239. diena
No rīta cilvēki staigā ap mūsu telti, kuru esam uzslējuši pie tilta, un rāda ar pirkstiem. Laikam viņiem tas nav ierasts. Dodamies ārā no pilsētas un sākam ceļu uz Portugāli. Esam tikai 40 kilometru no robežas. Pēc stundas piestāj viena mašīna. Runājamies ar braucējiem, un mūs paslavē par mūsu labo spāņu valodu. Uzzinām, ka vispār jau Spānijā stopēt nedrīkst, taču nevienu aizlieguma zīmi neredzējām, tāpēc īsti neticam. Itālijā tomēr tas bija skaidri norādīts. Mums stāsta, ka arī teltī nakšņot drīkst tikai kempingā, nevis kur grib.
Mūs aizved līdz pašai robežai. Palicis vēl 10 kilometru, lai redzētu Portugāli. Robežpilsētā ir divi varianti, kā tikt pāri robežai, kas ir upe. Var braukt ar prāmi un tad pa vietējās nozīmes ceļiem līdz mūsu noskatītajai Faro pilsētai. Tā ir 40 kilometru no robežas. Otrais — mēģināt tikt uz autostrādes, kas ved pāri tiltam, kuru kājām šķērsot nevar, un tad noķert kādu, kas aizved. Izvēlamies prāmi un esam Portugālē!
Te dzīvo 10,6 miljoni cilvēku. Portugāļu valoda oficiālā ir deviņās valstīs, un 236 miljoniem cilvēku tā ir dzimtā valoda. Portugāle ir vecākā valsts Eiropā.
Kāds vecāks pārītis mūs aizved līdz pilsētai, kas ir deviņus kilometrus no Faro. Te visur ir pludmales, ļoti daudz cilvēku, viss domāts tūristiem. Apstājas viena mašīna, kurā ir meitene no Portugāles un divi rumāņi, runā viņi angļu valodā. Izrādās, te ir ļoti daudz rumāņu. Mums ļoti daudz pastāsta par pilsētu — kur kas ir. Un mēs dodamies to apskatīt — katedrāles, parkus, kapelas. Mazas ieliņas, jaukas, bruģētas, cilvēki atpūšas, daudz tūristu. Mājiņas nedaudz noplukušas, bet iespaids par pilsētu jauks. Cilvēki ļoti atsaucīgi, ir gatavi palīdzēt.
240. diena
Vēlreiz izstaigājam Faro. Atklājam interesantu katedrāli, kurā esot 1250 mūku kaulu, kas rotā katedrāles sienas. Bet tā slēgta. No Artūra māsas uzzinām, ka 6. jūnijā Barselonā būs iespēja sapotēties, tāpēc laiks, ko plānojām pavadīt Portugalē, jāsaīsina. Jādodas uz Lisabonu. Dodamies stopēt, un apstājas viens puisis, kurš tieši turp brauc. Viņam ir tikai 22 gadi, bet viņš jau ir maģistrantūras pirmā kursa stundents. Izrādās, te skolā sāk mācīties no sešiem gadiem, 12 gadus vidusskolā, tad trīs gadi bakalaura studijas un divi gadi maģistrantūrā. Nav kā mēs — labākajā gadījumā 25 gados iegūst maģistra diplomu. Uzzinām, ka minimālā alga Portugālē ir 500 eiro, bet cenas ir zemākas nekā Latvijā.
Jau pēc trīs stundām esam Lisabonā. Pilns ar cilvēkiem, daudz tūristu. Satiksme ļoti intensīva, lai gan pilsētā drīkstot braukt tikai ar tādām mašīnām, kuras nav vecākas par 2000. gadu, citādāk esot jāmaksā liels sods. Apskatām Svētā Justa liftu, kas ir viens no Portugāles brīnumiem — uzbūvēts 1902. gadā, pēc trijiem gadiem pieslēgta elektrība. Uzbraucot augšā, var apskatīt visu pilsētu. Tā ir jauka, būvēta uz septiņām kalnu grēdām.
Vakarā apskatām naksnīgo pilsētu. Atrodam tirdziņu un dažus pārpildītus bārus, cilvēki stāv rindās, lai iekļūtu restorānā, kas mūsu kultūrai nav raksturīgi.
241. diena
Dodamies izpētīt pilsētu. Skvēriņi ir viens par otru skaistāki. Rokām darinātas rotas, apburoši akmentiņi — dāmu sapnis.
Lisabonā vienā no augstākajām virsotnēm ir Svētā Džordža cietoksnis. Līdz tam aizejam, bet iekšā netiekam. Vispār ieejas biļetes apskates objektos te ir dārgas. Bet turpat līdzās ir senā Lisabonas daļa — mazas šauras ieliņas pilnas cilvēkiem un lietussargiem, jo ārā līst. Gribam apmeklēt Dizaina un modes muzeju, kur ieeja ir bez maksas, bet tas šodien slēgts. Apskatām kādu baznīcu, kurā esot dārgākā kapela pasaulē — vēl viens Portugāles brīnums. Tad ar metro dodamies uz das Nacoes parku, kur ir ļoti mūsdienīga arhitektūra. Vienā karogu laukumā redzam arī mūsējo.
Redzam arī garāko Eiropā — Vasko da Gamas tiltu, kas stiepjas 17 kilometru garumā. Savukārt Vasko da Gamas tornis (145 metri) ir augstākā celtne Portugālē. Tikai kopš 2006. gada tas slēgts, augšā netiekam.
Ar vilcienu nokļūstam Belemas apgabalā, kur apskatām modernās mākslas muzeju. Tajā viens portugāļu miljonārs apkopojis Eiropas spilgtākos modernās mākslas darbus, un tos var apskatīt bez maksas. Te ir gan Pikaso, gan Dalī. Bet modernā māksla jāmīl, lai šo muzeju patiešām izprastu, jo daudz kas liekas kā bērna ķēpājums, bet cits patiešām pārsteidz. Atrodam arī latviešu mākslinieka Gustava Kluča darbus.
Turpat blakus ir Jeronimo klosteris, kas ir arī Vasko da Gamas atdusas vieta, un tas atzīts par vienu no skaistākajiem pasaulē. Nokļūstam arī līdz Belemas tornim, kas gan ir jau slēgts, taču kaut ko ārpuses apskatām — Lisabonas ikonu un lielo atklājumu gadsimta simbolu. Te ir arī vecākais grāmatu veikals un daudz kas cits. Lisabonā var pavadīt ilgu laiku un katru dienu atklāt ko jaunu.
Izrādās, 1755. gadā Lisabonu satricināja spēcīgākā zemestrīce Eiropā, un 85% no visām ēkām sagruva.
Ko vēl uzzinām par Portugāli? Tā ir lielākā korķa koka izplatītāja pasaulē, te ir lielākais korķa koku mežs. Te ir arī vecākā universitāte.
(Turpmāk vēl.)
