(19. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
213. diena
Šī laikam ir visinteresantākā nakts — Romā uz kāpnēm. No rīta taisni dodamies uz Vatikānu. Tā ir mazākā valsts pasaulē ar 1000 iedzīvotājiem. Izrādās, Vatikāns izdod pat savas pases. Tas ierakstīts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir vienīgais objekts, kas aptver veselu valsti. Izlasījām, ka itāļiem tā vietā, lai maksātu nodokļus valstij, 8% no saviem gada nodokļiem viņi var ziedot Vatikānam. Pāvestam ir pilnīga vara pār šo valsti, un tas nozīmē, ka pašreiz viņš ir vienīgais absolūtais monarhs Eiropā.
Pirms ieiešanas Vatikānā ir pārbaude. Atstājam pie apsarga savus nažus un vakar neizdzerto pudeli vīna. Jau pusseptiņos rītā te ir milzīgi cilvēku pūļi. Izrādās, šodien notiek pāvesta mise militārajiem darbiniekiem, kuri ir te kopā ar ģimenēm un orķestri. Tad ir priviliģētie tūristi un tad parastie mirstīgie. Visu apskatījuši, mēģinām tikt ārā no Romas uz lidostu. Ar vilcienu izdodas tikt 100 kilometru prom no Romas. Mēģinām atrast vietu telts celšanai, bet parkus te naktī slēdz, un citu vietu neatrodam.
Dodamies uz ceļa malu un nolemjam vakarā stopēt, izrādās, ka stāvam pie nepareizā ceļa. Viens šoferis mūs aizved līdz pareizajam ceļam, bet te atkal stopēšanas aizlieguma zīme priekšā. Kāds puisis mūs gan paved gabaliņu, kur ar grūtībām atrodam vietu, lai uzceltu telti. Ir jau nakts.
214. diena
Sākam stopēt, un pēc pusstundu ilgas gaidīšanas apstājas mašīna. Tad vēl ar vairākām mašīnām tiekam gabaliņu pa gabaliņam uz priekšu. Tad apstājas viens onkulis, kurš brauc uz Sjēnu un Florenci, ne Pizu, bet tas tāpat ir uz ziemeļiem, un laižam apskatīt šos brīnumus. Viņš mums pastāsta, ka aizliegums stopēt ieviests tikai pēdējos gados, jo stopētāju dēļ uz ceļiem bijis daudz avāriju. Novirzījies no sava ceļa, viņš aizved mūs līdz pašam centram.
Esam Sjēnā, Toskānas pilsētiņā. Tik skaista! Tās vecpilsēta ir viena no apmeklētākajām visā valstī. Par to arī pārliecināmies. Šodien ir svētdiena, un pilsēta ir tūristu pārpildīta. To ieskauj kalni, olīvu un vīnogu lauki. Ieejas visās baznīcās gan ir par maksu, un daudzos objektos nedrīkst fotografēt. Bet izstaigājam pietiekami daudz un esam priecīgi par šo negaidīto pavērsienu mūsu plānos.
Vēl šodien vēlamies sasniegt arī Florenci, tāpēc atkal dodamies stopēt.
Apstājas kāda sieviete, kura pastāsta, ka Itālijā ir populāra tāda mobilā lietotne kā “BlaBlaCar”. Atrodi šoferi, kurš brauc tev vajadzīgā virzienā, vai ieraksti, uz kurieni vēlies doties, un šoferis tevi pats atradīs. Degvielas izmaksas sadala “uz galviņām”.
Mūsu autovadītāja nodevusies smieklu jogai. Smiekli ļoti pozitīvi iedarbojas gan uz prātu, gan ķermeni. Dienā esot jāsmejas 10 minūtes. Viņa arī pastāsta, cik ļoti atšķiras Itālijas ziemeļi un dienvidi. Dienvidos cilvēki esot daudz atvērtāki, un Neapole esot apbrīnojama vieta. Tur mūs gaidīs arī mūsu itāliešu draugs Alfredo.
215. diena
Dodamies apskatīt Florenci. Tik apbrīnojama pilsēta! Pirmo vēlamies redzēt cietoksni, bet tur ieeja — 10 eiro. Nu, nē! Apskatām pilsētu no augšas — Mikelandželo laukuma. Brīnāmies, ka cilvēki pērk banānus par eiro gabalā. Mēs nesen par tādu naudu dabūjām maisu. Joprojām nevaram pierast pie cenām. Te noteikti jāredz arī katedrāle, tā ir varena. Un vēl redzam tirgu. Eiropā viss civilizēti — vītināta gaļa un siers, saulē kaltēti tomāti un vīns.
