Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli(6. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
73. diena
Šo dienu pavadām Hondurasā. Sākam stopēt, tas Centrālamerikā ir diezgan veiksmīgi. Ar diviem pikapiem pa mazam gabaliņam, tad ar smago mašīnu tiekam līdz robežai. Hondurasas imigrācijas dienestam jāsamaksā 3 dolāri katram. Domājam doties uz galvaspilsētu, esam lasījuši, ka te ir lēti autobusi, bet, izrādās, tā nav. Stopējam.
Esam uzzinājuši, ka Hondurasa ir bīstama, bet mums pa to sanāk braukt tikai nelielu gabaliņu, lai nokļūtu līdz Nikaragvai. Izdomājām — brauksim tur, kur šoferītis vedīs. Un tā esam Čolutekā. Lielākā dienvidu pilsētiņa, esot viena no karstākajām. Daudz ko redzēt te gan nav, jo tas ir lauksaimnieku centrs un ceļotāju pietura pirms robežas.
Apskatām tirgu, tas ir milzīgs, aizņem visu pilsētas centru, ir daudz augļu, tomēr ēdienu te nepārdod kā Meksikā vai Gvatemalā.
Hondurasā slavena ir niršana un Kopanas drupas. Lielākā problēma ir korupcija un noziedzība. Cietumi esot pārpildīti. Naudas vienība ir lempira, kas nosaukta nacionālā varoņa vārdā. Te ir liela cilvēku dažādība un ļaudis savā starpā nesatiekot, jo latīņu biznesmenis nesaprot zvejnieku, tas savukārt fermeri. Daudzi Hondurasas iedzīvotāji strādā ASV, liela daļa — nelegāli.
Šī ir uz ģimeni orientēta valsts, kas raksturīgi visām Centrālamerikas valstīm. Mēs brīnāmies, ka viņiem ģimenē ir astoņi, deviņi un vairāk bērnu. Arī onkuļi, tantes un citi radinieki ir svarīgi katra dzīvē, radu saieti ir grandiozi.
Vakarā atpūšamies viesnīcā, bet rīt sāksim pētīt Nikaragvu.
79. diena
Atpūta Ometepē ir laba, varam noīrēt velosipēdu par 5 dolāriem vai skūterīti par 25 dolāriem un visu dienu braukāt pa salu. Ir arī apskates vietiņas gājējiem, šodien apskatām vienu dabas rezervātu. Nostopējam vienu mašīnu, kad sakām paldies, izrādās, tas ir taksometrs. Ne apdrukas, ne zīmes, un, ne vārda neteicis, mēģina no mums prasīt 4 dolārus. Iedodam vienu un novēlam laimīgu ceļu…
Čarkoverdes biorezervātā pa taciņām skraida ķirzaciņas un visu ceļu mūs pavada krāsaini taureņi, pērtiķi kokos pārsteidz mūs nesagatavotus. Skati burvīgi.
Tālāk uz Rivas pilsētiņu. Tajā sakoposim spēkus, jo nākamo dienu sāksim ar Kostariku. Gatavojamies lietus un mākoņu mežiem.
80. diena
Kostarika galvenokārt ir slavena ar saviem lietus mežiem. Tie kalpo kā mājvieta senajām ciltīm — gan maijiem, gan actekiem. Nosaucot Kostariku, cilvēkiem nāk prātā paradīze. Tieši tāpēc šo valsti apmeklē aptuveni divi miljoni tūristu gadā. Daudz tūristu ir tieši no ASV. Līdz ar to arī pārtika un citas preces nonāk tieši no turienes, un vietējie uzņēmumi diemžēl nespēj konkurēt.
Kad Kolumbs bija spiests šajā vietā apstāties, lai pēc vētras salabotu savu kuģi, viņš satika vietējos, ar kuriem laipni apmainījās dāvanām. Atgriezies Spānijā, viņš teica, ka divās dienās redzējis vairāk zelta nekā četros gados Spānijā. Tā pēc viņa vārdiem “bagātie krasti” (costa rica) ieguva šādu nosaukumu.
Teic, ka Kostarika ir Amerikas Šveice. Vai tā ir taisnība? Tūrisms ietekmē visu gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Attīstās lielais bizness, mazie uzņēmumi cīnās par izdzīvošanu. Daba tiek vairāk piesārņota, lai gan tā ir primārais tūrisma objekts.
Kostarikā ir augstākais dzīveslīmenis Centrālamerikā, izglītība ir obligāta, bezmaksas veselības aprūpe. Tas ir, pateicoties tūrismam, tomēr īsto Latīņamerikas gaisotni tā prezentē maz. Senāk Kostarika bija viens liels mežs, tagad tas palicis vien parkos, lai gan nelegālai koku izciršanai pievērsta liela uzmanība.
