(22. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
230. diena
Varzāzāta ir īsta tuksneša vietiņa. Visas mājas smilšu krāsā, izskatās skaisti. Pilsētiņā apskatām cietoksni, mošejas un parkus. Visi piedāvā savas preces un pakalpojumus, ja atsakāmies, nelaipni pagriežas un aiziet, vairs nevienam neesam vajadzīgi. Šī ir arī kinopilsēta, te uzņemtas filmas “Gladiators”, franču “Kleopatra”, ir arī kino muzejs. Tālāk dodamies uz Aitbenhadu cietoksni, tas ir kā pasaku pils, kas kalpojis arī daudzu filmu uzņemšanai. No augšas — burvīgs skats. Pēc negulētās nakts esam noguruši, tāpēc meklējam vietu, kur sliet telti. Ieejam vienā kempingā un nokaulējam cenu līdz trim eiro, esam drošībā, ir tualete un duša. Kā karaļiem. Labi, ka izvēlējāmies kempingu, jo naktī ir spēcīgs negaiss un varam pārnest telti zem nojumes.
Rīt — ceļš uz Marakešu.
231. diena
Līdz lielajam ceļam ejam kājām, apkārt viens vienīgs tuksnesis, saule spēcīga — seja apdegusi un lūpas apkaltušas. Nestopējam, jo brauc tikai taksometri. Te redzam vienu mašīnu, apturam — vācu ceļotāji, kuri mūs paved kādu gabaliņu. Pabrokastojam ēstuvītē pie lielā ceļa, veikalā dabūjam kartonu norādei un ejam uz ceļa malu. Pēc diviem kilometriem apstājas vīrs, kas paved mazu gabaliņu. Viņš stāsta, ka agrāk stopi bijuši populāri, bet tagad cilvēki baidodies. Tas laikam ir visā pasaulē. Vēlāk piestāj kāds jauns uzņēmējs, kurš kopā ar tēvu gatavo araganas eļļu. Viņš stāsta, ka Maroka pēdējo desmit gadu laikā ir ļoti mainījusies, attīstījusies, nākotnē būs interesanti.
Esam Marakešā un atrodam naktsmājas.
232. diena
Gulta. Tā ir esktra. Ja nav būts ilgi bez gultas, nevar iedomāties, cik tajā ir forši. Bet tā jau tas ir ar daudzām lietām, kas mums ir apkārt. Cilvēks nemaz nepamana, cik ļoti ir no kaut kā atkarīgs.
Šodien dodamies vēlreiz apskatīt pilsētu. Ārā karsti. Te gan ir grūti — jāuzceļ māja, kurā ir vēsi +50 grādos un ziemā silti +5 grādos. Jautājam, kā te ar dzeramo ūdeni? Vēl esot nekas, bet nākotnē tā varot būt problēma, jo līdz ar globālo sasilšanu te kļūst sausāks un karstāks, cilvēku skaits pieaug, bet dzeramā ūdens daudzums samazinās.
Apmeklējam kiberparku. Te cilvēki atpūšas, skatoties telefonos, jo var dabūt bezmaksas internetu. To var dabūt daudzos parkos, te tas ir ātrs, kvalitatīvs un bez reģistrēšanās.
Šodien vēl paliekam Marakešā, pastaigājamies pa nomaļākām vietām, kur nav tik daudz tūristu. Bet par rītdienu vēl nekas nav skaidrs.
233. diena
Pēdējā diena Marakešā. Pirms ceļojuma uz kādu valsti parasti izlasām par to. Lielākā Marokas pilsēta esot Kasablanka, tā mums stāstīja, taču tā nav tik koša kā citas. Kādā parkā gribam apsēsties zālītē, bet pieskrien policists un aizrāda, ka nevar. Tad jautājam, kāpēc citi var? Un tā nu viņam jādzen ārā arī pārējie zālītē sēdošie, kuru nav maz. Vēlāk ejam iedzert burvīgo marokāņu tēju un paskatīties uz slaveno Marakešas laukumu no augšas. Vakarā vērojam strūklaku šovu, ūdens dejo mūzikas ritmā dažādās krāsās. Tad dodamies uz lidostu, kur mums atļauj palikt pa nakti, jo rīt lidojam uz Spāniju.
234. diena
Lidostā kāda sieviete lūdz aizpildīt viņas migrācijas veidlapu. Zinājām, ka te daudzi nemāk lasīt un rakstīt. Šai sievietei pasē ir tikai dzimšanas gads, datuma nav. Arī tā te ir ierasta parādība, daži pat dzimšanas gadu nezina, vecumu var tikai nojaust.
