(2. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 30. oktobra numurā.)
9. diena
Krisu tā arī nesagaidījām, varbūt nesapratāmies, kas zina… Bet veiksmīgi ar divām mašīnām par pieciem dolāriem tikām līdz Pitsburgas centram. Pilsēta ir skaista — milzīgas un gaumīgas ēkas, kurām apkārt kalni un upes. Pāri trim upēm — Monongahelai, Ohaio, Alegenijai — ir neskaitāmi tilti. Vēlāk uzzinājām, ka šos kalnus sauc par Cūku kalniem, jo tur bijušas kautuves. Kalnos bijis vairāk kā 30 pacēlāju, ar kuriem cilvēki devušies uz darbu kautuvēs. Apskatījām pilsētu un tirgus laukumu, meklējām Pensilvānijas slaveno ēdienu “Pierogi” un “Yuengling” alu no vecākās alusdarītavas Amerikā. Alu atradām. Iegājām bārā, lai paņemtu vienu alu abiem pagaršot, taču ar mums tūlīt gribēja iepazīties pie letes sēdošie, un tā tikām pie sešiem uzsauktiem aliem. Daudz sarunu, jaunas informācijas un piedzīvojumu. Laikam jānotiek tam, kam lemts notikt — nebēdājām, ka netiksim uz priekšu tik ātri, kā cerēts.
Visi ir ļoti laipni, sarodas daudz tālruņa numuru, kurus izmantot īpašos gadījumos. Paldies Mārdžiņai un Vaitijam par foršo vakaru! Jā, vai zināt kečupu “Heinz”? Tas radies te.
Atkal telti pilsētas centrā celt nedrīkst, tāpēc paliekam vilcienu stacijā. Izmantojam jaunos kontaktus — sazināmies ar apsargu (mūsu vakara biedra draugu), lai varētu te palikt, un viss ir kārtībā. Tikai auksti!
Rīt jau ceram būt Ohaio!
10. diena
Šodien jātiek ārā no Pitsburgas. Sala dēļ stacijā gulēt nebija īpaši patīkami. Atvēra infocentru, un mūs sagaida sliktas ziņas — ir brīvdienas, un pilsētas “autiņi” nekursē. Vai nu 40 kilometru jāiet kājām, lai tiktu ārpus pilsētas, vai jābrauc uz citu. Vēlamies ietaupīt un iet, bet sals ir pamatīgs. Autoostā mums vēlas pārdot biļeti par 120 dolāriem uz nākamo lielāko pilsētu Kolumbusu. Tas ir daudz par daudz! Bet infocentrā puisis mums atrod to pašu par 30 eiro… Ejam uz parku un domājam, ko darīt. Laiks vai nauda. Metam monētu. Četras reizes! Pārliecinošu uzvaru gūst biļetes. Laižam uz Kolumbusu Ohaio štatā.
Autobusu firmu “Greyhound” nevienam neiesakām. Attieksme pret klientiem — “galīgi nulle”, autobuss kavējas vairāk kā par stundu (bez jebkādiem paziņojumiem) un iebrauc galapunktā ar divu stundu kavēšanos. Ārā jau tumšs, apkārtne sveša, tāpēc laukā neejam. Ohaijo galvaspilsēta nosaukta par godu Kolumbam. Pie tam pirmdien ir Kolumba jeb Amerikas atklāšanas svētki — brīvdiena. Varētu būt varena svinēšana, bet mēs gribam siltumu.
Izrādās, Ohaijo ir hotdogu dzimtene. No šejienes nācis pirmais čalis uz Mēness Nils Ārmstrongs, arī Stīvens Spīlbergs, Halle Berija, Sāra Džesika Pārkere.
11. diena
Domājam, kā tikt no Kolumbusas līdz Indianapolisai — nākamajai lielajai pilsētai. Nolemjam iet no pilsētas ārā kājām. Pa ceļam skatāmies — visi rozā. Izrādās — diena, kas veltīta krūts vēža ārstēšanai. Un pat festivāls ceļmalā. Top selfiji kopā ar mums, kas notiek itin bieži, un saņemam proteīna batoniņus garajam ceļam.
Tālāk pie baznīcas kafija, ūdens un virtuļi par brīvu. Pie benzīntanka jautājam ceļu kādam arābu izcelsmes vīram, viņš paskaidro, bet neved mūs. Tomēr piedāvā kafiju un citus dzērienus par brīvu. Izrādās, tas ir viņa benzīntanks. Tie pārsvarā pieder citu nacionalitāšu pārstāvjiem — arābiem, indiešiem. Vīrs mums iesaka iet kādas divas jūdzes līdz kravas mašīnu atpūtas vietai. Protams, pa lielceļu. Zinām, tas ir aizliegts ar likumu, bet viņš saka, ka būs “ok”.
