(7. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
85. diena
Šodien plānojam doties uz Boketi — skaistu vietiņu kalnos. Pēkšņi saņemam ziņu no mammas — Priecīgus Ziemassvētkus! Opā! Šodien ir 24. decembris. Ziemassvētki jāatzīmē, taču nav sajūtas kā īsteni sniegotā laikā (lai gan Latvijā šajā laikā nav labāk).
Stopējam, līdz galam tiekam ar divām mašīnītēm un meklējam hotelīšus. Visi pilni un dārgi. Jau domājam, ka cerību nav, bet tad atrodam pavisam vienkāršu un esam laimīgi.
Bokete esot Panamas dabas mīļotāju iecienītākā vieta. Puķes, kafija, dārzeņu lauki un draudzīgi iedzīvotāji. Ir ļoti daudz tūristu, pārsvarā no ASV. Šis esot viens no skaistākajiem reģioniem pastaigām, kurās var vērot kalnus, kafijas plantācijas, laukus un fermas, dārzus un mežus. Izvēlamies ceļu, par kuru esam lasījuši grāmatā, — Pianistu ceļu, kas ved iekšā mākoņu mežos. Ejam bez gidiem un bez maksas, skati fantastiski, to nevar nofilmēt un nobildēt, baudām visu ar acīm un sirdi.
Kalnos satiekam vietējos iedzīvotājus, kas nav tik laipni un runātīgi, dzīvo pēc savām tradīcijām un vērtībām, savu valodu un dzīvesveidu. Plūcam no kokiem mandarīnus un izbaudām skaistumu ar visām maņām.
Vakarā atgriežamies hotelītī. Svinam Ziemassvētkus — pirmo reizi kaut kur citur un pirmo reizi bez ģimenes. Bet domās visi esam kopā.
92. diena
Šodien no rīta dodamies stopēt uz Portobelo, tā ir pilsētiņa, no kurienes iet kuģi. Tas būs vislielākais pārbaudījums — tikt no Panamas uz Kolumbiju. Ir trīs iespējas. Var lidot ar lidmašīnu, un tas maksā 120 dolāru. Var doties ar kuģi vai laivu, kas piecās dienās nogādā Kolumbijā, un tas maksā, sākot no 400 dolāriem. Ir 150 kilometru gara taka, tās ir trīs dienas un var maksāt dzīvību džungļu zvēru un narkotirgoņu dēļ, tāpēc tas atkrīt.
Esam Portobelo jeb Skaistajā ostā, kā to nosaucis Kolumbs. Senāk tā bija varenākā spāņu osta visā Centrālamerikā, bet tagad tāds mazs zvejnieku ciematiņš. Te var apskatīt spāņu cietokšņa, kas senāk sargāja pilsētu, drupas. Te ir koloniālā baznīca, kurā ir Melnā Jēzus statuja, tam esot piemitušas burvju spējas, un 21. oktobrī te svin Melnā Jēzus festivālu.
Informācija par kuģiem nav iepriecinoša. Ir tikai mazas laivas, brauciens maksā 400 dolāru, it kā esot arī motorlaivas, bet par tām nav informācijas. Labāk iesaka lidot vai meklēt baltos cilvēkus, kuri atbraukuši ar privātajām jahtām un varētu mūs paņemt līdzi. Atrodam tādu, kurš pat kādreiz esot vedis savā jahtā ceļotājus, bet nu vairs neved. Atliek gaidīt, kad ostā piestās kāds kuģis. Padzīvosim teltī ostā, kas patiesībā ir vienkārši krastmala.
Vakarā cepam kartupeļus un sagaidām Jauno gadu. Ceram, ka Pērtiķis mums jau rīt atnesīs labas ziņas.
