(15. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
190. diena
Esam mazā ciematiņā, no kurienes autobusi nekursē, taču esam nolēmuši doties uz parku. Jāpārvar 90 kilometru līdz lielceļam, un tad jau aizies! Stāvam ceļa malā trīs stundas, domājam, ka esam te iesprūduši uz mūžīgiem laikiem. Piestāj viens smagais un paved kādu gabaliņu. Paliek vēl 75 kilometri. Ejam stundu, divas… Trešajā stundā mūs izglābj garāmbraucošs šoferītis. Mašīna pilna, bet mēs lienam piekabē. Un tā visus 75 kilometrus. Lielajā pilsētā ejam gar šosejas malu un stopējam atkal. Pēc stundas mums garām pabrauc viena mašīnīte, kura nākamajā līkumā apgriežas un riņķo, kamēr nokļūst pie mums. Iekšā superīgs puisis, un ātrums viņam arī patīk. Īsti nesaprotam, cik tālu viņš brauc, bet mums viss der.
Sarunājamies un ar laiku sākam izprast valodas atšķirības, saruna veidojas tīri sakarīga. Šodien ir piektdiena, ceļš šaurs, daudz smago un ātruma mīlētāju, daudz avāriju. Smagie brauc kā traki, spoguļos neskatās, apdzen, kad pretī brauc mašīna. Mēs arī braucam ar 150 kilometriem stundā. Vakarā esam pusceļā līdz parkam, izskatās, ka pa divām dienām ceļu pievarēsim. Beigās vēl ar vienu mašīnu nobraucam 30 kilometru līdz nākamajai pilsētai.
Vakarā mazā Brazīlijas ciematiņā sēžam bārā — plastmasas krēsli, lēts vietējais aliņš, kurina krāsni — jācep gaļa. Te tādas vietiņas viena pie otras. Sanitārās normas? Ha! Mūsu “sanitārie” paģībtu — prusaciņi, moskītiņi. Taču atmosfēra ir forša.
191. diena
Nakti pavadām uz soliņa pie autoostas. Šodien veiksmīgi — ar vienu mašīnu trijās stundās nokļūstam līdz krustojumam pie Nacionālā parka. Ieeja parkā ir mazā ciematiņā, kuru sauc Šapada Diamantina — dimantu meklēšanas centrs 19. gadsimtā. Parks slavens ar alām, ūdenskritumiem un apbrīnojamiem skatiem. Taču tas nav bez maksas. Alās, kuras gribējām apskatīt, ieejas maksa ir 100 dolāru (!!!). Arī parasta pastaiga pa parku maksā. Esam vīlušies. Te gan šos brīnumus redzēt braucot tūristi no visas pasaules. Tas mums laikam šoreiz ies gar degunu.
Tā vietā apskatām ciematiņu. Skaists. Mājiņas džungļos. Kolibri un ķirzaciņas, maza upīte. Mums ļoti patīk, bet palikt te negribam, jo viss ir dārgs, domāts tūristiem. Ejam atpakaļ uz lielceļu un dodamies uz Salvadoru — šī reģiona centrālo pilsētu.
Pēc ilgākas gaidīšanas apstājas viena mašīna. Mums jātiek 400 kilometru uz priekšu, un puiši brauc apmēram 300 kilometru. Ļoti veiksmīgi, bet ceļš ir grūts. Nokļūstam galā, līdz Salvadorai vēl 100 kilometru, bet tos rīt.
192. diena
Nakti esam nolēmuši pārlaist autoostā. Bet gulēt te nevar ne guļus, ne sēdus. Pie tam sarodas bezpajumtnieki un sataisa traci. Ierodas apsardze, lai viņus nomierinātu. Piecos rītā visus modina — nekādas gulēšanas. Ceļamies, jādodas tālāk. Šoreiz ar busu, kas maksā piecus dolārus katram.
Esam Salvadorā, tā ir šī reģiona centrālā pilsēta un viena no tūristu apmeklētākajām pilsētām Baijas štatā. Tā zināma arī kā Brazīlijas kultūras galvaspilsēta, titulēta kā UNESCO kultūras mantojums. Tā ir okeāna krastā, ar skaistām pludmales, sērfinga un niršanas vietām.