Somas nodotas, visas kontroles veiksmīgi izietas. Lidojam uz Spāniju, Sevilju.
Tā ir viena no vecākajām pasaules kultūrām. Spānijā saražo 45% no visas pasaules olīveļļas. Tajā ir 46,5 miljoni iedzīvotāju, un tā ir otrā lielākā valsts Eiropā. Lai arī Spānija ir 13. ekonomiski stiprākā valsts pasaulē, bezdarba līmenis tajā 2015. gadā bija otrais lielākais Eiropā. Tā kā 410 miljonu cilvēku pasaulē runā spāņu valodā, tad tā ir otra lietotākā valoda. Cik labi, ka kaut nedaudz to zinām!
Jau pēc pusotras stundas lidojuma esam Seviljā. Taksometrs līdz pilsētai maksā 25 eiro, autobuss — 4 eiro. Taupīšana sākusies, kājām jāiet četras stundas, bet neko — ejam. Gājēju celiņa, protams, nav, ir tikai autostrāde. Stopējam, bet zinām, ka neviens nestāsies. Daži pasignalizē, citi pabiedē, piebraucot tuvāk, bet jūtamies kā mājās — Eiropā. Nokļūstam degvielas uzpildes stacijā, kur mums atļauj uzsliet telti.
235. diena
Dodamies gar šosejas malu uz Seviljas centru. Drīz vien esam galā un redzam visu to skaistumu, ko Andalūzijas galvaspilsēta var sniegt. Te ir lielākā koka skulptūra pasaulē, kas darināta no bērza, kurš importēts no Somijas. Apskatām milzīgo katedrāli, kas 16. gadsimtā bija lielākā pasaulē, tagad — trešā lielākā Eiropā ietilpības ziņā. Cilvēki, kuri to grib apskatīt, vijas rindās ap ēku. Pie katedrāles slavenais Giraldas tornis — vienīgais, kas palicis no mošejas, kas te stāvējusi pirms katedrāles celtniecības. Vispār Andalūzijā jūtama arābu kultūras ietekme. Turpat Alkazara — cietoksnis, drīzāk, pils ar dārzu kompleksu un tām pašām cilvēku rindām. Arī vecākais buļļu cīņu rings ir Seviljā, un visburvīgākais Marijas Luisas parks, kas slavens ar te sastopamo putnu daudzveidību, strūklakām un statujām. Skaisti, mums patīk, bet ātri laižam tālāk, jo esam apsolījuši Kordovā apciemot draugu.
Pusstundu stāvam ceļa malā, un apstājas viena mašīna. Spānijā stopi nav populāri, bet mēs jau braucam. Ar draugu saderējām — ja tiksim Kordovā ar stopiem, mums tiks alus. Un ar pirmo mašīnu esam galā!
236. diena
Vakar vēl paspējām aiziet uz gadatirgu, tas ir ļoti liels un košs. Tas notiek katru gadu noteiktā datumā un ilgst nedēļu. Mūzika, ēdieni, dzērieni, dejas, karuseļi un dažādas preces. Domājām palikt pa nakti parkā, bet atradām glītu vietu pie upes. Mūsu draugs apgalvoja, ka tā te neviens nedara, nestopē un ar tik mazu budžetu kā mūsējais neceļo. Nu normālos apstākļos varbūt nedara, bet mēs tikai tādā veidā esam tik tālu tikuši.
Satiekam savu draugu Havjēru. Kad viņš atgriežas no darba, dodamies kopā apskatīt Kordovu. Apskatām milzu mošeju. Agrāk Kordovā dzīvoja miljons musulmaņu un uzbūvēja mošeju. To cēla sīriešu musulmaņi, kuri konfliktēja ar arābiem, tāpēc mošeja ir ar skatu uz dienvidiem, ne austrumiem. Tā ir vienīgā tāda veida mošeja pasaulē, kur musulmaņi lūdzas uz citu pusi. Kad te radās kristietība, mošejas iekšpusē izbūvēja katedrāli.
Apskatām un uzzinām vēl daudz jauna un interesanta. Piemēram, Barselonā ielu muzikanti pirms spēlēšanas ielās iztur atlasi, to darīt drīkst tikai labākie. Kopā ar Havjēra draudzeni dodamies uz restorānu, kur nobaudām “tinto de verano” — vasaras vīnu. Tas ir sarkanvīns, sajaukts ar minerālūdeni. Vispār viņi te visu ko jauc kopā — alu ar fantu, ko sauca “klara”, vīnu ar visādām limonādēm. Vēlāk baudām naksnīgo pilsētu.
(Turpmāk vēl.)
