(11. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
129. diena
Esam Peru, ceļā uz Maču Pikču. Braucam ar autobusu, ceļš ir garš. Cilvēki ir ļoti skaļi, runā pa telefonu, viens ar otru — vēl vairāk nekā kliegtu. Līkumos autobuss brauc ļoti ātri, taisnā ceļā “velkas”. Šoferīšiem laikam ļoti patīk līkumi, pasažieriem gan nē, jo daudzi izmanto maisiņus. Mēs guļam, lai nepiedzīvotu to trako karuseli.
Ceļā redzam kalnus, mazus ciematiņus, kas sastāv no piecām mājām, ganāmies lamas. Kalnos mazi ūdenskritumiņi, ūdens — ļoti tīrs, ir daudz upju — dažas pavisam maziņas, citas pārplūdušas. Te, kalnos, tagad ir lietus sezona.
20 stundu ceļā, un esam Kusko. Pilsētiņa ir augstu kalnos, 3400 metru virs jūras līmeņa. Šī ir vēsturiskā Inku impērijas galvaspilsēta, tāpēc arī tagad tā vēl skaitās Imperial Peru pilsēta un ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Gadā Kusko apmeklē apmēram divi miljoni tūristu.
Ceram te noskatīties slaveno Dienvidamerikas karnevālu. Te svin arī saulgriežus līdzīgi kā pie mums. Kad iebraucam pilsētā, cilvēki autobusa logā iegāž spaini ūdens. Tas nozīmē, ka sācies karnevāls — visi ēd, dzer, dejo un laistās ar ūdeni.
130. diena
Jau no paša rīta sācies karnevāls — dejotāji tradicionālajos tērpos piepilda ielas, tur pārdod putu un ūdens baloniņus jautrībai. Izstaigājam pilsētiņu, tirgū beidzot nopērkam kokas lapas, kuras kopā ar īstajām ķimikālijām veido kokaīnu. Taču, košļājot tās dabīgas, var iegūt enerģiju, samazināt ēstgribu un palīdzot arī pret vēdersāpēm. Pēc ilgākas košļāšanas mute gan paliek nejutīga.
Karnevāla laikā visi laistās ar ūdeni un pūš viens otram virsū mākslīgo sniegu. Artūrs iegādājies putas — īsts karnevāla dalībnieks. Bērni īpaši priecājas par Arčas apliešanu ar ūdeni. Visu dienu gan līst, un beigās jāmeklē lietusmēteļi. Apmeklējam arī kalnu, kura galā uzslieta liela balta Jēzus statuja, gluži kā samazināta Brazīlijas versija. Skats no augšas skaists, taču viss dubļains un slidens, ceļa malā stāv tantiņas ar lamām, var nofotografēties, bet par samaksu.
Pa slepenu celiņu ieejam drupās, kur ieejas biļete maksā 21 dolāru, bet mūs izdzen ārā. Taču paspējam ievērot, kā veidotas senās celtnes. Akmeņi tik gludi pieguļ viens otram, ka adatu starp tiem nevarētu ielikt. Tā ir mistērija. Šie mūri inku kultūrā atšķiras no Ēģiptes ar to, ka tiem nav vienādas formas. Bet neviens nezina, kā tajos laikos šādas celtnes būvēja.
131. diena
Šodien sākam trīs dienu ceļu uz Maču Pikču. Kas tas ir? Daudzi par to noteikti ir dzirdējuši. Viens no jaunajiem septiņiem pasaules brīnumiem. Tas ir piļu, tempļu un observatoriju komplekss, kuru apdzīvoja inku vadošā šķira. Šajā Inku impērijas cietoksnī notika dažādi rituāli, viens no tiem — lai paredzētu laiku, upurēja lamas.
Tā nosaukums nozīmē “vecā virsotne”, un tā būvēta 1450. gadā, kuru vēlāk pameta spāņu iebrukuma dēļ. Šo inku cietoksni atklāja vien 1911. gadā, un jau 1976. gadā 30% no tā tika atjaunoti. Restaurācija turpinās, lai būtu iespējams apskatīt tā laika oriģinālo būvi.
Nokļūt līdz Maču Pikču var dažādi: iet inku ceļu, kas iespējams tikai ar gidu un par 200 dolāriem, ar vilcienu no Kusko par 70 dolāriem vai ar autobusu par 12 dolāriem no Kusko līdz pieturai, no kuras vēl trīs stundas jāiet kājām līdz Akvakalientei (Maču Pikču ciematiņš) un vēl trīs stundas līdz drupām, kur ieeja maksā 40 dolāru.
