(21. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
225. diena
Marokā šobrīd viss tiek atjaunots un būvēts. Visur būvdarbi, traktori un strādnieki. Pēc gadiem varētu būt varenas konstrukcijas. Rabātas pilsēta ir daudz modernāka nekā citas. Redzam daudz vairāk meiteņu neapsegtām galvām, jauniešiem rokās jaunākos aifonus.
Sāk līt, un mēs atrodam lētu viesnīciņu par 10 dolāriem. Tas tāpēc, ka istabiņā viena gulta, tikai aukstais ūdens un tualetes vietā caurums grīdā, bet tā tas ir visur, pat skaistās kafejnīcās. Zem viesnīcas ir lūgšanu telpa, redzam vīriešus krītam ceļos.
Apskatām pili, kas patiesībā ir vesels komplekss. Ieejot te jāatstāj pases, kuras atpakaļ saņemam izejot. Pārāk tuvu pašai pilij gan nevar iet, policisti sāk kliegt, jo tur šobrīd dzīvojot karalis un ieiet viņa mājā nav iespējams. Apskatām vēl vienu cietoksni. Arheoloģijas muzejs, kurš esot lielākais Marokā, šodien ir slēgts.
Vēlāk skatāmies televīziju — tik svarīgas mums kļuvušas tās valstis, kurās ceļojam. Brazīlijā gāzta prezidente (apsveicam mūsu draugus), Peru atrasta pusotra tonna kokaīna, kas nācis no Kolumbijas, Čīlē iespaidīgi studentu protesti, Itālijā atļautas viendzimuma laulības. Bet Marokā lietus vietā spīd saule, un mēs atkal ejam apskatīt pilsētu. Ielās kastēs daudz bruņurupuču. Mums piedāvā tos pagatavot, bet mēs atsakāmies, jo tas nebūtu cilvēcīgi. Apkārt staigā onkulīši krāsainās drēbēs un piedāvā iemalkot no blašķītes kādu stiprāku dziru. Tāda nu ir vecpilsēta, labākais, kas var būt.
226. diena
Šodien dodamies uz Kasablanku. Mūs atkal iestumj autobusā, varam tikai cerēt, ka īstajā. Braucam divas stundas, un šoreiz autobuss iebrauc pilsētā. Ejot uz centru, redzam pilsētas moderno daļu, līdz sasniedzam katedrāli, kas ir tukša, iekšā vien dažas gleznas un lidinās baloži, kas noķēzījuši visu balto krāsu. Kam tāda vajadzīga? Tūristiem? Mums stāsta, ka izstādēm un koncertiem. Var uzkāpt arī uz katedrāles jumta un apskatīt pilsētu no augšas. Te nav drošības sētiņu, var apiet ēkai apkārt. Ja nokritīsi, pats vainīgs. Kasablanka tiešām ir “blanka” jeb balta, visas mājas vienādas, vēl zaļas palmas un zils okeāns.
Vecpilsēta nav tik spoža kā citas, vien dažas bodītes un sviestmaižu gatavotāji. Tirgū viss samests uz ielas un ātri tiek iztirgots. Viss lēts, bet nekas īpašs.
Dodamies uz galveno objektu šajā pilsētā — Hasana Otrā mošeju. Tā ir otra lielākā mošeja pasaulē, Marokas simbols, kuras celtniecība pabeigta 1993. gadā. Tās izstrādē piedalījās 10 000 mākslinieku, te katrs centimetrs ir izdekorēts, kopējā platība — divi hektāri. Apskatīt to varētu tikai rīt un par maksu, bet pēkšņi atveras durvis, jo ir lūgšanu laiks. Tā nu mēs bez maksas varam kaut nedaudz ieskatīties šajā milzu kompleksā un vērot lūgšanu procesu. Filmēt un fotografēt gan nedrīkst.
Sākumā plānojam braukt uz Safi, bet jāmaksā astoņi eiro par četru stundu braucienu. Tad nolemjam braukt uz Marrākešu, kas ir lētāk.
227. diena
Naktī četru stundu brauciens līdz Marrākešai. Divos no rīta esam klāt. Domājam vēl pagulēt autoostā, bet tur pilns ar tādiem kā mēs, un policija neļauj te čučēt. Nolemjam gaidīt saullēktu tuvējā kafejnīcā. Vecpilsēta saullēktā ir tukša un klusa, bet zinām, ka pavisam drīz tas mainīsies. Kartē pie apskates objektiem salikti punkti, bet vecākais piemineklis Marokā aizklāts, muzeji dārgi. Ar kāda vietējā vīra palīdzību atrodam lētu viesnīcu un dažas stundas paguļam, lai uzkrātu enerģiju.