Vieglā skrējienā dodamies norādītajā virzienā, bet atpūtas vietas nav. Esam traki piekusuši, līdz aiz muguras pamanām — policija. Mūs apstādina un aizrāda, ka te iet nedrīkst. Lūdz uzrādīt dokumentus un prasa, no kurienes esam. Stāstām, ka no Latvijas, bet viņi prasa — kur tāda ir? Sakām, ka netālu no Zviedrijas (tā ir valsts, kuru te zina). Izstāstām, ko meklējam, un saprotam, ka paši turp netiksim. Mūsu šarms “nostrādā”, policisti ir gatavi mūs aizvest. Tikai pirms tam pārbauda mūsu somas, lai zinātu, ko ved. Pārliecinājušies, ka mugursomās pārsvarā ir burkāni, guļammaisi un drēbes, ved mūs. Super, soda nav, bet uzskaitē gan esam, laikam pa lielceļiem vairs nestaigāsim.
Atpūtas vietā apstaigājam visus smagos, atrodam pat tādus, kuri brauc līdz Teksasai, taču rīt — šodien visi atpūšas. Kad sākam domāt, kuru braucēju izvēlēties, apsargs norāda, ka nedrīkstam te atrasties. Lēnām ejam prom, kad mūs pārtver Patriks, šoferis, kurš grib zināt, kāpēc atbraucām ar policiju. Sākam runāt, viņš mums izmaksā pusdienas, rādām viņam video par Latviju, stāstām savu stāstu, un arī viņš stāsta visu par savu dzīvi. “Welcome to my country” — “Prāta vētras” dziesma ir vienkārši superīga. Nu skaista mums tā zemīte!
Vienojamies, ka Patriks no rīta mūs vedīs uz Springfīldu Misūri štatā. Tikmēr jau visa apkārtne zina mūsu plānus un nāk runāties.
12. diena
Kamēr gaidījām Patriku pamostamies, ar mums sāka runāt vīrietis no Kubas — Čiko. Pastāstīja daudz interesanta. Pirmais — ja dodamies uz kanjonu, jārēķinās ar indīgām čuskām un skorpioniem. Kā no tiem mošķiem var izvairīties? Jāiesmērējas ar ķiploku. Ja čūska iekož, tā obligāti jānofotografē. Smejamies — pēdējais selfijs ar čūsku? Nē, izrādās, tas ārstiem, lai viņi uzreiz var atrast īsto pretindi. Skorpioni savukārt slēpjas smiltīs, naktī vazājas apkārt. Jākurina ugunskurs, lai atbaidītu čūskas, un vēl jāsmērējas ar ķiploku, visa telts jāiesmaržina. Meitenēm reizi mēnesī (ja saprotat, par kuru reizi ir runa) nevajadzētu iet mežā — lāči un vilki ātri atradīs.
Pats kubietis interesants: šauj haizivis un ēd čūskas, brauc ar kravas mašīnu un iesaka arī Arturam — 7000 dolāru mēnesī un braukt nav jāmācās, tikai jāsamaksā par tiesībām… Arī savus trīs bērnus esot radījis mašīnā!
Visās pilsētās satiekam arī diezgan daudz krievu tautības cilvēku.
Patriks ir pamodies, un varam doties tālāk. Ceļā daudz runājam par visu ko. Divos naktī esam otrā Ohaio galā, bet tālāk varēsim braukt tikai nākamajā dienā. Izrādās, viņš stopētājus uzņem pirmo reizi, laikam esam īpaši. No rīta iekraujam kravu un braucam tālāk cauri ASV — Indiāna, Sentluisa, kas ir vārti uz Rietumiem, un tālāk. Diemžēl autovadītāji nevar braukt ilgāk par noteiktajām stundām, tāpēc līdz Springfīldai atkal netiekam. Būsim tur dienu vēlāk, nekā cerēts, bet ir labi.
Izvērtējot visu dzirdēto un redzēto, drošības apsvērumu dēļ esam nolēmuši izlaist Meksiku, Gvatemalu un Hondurasu. Lidmašīnas biļetēm uz Nikaragvu ir ļoti labas cenas. To mums ziņo viens no mūsu šoferiem Maiks, ar kuru uzturam kontaktus e-pastā. Viņš mums nepārtraukti sniedz noderīgus padomus un saitus.
Vēl daži interesanti fakti: bagātākie štati ir Kalifornija un Florida. Lai dzīvotu Vašingtonā un Oregonā, jābūt naudīgiem, tur ir burvīga daba, skaisti, bet maz darba vietu.
(Turpmāk vēl.)
