“Tūkstošiem cilvēku pasaulē, arī miljardieri, nespēj atbrīvoties pat no smēķēšanas, kaut gan apmeklē kursus, psihoterapeitus. Bet man izdevās pieveikt alkoholu, narkotikas un tabaku,” secina liepājnieks Dmitrijs Sulijanovs. Viņš neslēpj ne seju, ne īsto vārdu, ne elles līkločus, kam cauri iets: “Biju sociālās un morālās bedres pašā dibenā, nesapņoju par savu ģimeni un varēju šodien nebūt dzīvs. Tagad man ir mājas, sieva, dēls, darbs, automašīna — Dievs pacēla. Nav svarīgi, kas biju, svarīgi — kas esmu.”
Ģimene nenosargāja
Augu normālā ģimenē un mācījos krievu skolā. Mums bija pastāvīgi konflikti ar latviešiem, tāpēc principiāli atteicos apgūt latviešu valodu. Arī Liepājas jūrskolā negribēju to mācīties, mani žēloja, vilka no viena kursa nākamajā. Tagad pat ļoti vēlos valsts valodu apgūt, lai par manu brīnumaino izglābšanos uzzina arī latvieši.
Aktīvi sportoju, gatavojos dienestam padomju armijas jūras kājniekos. Astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā, kad PSRS izjuka, daudz jauniešu sliktā straumē ievilka draugi no ielas, bandītisms un zagšana visapkārt, cietuma romantika. Skaitījās “kruta” pīpēt, no trīspadsmit gadiem arī es sāku. Bara likums. Ne jau par bandītu gribēju kļūt, bet saņemt naudu, neko nedarot.
Mācības jūrskolā pametu pusgadu pirms izlaiduma, neieguvis stūrmaņa dokumentus. Apprecējos, sieva krāpa mani, es viņu, mūsu bērns izauga pie vecmāmiņas. Audzināšanā nepiedalījos, jo man svarīgāka bija iedzeršana.
Sāku iet jūrā kā matrozis. Ar tirdzniecības kuģiem pārvadājām kokmateriālus, armatūru. Jau pirmajā reisā biju kopā ar bijušajiem zvejniekiem, kuri iemācīja dzert no lielajām glāzēm. Tas bija trekns punkts normālai dzīvei: diena nesākās bez alkohola. Nepārtraukti biju iedzēris, bet to priekšniecība nepamanīja, jo savu darbu padarīju. Atgriezies no reisa, dzēru bez miņas.Tā jau bija atkarība. Vecāki un visi radi uztraucās, vecmāmiņa raudāja, bet man par to bija uzspļaut.
Tik iedod velnam mazo pirkstiņu
Reiz, esot krastā, draugi ieteica pamēģināt amfetamīnu. Piekritu, uzskatot, ka par atkarīgo nekļūšu. Turpināju iedzert, pa retam niekojos ar narkotikām, līdz pieķēru sevi pie domas, ka gribu ātrāk dabūt amfetamīna devu.
Pametis jūru, naudu pelnīju, kopā ar tēvu strādājot celtniecībā. Alkoholu vairs nedzēru: tas nedeva tādas sajūtas kā narkotikas, ko lietoju nedēļas nogalēs. Vēlāk jau ik dienu. Vecāki juta, ka nav labi, bet nesaprata, kas ar mani notiek. Narkotikas lētāk bija nopirkt vairumā un pārdot paziņām, pēc gada kāds mani nosūdzēja policijā par narkotiku izplatīšanu.
Jelgavas cietuma kamerā sēdēja zēni, kuri Rīgā ar narkotikām darbojās nopietni. Sarunājām: tikko iznākšu, sazvanīsimies un Liepājā sākšu vairumtirdzniecību. Zemapziņā apjautu, ka esmu kraujas malā, ka agrāk vai vēlāk mani noķers, ka būs jāsēž ļoti ilgi, bet tas neapstādināja. Fiziski lauž tikai heroīns, amfetamīns iesēžas smadzenēs.
Tā kā mans “sroks” bija mazāks, tiku izlaists atklātajā zonā. Atsevišķā korpusā dzīvo vienībā ar sešdesmit līdz astoņdesmit cilvēkiem, ieslodzītie paši drīkst pastaigāties, apmeklēt ēdnīcu. Trāpījās nokļūt pie otradņika — vecākā zeka, arī liepājnieka.
Grēksūdze kamerā
Brīva vieta bija tikai astoņvietīgā kamerā, kur divi no ieslodzītajiem izrādījās kristieši. Viņi piedāvāja tēju un uzmanīgi painteresējās par manu attieksmi pret Dievu. Kaut gan brīnumainā veidā tiku vairākkārt paglābts no dīvainām dzīves situācijām, pieredze saistībā ar reliģiju bija negatīva. Kādu rītu Liepājā biju pamodies ar kvēlu vēlēšanos nožēlot grēkus, devies uz pareizticīgo baznīcu Karostā un pēc rīta dievkalpojuma sagrābis baķušķu aiz piedurknes vēlējos tūlītēju grēksūdzi. Viņš atraidīja — lika vērsties pie tantiņām dievlūdzējām, kuras iemācīs nedēļas laikā skaitāmas lūgšanas. Svētdien, neēdis un nedzēris, varot nākt nožēlot grēkus.