Izpētām vecpilsētu, kas domāta tūristiem, cenas krietni lielākas kā citur, arī pārdevēji pārdroši. Piedāvā hennas zīmējumus, atsakāmies. Viens paķer roku, ātri uzvek puķi “dāvanai” un paprasa par to 10 dolāru. Jūs pat nevarat iedomāties, cik tas ātri notiek! Iedodam pāris centu. Otrs piedāvā parādīt ādu miecētavas, kur galā, protams, veikals. Ādas čības, sākot no 20 dolāriem, un vēl visādi nieciņi. Sakām, ka mums nav naudas, tad smaidi un arī pārdevēji pazūd, parādot mums durvis. Nākamais atkal ved cauri miecētavām un prasa naudu, lai gan sākumā sacīja, ka apskate ir bez maksas. Sākam diskutēt, ka tas ir par brīvu un sakām, lai sauc policiju, ja esam izdarījuši kaut ko nepareizi. Beigās nemaksājam un “mūs pasūta daudzas mājas tālāk”. Te viss ir par un ap naudu, un tas mums nepatīk. Pirmā valsts, kur esi labais, ja esi gatavs maksāt, bet sliktais — ja nē. Protams, nav žēl iedot izsalkušam onkulim eiro un raudošam bērnam nopirkt saldējumu, bet šāda “čakarēšana” mums ļoti nepatīk un te to dara profesionāli.
Vakarā pilsētas ielas atdzīvojas pa īstam — čūsku dīdītāji un svētie, diedelētāji un pārdevēji, suņi, kaķi un ēzeļi. Viss dzīvs! Taču jāuzmanās, ja kaut ko ilgāk pēti, fotografē vai filmē — jāmaksā.
228. diena
Apskatām kādu pili, vecpilsētā aprunājamies ar dažiem vīriem. Uz ielas sākas kautiņš. Kādam tirgotājam garāmgājējs no rokām izrauj pudeli. Bet tādus skatus te var redzēt katru dienu, cilvēki ir agresīvāki, skaļāki. Skumjo noskaņu rada arī vecie opīši, naudas lūdzēji, mazie bērni. Šī pilsēta spēj nogurdināt, tāpēc dienas lielāko daļu atpūšamies viesnīcā. Tiklīdz ejam ārā, pie durvīm jau priekšā hašiša un citi pārdevēji, kuri staigā pakaļ līdz 20. reizi pateiktajam “nē, paldies”.
229. diena
Domājam, ka īstais Marokas piedzīvojums tikai sāksies, jo esam nolēmuši stopēt. Ejam ārā no pilsētas, un visi brīnās, ko mēs darām, pat policija norāda, ka ejam uz nepareizo pusi. Bet mēs tikai ejam. Vēl neesam sākuši stopēt, bet jau apstājas viena mašīna. Kāds vīrietis ir gatavs vest mūs 15 kilometru, lai gan paskaidrojam, ka mums nav naudas. Izrādās, viņš ir viesnīcas īpašnieks, ko mums arī izrāda un pacienā ar arbūzu.
Gribam atrast kartona gabalu, uz kura uzrakstīt nākamās pilsētas garo nosaukumu — Varzāzāta — vārti uz tuksnesi. Nepaspējam sagriezt iedoto kartona gabalu, kad apstājas nākamais autovadītājs, kurš, lai arī nav izglītots, runā piecās valodās. Tās viņi te iemācās, dzirdot tūristus. Pabraucam vēl 15 kilometru un apskatām mūsu vedēja ciematu.
Tālāk ejam kājām cauri daudziem maziem ciematiņiem, apbrīnojam Atlasa kalnus un sarkanīgās mājas. Apstājas vēl viens vīrs, kurš mūs ved 10 kilometru un uzaicina nedaudz paciemoties viņa mājā, iepazīstina ar ģimeni un pacienā ar launagu. Atkal ejam un kāda laime — satiekam vienu puisi, kurš mūs ved 200 kilometru. Līdz šim četrās stundās bijām nobraukuši vien 50 kilometru.
Uzzinām, ka marokāņu mājdzīvnieki ir putni un bruņurupuči. Suņi un kaķi ir ielas dzīvnieki, te tie nav mājdzīvnieki, tāpēc klaiņo apkārt. Minimālā alga mēnesī ir 200 eiro, bērnu pabalsts — 15 eiro. Ceļi te ir šauri un nav droši. Marokas dienvidos visas mājas krāso vienā noteiktā sarkanā tonī, jo tieši šī krāsa vismazāk uzņemot karstumu un mazāk atstaro saules gaismu. Apkures te nav, jo te valda mūžīgā vasara, un zemākā temperatūra ziemas laikā ir +5 grādi. Taču valsts ir tik dažāda, ka var piedzīvot visas četras sezonas, arī mēs redzam sniegotus kalnus, bet, iebraucot galamērķī, deviņos vakarā ir +27 grādi.
Policija valstī esot korumpēta, bet nevienam nav jābaidās, ja nav, ko slēpt. Mums iesaka pamēģināt izbraukt ar slavenajiem Marokas takšiem mersedesiem, kuros spēj sakāpt pat septiņi cilvēki. Tie ir kā starppilsētu transports.
Par mūsu domu nakšņot teltī mūsu vadītājs gan nav sajūsmā un iesaka nepalikt ārpus pilsētas. Tas varot izraisīt daudzus pārpratumus, bet, ja rodas problēmas ar policiju, lai sakot, ka pazīstam pilsētas acu ārstu — mūsu vedēju. Mēģināsim!
(Turpmāk vēl.)