Atrodam vienu lētu hotelīti booking.com un ejam apskatīt pilsētu. Tā ir ļoti liela, pilsētas laukos neskaitāmas baznīcas. Nāk klāt cilvēki, dāvanā pasniedz kaklarotas un rokas apsējus, rāda preci un gaida, ka to pirksim, jo dāvanu jau esam saņēmuši. Neko dārgu nevaram atļauties, lai gan viņu acīs esam “bagātie baltie”. Piedāvājam vienu dolāru, un vīrs nelaimīgs aiziet. Piedāvājam atdot dāvanas, bet lepnums laikam neļauj tās ņemt atpakaļ.
Braucam ar āra liftu, kas maksā tikai dažus centus un darbojas kā sabiedriskais transports, lai nobrauktu lejā no kalna. Apskatām tirgu un te nu beidzot redzam, cik Brazīlija ir dažāda. Cik ļoti dienvidi atšķiras no centrālās daļas un ziemeļiem. Te pat suvenīri ir citi — afrikāņu tematika, skulptūras un gleznas. Arī cilvēki te ir tumsnējāki, vairāk var manīt Āfrikas kultūras, Peru un iezemiešu kultūru. Ielās lēti piedāvā sapīt afrikāņu bizītes, skan afroritmi.
Te ir arī daudz karstāks un sutīgāks kā iepriekš. Ir grūti. Ielās cilvēki grupās spēlē bungas un prasa par to naudu. Te ir ļoti daudz tūristu, bet mums patīk, priecājamies, ka iznāca to apskatīt.
Vakarā atpūšamies, vērojam saulrietu pa istabiņas logu. Svētdienas vakarā visi svin un atpūšas. Pie mums svētdienas vakaros ir kluss un mierīgs, jo nākamajā dienā jāstrādā. Te cilvēki maksimāli izbauda katru brīvo brīdi, nedomājot par nākamo rītu.
193. diena
Šodien ejam uz pludmali. Tā ir akmeņaina, nav mūsu Jūrmalas smiltiņas. Netālu ir Kristus kalns, tāds kā Rio, tikai mazāks. Tādi te ir vairākās pilsētās. Okeāns ir zils un tūristu daudz. Izbaudām saulē sakarsušo ūdeni, bet jābūt uzmanīgiem, jo uz akmeņiem salipuši miljoniem jūras ežu.
Cilvēki te ir ļoti dažādi, īpaši mūs pārsteidz bērni. Viņi pieiet pie viena cilvēka, paņem ēdienu, otram palūdz padzerties, trešajam — nopirkt rotaļu pūķi. Un cilvēki to arī atļauj. OK, var palīdzēt bērniem. Bet, ja kāds kaut ko atsaka, tam pie kājām nober visus papīrus, kas palikuši rokās no iepriekšējām dāvanām. Fui! Pludmale ir īstā vieta pārdevējiem — te piedāvā rotaslietas, saulesbrilles, kleitas, peldkostīmus, viens pat staigā apkārt ar baseinu un mēģina to pārdot. Kokosriekstu sula, ūdens, limonāde un alus. Alus ir atslēgvārds, jo te dzer visi — šķiet, ka no 14 gadiem līdz pat 90. Un pie alus vajag uzkodas. Pa pludmali staigā vīri ar mazu alumīnija katliņu, iekšā oglītes, un uz tā cep sieru, citi piedāvā garneļu kociņus, tikko no koka lasītus valriekstus, cukurvati, čipsus.
Veikalos jābūt vērīgiem — ja paņemsi preci ar atlaidi, bet neatgādināsi par to pārdevējam, samaksāsi pilnu cenu. Tā mums Brazīlijā bieži gadās.
194. diena
Šodien atkal sākas ceļošana. Līdz Portudegalinjasai ir apmēram 800 kilometru. Daudz. Paredzēts to pieveikt trijās dienās, tad iekļautos laikā. Ar pirmo mašīnu braucam trīs stundas. Ar nākamo vēl vairākus simtus kilometru. Tikai nakts solās būt grūta, bez gulēšanas. Šoferītis stāsta, ka no Rio pārvācies uz dzīvi ziemeļos, jo tur kļuvis pārāk bīstami. Notiekot laupīšanas. Arī viņš desmit gadu laikā, kopš brauc ar kravas mašīnu, piedzīvojis divus uzbrukumus. Mūs nedaudz izbiedē ceļa malā saliktie mākslīgie cilvēki — kā putnubiedēkļi reāla cilvēka augumā. Ja viens brauc tumsā, tādu ieraudzīt nav patīkami.
Piecos rītā atvadāmies. Autovadītājs dodas tālāk uz ziemeļiem, mēs — pa labi uz krastu. Atrodam smago mašīnu atpūtas vietu un slienam telti. Ceram nedaudz pagulēt.
(Turpmāk vēl.)