Tālāk dodamies uz Pizu, kur ar vilcienu nokļūstam stundas laikā. Braucam “par zaķi”. Šodien gan neko neskatīsimies, tikai mēģināsim noskaidrot, kur varam atstāt somas, kamēr ceļosim pa Maltu, jo nedrīkstam ņemt līdzi ne nažus, ne šķidrumus.
216. diena
Dodamies apskatīt slaveno Pizas torni. Visi taisa smieklīgas bildes ar šķībā torņa stutēšanu. Un izrādās, ka šajā mazajā pilsētiņā bez torņa arī vairs nekā, ko apskatīt. Mazas ieliņas un kafejnīciņas. Kādreiz domājām, kā būtu dzīvot vietā, kur visu laiku pilns tūristiem. Bet viņi pieraduši — kā nekā nauda valstī lielākoties nāk no tūrisma.
Dodamies uz lidostu, lai lidotu uz Maltu.
217. diena
Esam Maltā! Neliela valsts, kurā dzīvo 403 tūkstoši cilvēku. Tikpat vēl tūristu un vasarā pat vēl vairāk. Malta ir arhipelāgs, kas sastāv no septiņām salām, un civilizācija te pastāvējusi jau no 5000. gada pirms mūsu ēras. Maltā nav mežu un mašīnas brauc pa kreiso pusi. Te viss ir daudz lētāks nekā Itālijā. Ierodoties Maltā, mums bija jānokļūst Ballutas līcī, jo mūsu Facebook.com lapu sāka lasīt latvieši un uzaicināja palikt pie viņiem, ja sanāk iegriezties Maltā. Pārsteidzoši, bet te ir daudz tautiešu. Satikām Līgu un Mārtiņu, un pēc kopīgi pavadīta vakara plānā apskatīt trīs vietas — galvaspilsētu, vēl divas skaistas pilsētiņas.
Interesanti, ka viss ir smilšu krāsā, tikai mājām balkoniņi krāsaini. Ieliņas mazas, un viss mazliet atgādina arābu kultūru. Patiesībā arī maltiešu valoda ir angļu un arābu valodu sajaukums. Taču arī angļu valodu visi zina. Galvaspilsēta Valleta ierakstīta UNESCO — viena no koncentrētākajām vēstures zonām pasaulē. Visa vēsture vienā kvadrātkilometrā. Interesanti, ka te ir ļoti spēcīgs vējš, gāž no kājām, un nav koku, kas pasargātu. Apskatām arī bijušo galvaspilsētu Mdinu, visa pilsēta kā viens cietoksnis, taču te arī dzīvo cilvēki. Turpat blakus ir Rabatas pilsētiņa, kur tūristu ir mazāk, klusākas ieliņas, un liekas, ka mēs te esam vienīgie cilvēki. Tā kā dodamies uz Mostu, nevar saprast, kur beidzas viena pilsēta un kur sākas nākamā. No vienas pilsētas līdz otrai ir stundas gājiens, bet jāiet pa lielajām ielām, kur nav gājēju celiņu. Dīvaini — tik maza valsts un pilsētas, bet visi brauc ar mašīnām. Un te pat ir sastrēgumi! Tad atpakaļ uz Ballutu pie mūsu latviešiem. Līga strādā par angļu valodas skolotāju, kas ir nepieciešama profesija visā pasaulē, un vēl dzied gospeļkorī. Mārtiņš ilgu laiku strādāja uz liela kruīza kuģa, bet nu dabūjis jaunu darbu.
218. diena
Šajās dienās tiešām jutāmies lutināti — izguldīti, pabaroti, tīri un laimīgi. Milzīgs paldies Līgai un Mārtiņam! Apskatām pašu Ballutu kārtīgāk. Interesanti, ka šajā salā nav smilšu pludmales, tikai tāda liela akmeņu sala, asfalts un ēkas. Cilvēki sauļojas uz tiem pašiem akmeņiem. Tālāk dodamies uz pilsētu, kuru mums ieteica draugi, jo tur esot skaista krastmala. Tiešām klintis un alas, ūdens visdažādākajos zilajos toņos. Staigājam pa mazām taciņām, kur esam vienīgie gājēji. Apskatām, ko viņi audzē. Pārsvarā citroni un kartupeļi, sīpoli, vīnogas. Raksturīgs ēdiens ir arī pupiņas. Nākamā vieta, kur nokļūstam, ir Marsaskala. Jauks zvejnieku ciematiņš.
Bet nu jau laiks doties uz lidostu un atpakaļ uz Itāliju.
(Turpmāk vēl.)