Ar diviem autobusiem tiekam gabaliņu pa gabaliņam uz priekšu — no viena ciemata līdz otram. No pēdējā mazā ciematiņa jāiet sešas septiņas stundas līdz Akvakalientei.
Ciematiņš, kur nolemjam nakšņot, ir ļoti skaists. Ap to arī ir kalni un seno inku cietokšņu drupas. Vienā ciematiņa pusē par to apskati jāmaksā, otrā — nē. Interesanti. Daudzi arī maksā par to, ko var apskatīt par brīvu. Tā te ir daudz kur — tik daudz un skaistu vietu, bet liela daļa par maksu. Mēs izvēlamies apskatīt skaistumu, kas vēl nav ielikts žogā. Brīnāmies, ka šis ciematiņš nekur nav minēts kā skaists apskates objekts, lai gan daba te pārspēj ikvienu skaisto pilsētu arhitektūru.
133. diena
Šodien ir lielā diena. Dodamies uz Maču Pikču. Var braukt ar autobusu — 12 dolāri vienā virzienā. Var iet kājām, attālums neesot liels. Mēs, protams, iesim kājām, lai arī ārā nedaudz līst. Tikai četri kilometri līdz brīnumam. Pirmie divi ir ok, bet otrie divi ir tie, kuriem mēs nebijām gatavi. Garām pabrauc autobusi — viens pēc otra un visi pilni. Daži arī iet kājām. Izrādās, ka pēdējie divi kilometri ir līkumainas trepes tikai kalnā augšā. Sākumā bijām tīri optimistiski, lai gan pēc vakardienas gājiena īpaši nekur kāpt negribas. Ceļš patiešām garš, lietusmēteļi nekam neder, jo viss, kas zem tiem, ir izmircis, arī lietusbikses savas funkcijas nepilda. Īstas mocības. Ir karsti, jākāpj augstu, viss slapjš, un spēka nav. Kājas sāp, kad laiciņš pasēdēts, kļūst auksti. Un visu laiku līst lietus. Kad trīs reizes jau esam pateikuši, ka tālāk vairs neiesim, jānoiet vēl pārsimt pakāpienu un beigās esam klāt. Skats patiesi vienreizīgs. Senā Inku impērija, kalnu un mākoņu ieskauta. Visu izstaigājam, apskatām. Pat lietus uz brīdi pierimst.
Maču Pikču varētu pētīt visu dienu: te ir dzīvojamais “rajoniņš”, lauksaimniecības zona un ceremoniju vietas — svētais akmens, kas izskatās pēc jūrascūciņas un simbolizē auglību. Taču lietus to iztraucē. Acīm skaistums, taču sajūtas briesmīgas — auksts un slapjš.
Arī ceļš lejā pa trepēm liekas garš, slīd kājas, un lietus sāk līt arvien spēcīgāk.
Pēcpusdienā esam atpakaļ ciematiņā, bet šodien ceļu tālāk neturpināsim, jo esam pārguruši. Nākamā plānotā pietura — Titikakas ezers uz robežas starp Peru un Bolīviju.
135. diena
Braucam autobusā ar pārsēšanos, kas ir liels piedzīvojums, jo ne viss notiek, kā plānots. Ceļā atklājas, ka pazudusi mūsu kamera. Tā bija ielikta pie suvenīriem, kas, par laimi, ir palikuši.
Robežu šķērsojam ļoti veiksmīgi, iespiež tikai zīmogu, un viss.
Esam pie Titikakas ezera Kopakabanā. Tas ir tilpuma ziņā lielākais ezers Dienvidamerikā. Tas ir arī visaugstāk esošais ezers pasaulē — 3812 metru virs jūras līmeņa. Tāpēc gaisa temperatūra tur ārā ir tikai 10—14 grādi, arī peldēties nav nekāda prieka. Ezerā ir daudz skaistu salu, ko apskatīt. Tas ir gan Peru, gan Bolīvijas pusē un ir vispopulārākais objekts Peru. Pat Maču Pikču ir otrajā vietā. Iespējams, tāpēc, ka ezeram vieglāk piekļūt.
Kopakabana ir skaista tūristu pilsēta, kur apskatām tirgu un uzkāpjam skatu laukumā kalnā. Ezers ir milzīgs! Var apskatīt arī salas. Saules salu uzskata par inku kultūras rašanās vietu. Te ir skaisti un varētu dzīvot nedēļu, taču vakarā laižam uz Lapasu, kur pavadīsim ilgāku laiku, lai visu apskatītu.
(Turpmāk vēl.)
