…todien ilgi nenāca autobuss. Ievēroju necilu tauriņu, kurš izmisīgi lidinājās vienā vietā — te augstāk, te zemāk. Tā bija kā izmisuma pilna deja. Grāvmalā, dubļos iemīts, gulēja otrs tauriņš. Tad pirmais nolaidās viņam blakus un nekustīgi sēdēja minūšu desmit. Nezinu, ko viņš tauriņu valodā teica, taču notika brīnums — dubļos iemītais sakustējās. Bet varbūt tā bija vienkārši mīlestības valoda…
Šodien pasaule būs mazliet savādāka nekā ikdienā — mazāk runāsim par krīzi, bezdarbu, mazajām algām, kūtrajiem ministriem. Vairāk par jūtām, mīlestību, jo šodien taču Visu mīlētāju diena. To visvairāk atbalsta romantiķi. Viņi neaizmirsīs Valentīndienā apsveikt mīļo cilvēku ar krāšņu ziedu vai šai dienai atbilstošu dāvanu. Mīlestības pasaule, ko uzbur divi cilvēki, ir, kā teicis Ojārs Vācietis, “caurspīdīga, kad ir laimīga”.
Protams, ir arī tādi, kuri kritiski noraugās uz sarkanās krāsas un siržu dominanti februārī. Bet vai tas ir pats sliktākais, ko brīvvalsts gados esam aizguvuši no citām valstīm?
Nesen kardināls Jānis Pujats savā sprediķī asi kritizēja seriāla “Neprāta cena” veidotāju iniciatīvu krīzes laikā vākt ziedojumus amorālam seriālam. Var, protams, diskutēt par ziedojumu vākšanas ideju šādam projektam, bet, manuprāt, tas ir arī netiešs rādītājs, ka daudzi ir izraidīti no mīlestības zemes un gatavi pat maksāt, lai zaudēto caurspīdīgo pasauli meklētu kopā ar seriāla varoņiem. Diemžēl daudzos gadījumos dzīve ir amorālāka par seriālā uzņemtajām ainām, jo zudusi mīlestības valoda. Varbūt Valentīna diena ir vajadzīga tieši tāpēc, lai mēs to neaizmirstu.