93. diena
Ostā meklējam laivu, ar ko doties uz Kolumbiju. Viena šodien dodas ceļā, bet tā ir kruīza laiva, ceļā četras dienas, un maksā 400 dolāru ar ēdienu un salu apskati. Tādu mums nu gan nevajag. Mums iesaka doties uz Miramaru, no kurienes arī brauc laivas uz Kolumbiju. Nostopējam ķīniešus, ar kuriem nevaram nekā sazināties, un viņi mūs aizved uz citu pilsētu — Puertalindo, vēl vienu kuģinieku vietiņu. Beigās noskaidrojam, ka mums tomēr jātiek atpakaļ uz Panamas pilsētu, lai no turienes tiktu uz Sanblas salu, jo kuģi vispirms ceļo uz turieni un tad uz Kolumbiju. Nostopējam mašīnu, tiekam atpakaļ Miramarā. Jūrā ir vētra, lieli viļņi, ar laivām nekādas skaidrības nav, viens saka tā, cits — pavisam citādāk, sauc dažādas cenas, atiešanas laikus un vietas. Beigās paliekam pie jauniegūtajiem paziņām.
94. diena
Izrādās, vienam mūsu draugam esot laiva, viņš prasa 200 dolāru no katra, jo neviens cits nebrauc, visa degviela jāsedz mums, bet jūrā ir lieli viļņi, tāpēc neiesaka braukt. Vienīgais transports paliek lidmašīna. Maksā 300 dolāru, citu variantu nav, bet bagāžu ved bez maksas. Tā nu atkal jādodas uz Panamu, vietu, no kuras nevaram tik ārā. Biļetes iegādājamies pa tālruni. Arī transports nav jāmeklē, jo mūsu draugi brauc uz Panamu, tikai trīs dienas vēl jāgaida lidostā. Bet brīnums — angļi, kurus nostopējām Portobelo Vecgada vakarā, piedāvā nākamās divas dienas palikt pie viņiem. Esam superpateicīgi, un mums atkal viss izdodas.
97. diena
Pirms lidojuma plānojam aizbraukt uz Nacionālo parku Soberaniu. Ar Dena mašīnīti braucam uz viņa iemīļotajām vietām, un viena no tām ir Panamas kanāls, pa kuru peld milzīgi kuģi. Pastaigājamies pa parku, aizejam līdz upei, bet tur krokodils sauļojas. Nav milzīgs, bet dabā tādu nebijām redzējuši. Izrādās, tie ir visā kanālā. Vēlāk redzam arī lielākus krokodilus un daudz ķirzaciņu. Te ir arī daudz tūristu, un pat uz vienas baznīcas plāksnītes rakstīts “Dievs mīl tūristus”.
Bet nu jau laiks doties uz lidostu. Atvadāmies no mūsu jaukajiem angļu draugiem Dena un Nikijas. Lidostā uzzinām, ka mūsu somas sver 10 un 16 kilogramu. Pirms trīs mēnešiem sākām ar 7 un 13 kilogramiem. Nevaram saprast, kāpēc. Laikam suvenīri nākuši klāt.
Un nu — atā, Panama, esi sveicināta, Kolumbija! Karību un Klusā okeāna krasti, lietus meži un sausie tuksneši. Šī valsts ir kā visa Dienvidamerika saspiesta mazā teritorijā — lielākā bioloģiskā daudzveidība visā pasaulē. Valsts ar spēcīgu identitāti, kur vienu trešdaļu klāj Amazones lietus meži. Kolumbieši ir “ballīšu zvēri” ar karstasinīgām dejām, īpaši salsu. Augstākā palma pasaulē aug tieši te, arī pasaulē garākais kontinentālais kalnu masīvs — Andi — ir Kolumbijā. Un tepat atrasts arī pasaulē lielākais smaragds.
Kā apgalvots grāmatā, te dzīvo viena no laimīgākajām tautām un draudzīgākie cilvēki pasaulē. Mēs to pārbaudīsim. Galvenā rožu audzētāju un izplatītāju valsts, arī vieni no lielākajiem kafijas ražotājiem.
Viena no valstīm ar lielāko publisko brīvdienu skaitu.
Pēc pusotras stundas ilga lidojuma ar diezgan lielu kratīšanos visām pārbaudēm izejam cauri viegli un esam Kolumbijā. Ņemam autiņu no lidostas un braucam pie mūsu kaučsērfera. Viņš mūs sagaida, un dodamies garā vakara pastaigā. Jau uzreiz tiekam pie Kolumbijas kafijas un tradicionālā ēdiena. Dienvidamerikas ceļojums ir sācies!
(Turpmāk vēl.)