Tiekam līdz pašai robežai un dodamies uz imigrācijas punktu, kur pie durvīm mums viens vīrietis “pusformā” jautā pēc pasēm. Tās rokā nedodam, tikai parādām. Viņš jāsaka, ka jāaizpilda kāds dokuments, kas maksā 5 dolārus. Sakām, ka maksāsim viņam tikai imigrācijas punktā, viņš atrunājas un iekšā kopā ar mums nenāk. Skaidrs, gribēja apkrāpt, bet neizdevās. Tālāk mums šo dokumentu piedāvā aizpildīt jau par 1 dolāru, bet joprojām sakām, ka neko nemaksāsim. Beigās stāvam rindā pēc zīmogiem pasē, rinda gara, jāmaksā nauda, un te atkal mūs mēģina apkrāpt. Izdodot atlikumu, nošmauc 20 centu un vienā pasē zīmogu aizmirst iespiest. Ejam atpakaļ un pieprasām zīmogu.
Kostarikā atkal jāizpilda dokumenti, kurus mums te piedāvā bez maksas. Nespējam nobrīnīties par cilvēkiem, kuri te tā visu laiku tiek apkrāpti.
Esam Kostarikā un dodamies uz dabas rezervātu — mākoņu mežiem. Pa ceļam bieži gadās kontrole, kas pārbauda pases. Tas tāpēc, ka viņiem te ir problēma ar kubiešiem, kas bez dokumentiem šķērso robežu, lai tiktu uz ASV.
Nonākot līdz izvēlētajai pilsētiņai, atklājas, ka bankomāti nedarbojas, ir nedēļas nogale, un bankas slēgtas. Mums ir 4 dolāri skaidrā naudā, nepietiek ne busam, ne parkam. Nopērkam maizi, desu un banānus, un tas maksā 5 dolārus. Maksājam ar karti. Tālāk dodamies ar stopiem. Kāda ģimenīte mūs aizved līdz vietai, kas ir 15 kilometru no dabas parka. Piedāvā ienākt mājā uz glāzi sulas, un tas pārvērš mūsu plānus. Viņi mūs cienā arī ar saldējumu un kafiju, kuru paši turpat arī audzē, un beigās piedāvā naktsmājas un ekskursiju mākoņu kalnos nākamajā rītā. Ilgi domājam, līdz piekrītam, un tā ir laba izvēle, jo esam kalnos, kur naktī ir auksts un lielas lietusgāzes.
Vakarā kopā gatavojam tradicionālās Kostarikas vakariņas — pupiņas ar rīsiem, salātus ar citronu sulu un pārsteigums — kartupeļu pankūkas, tikai šoreiz viņu izgudrotas.
81. diena
Šo rītu sākam agri, jo te ceļas jau piecos. Pagatavojam tradicionālās brokastis — vāra zaļus banānus kā kartupeļus un ēd ar krējumu. Uzzinām daudz jauna — skolā garais brīvlaiks ir ziemā, sākot no decembra līdz februāra vidum. Bet jūnijā ir brīvas tikai divas nedēļas. Te skolā māca arī arheoloģiju un lauksaimniecību, arī angļu valodu, bet laikam ne pārāk augstā līmenī.
Kamēr ģimenes tēvs dodas nokaut cūciņu, mēs ar sievu un vecāko dēlu dodamies kalnos. Viņam ir līdzi mačete, lai var izcirst ceļu, kur vajag. Ir liels vējš un visu laiku lietus, karstais laiks beidzies.
Redzam kafijas laukus un banānkokus, ejam cauri cukurniedrēm un ēdam tās kā konfektes. Atrodam mandarīncitronus un saldos citronus.
Pusdienās gatavojam dārzeņus, ko redzam pirmo reizi. Paēdam un gaidām saimnieku, lai pateiktu paldies un dotos uz galvaspilsētu, kur ir bankomāti. Bet saimnieks ierodas un paziņo, ka mums tagad jāēd cūcis un ir pārāk vēls, lai dotos tālāk. Paliekam te vēl vienu nakti.
Pēc tam dodamies uz pilsētiņu, kur ir dabas rezervāts. Tur atrodam arī bankomātu, kas darbojas. Dēls, kuram ir 15 gadu, mūs izvadā ar mašīnu, kamēr tēvs darbā. Bērni te ir apbrīnojami pieauguši.
(Turpmāk vēl.)