Devos prom aizvainots. Ja nu es būtu pakāries un nokļuvis ellē, kurš būtu vainīgs? No cienīgtēva attieksmes radās iespaids par baznīcu kopumā.
Kameras biedri kristieši atvēsināja. Nav obligāti jāgaida pusotru nedēļu līdz grēksūdzei, varot to darīt turpat uz vietas, nometoties ceļos un palūdzot piedošanu Jēzum Kristum.
Diskutējām divas dienas, viņi par mani aizlūdza, un sapratu, ka man to vajag. Kaut kas bija mainījies. Kad kameras biedri aizmiga, turpat uz otrā stāva lāvas, aizmiegtām acīm to darīju — domās lūdzu piedošanu. Jutu, ka sirds raujas pie Dieva un ik pēc brīža pusnomodā turpināju lūgties.
Puiši, ieraugot mani otrā rītā, uzreiz saprata, kas noticis: man bija citāds skatiens. Staigāju apmierināts, priecīgs un pateicīgs par katru sīkumu.
Apkrāvos ar garīgo literatūru un, kamēr citi spēlēja kārtis, lasīju, lasīju, lasīju. Nu jau piecus gadus mani vairs nemoka šausmīgie murgi, kas agrāk neļāva gulēt.
Uz jauno krastu
Mans pirmais garīgais skolotājs izrādījās urka — recidīvists —, “blatnojs” zeks vienos tetovējumos, bijušais luterāņu draudzes gans Juris. Viņš palīdzēja piecelties. Lielu daļu informācijas guvu no šī mācītāja skaidrojumiem, otru pusi — no programmas “Tavs ceļš uz brīvību”, ko cietumā organizēja Jelgavas protestantu baznīca.
Mani uzmeklēja zeks, sakot, ka drīz zonā iznāks vīrs, ar kuru vienojos par narkotiku izplatīšanu. Biju svarīgas izvēles priekšā: ar ko būt kopā, un skaidri apzinājos katra soļa sekas.
Viņi bija neizpratnē, kāpēc atteicos, varbūt padomāja, ka man ar galvu viss nav kārtībā, bet neko nebiju parādā un turpinājām apmainīties ar cigaretēm.
Nav noslēpums, ka cietumā pieejamas arī narkotikas, ko, par spīti administrācijas pūlēm, met pār žogu. Es biju izvēlējies, jo zināju, ka narkotikas Dieva vārdu nespēj aizvietot. Izmācījos par metinātāju un elektriķi, komisija vienbalsīgi nolēma laist mani uz tiesu, kas nosprieda izlaist pirms laika. Ar nosacījumu, ka jāatrādās narkologam un probācijas dienestā. Biju nosēdējis divarpus no trīs piespriestajiem gadiem.
Iznācu 2011. gada pavasarī ar divdesmit latiem kabatā un bailēm no brīvības: piektdienas vakarā aiz vārtiem taču varu satikt vecos draugus, nopirkt šņabi vai narkotikas. Kā rādīšos acīs vecākiem?
Šaubījos arī, kurai baznīcai pieslieties. Juris ieteica nekavējoties iet iekšā jebkurā: Dievs parādīs, vai ir īstā.
Dažas svētdienas gāju uz kristīgo centru Liepājā, bet tas nebija domāts man. Palūdzos, un jau pēc pāris dienām piezvanīja sieviete no programmas “Ceļš uz brīvību”, uzklausīja un novirzīja pie sava garīgā skolotāja.
Biju sācis draudzēties ar tagadējo sievu, kura mani pazina agrāk. Nākamajā svētdienā abi devāmies uz draudzi “Derības Dievs”. Man ilgi nebija sievietes, jautāju Dievam, kā rīkoties. Galvā ieskanējās balss: tikai nesadari muļķības, es tuvākajā laikā visu nokārtošu!
Nekad iepriekš tādu balsi nebiju dzirdējis, apjuku, bet noticēju. Jau pēc divām nedēļām bijām precējušies, atradās nauda, dzīvoklis. Kungs piepildīja arī manu lūgumu pēc darba labā uzņēmumā. Man ir kolosāls kolektīvs un priekšnieks.
Sieviņa ilgi nevarēja ieņemt bērnu, mēs lūdzāmies un notika brīnums — brīnišķīgs dēliņš.
Vecāki redz pārmaiņas manī, bet ir pārliecināti, ka pareizticība ir pareizākā, manu izvēli īsti nesaprot. Kārdinājumi? Bija bail satikt vecos “draugus”, kas varētu pagrūst. Reiz ar diviem uz ielas aprunājos, viņi pat neko nepiedāvāja, novērsās, jo ar mani vairs nav par ko runāt. Alkohols un narkotikas nevelk, un Dievs ir nokārtojis, ka vairāk manā ceļā neviens negadās. Rīgā redzēju dažus siekalām notecējušus narkotiķus, ar ko kopā sēdēju. Daudzi nav starp dzīvajiem, jo, iznākuši brīvībā, tūlīt atsāka durties. ◆
