(79. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
618. — 622. diena
Baudām sauli, jūru. Barojam kaķi, kas jau zina, kurā istabā dzīvojam, suņus, bruņurupučus, ķirzakas un arī odus. Gatavoju pārsteigumu Arčam viņa lielajā dienā.
Lielā diena klāt! Mani modina putni, un es modinu Arču jau ar kūku un svecītēm, dažas no kurām paspēj nopūst ventilators pie sienas. Laiks peldei saullēktā! Šodien ir pavisam īpašs skats — vienā jūras pusē ceļas saule, kamēr otrā vēl debesīs pilnmēness. Pelde ir brīnumskaista — ūdens ir mierīgs un tik dzidrs, ka var redzēt visus kustonīšus jūras dibenā! Kāds plaukstas lieluma krabis sāk man dzīties pat pakaļ, kad to izsekoju, lai uzzinātu, kurp tas dodas. Šodien krastā beidzot atrodam medūzas. Ne tikai vienu, bet piecas. Drīz peldēšanās prieki beigsies. Arvien samazinās ierobežojumi, līdz ar to vēl ceram ceļot tālāk.
Brokastis ieturam gardajā budistu ēstuvē, un Arča dāvanā saņem ilgi gribēto aukstuma somu ar kārtīgu dzērienu un ēdienu izvēli. Ja soma ir, tad jādodas dabā! Arču gaida pārsteigums, kad ārā stāv divi motorolleri — dosimies ceļā! Šī diena paredzēta Pračupkirikhanas pilsētiņai, kuras vārdā nosaukts viss reģions. Tā ir 100 km attālumā. Brauciens ir tāls, bet Taizemē daba ik uz soļa ir brīnumskaista!
Arča ar prieku sēstas uz moča, un sākam divu stundu ilgo ceļu. Taizemē jābūt uzmanīgam ar satiksmi, jo vietējie te brauc, kā pagadās.
Braucam arvien tālāk no Huahinas. Vairāk iekšā džungļos. Ceļmalās vietējie tirgo duriānus, mango, arbūzus un ananasus par daudz zemākām cenām, kā iepriekš bijām redzējuši. Apkārt paveras plašas ielejas, un fonā parādās interesantu formu kalni. Brauciens ir pasakains! Arī pilsētiņa ir neticami skaista. Tās līcī izaugušas salas un kalnu virsotnēs spīd zeltaini tempļi. Ak, šeit varētu palikt! Te gan daudz mazāk dzīvības kā Huahinā. Vien retais ir ielās, un arī likumsargi paskaidro, ka visi nacionālie parki, visas kalnu virsotnes un dabas objekti slēgti līdz pat jūnijam. Tomēr var uziet uz mola, kas iestiepjas līcī, no kura desmitiem zivis velk ārā zvejnieki savos tīklos, un var ieiet tempļos, kas it kā slēgti, bet neviens ārā nedzen.
Pērtiķu templis ir īsts izaicinājums. Uz to kalnā augšā ved gandrīz 400 stāvi pakāpieni, kas mūs šajā karstumā kārtīgi nokausē. Kādā kāpņu posmā sasēdušies desmitiem pērtiķu. Jābūt ļoti uzmanīgiem, jo pērtiķis jebkurā brīdī var izdomāt paķert somu un vēl iekost, to nedabūjis. Mēs kā aizsargus izmantojam ķiveres, tās turot gluži kā vairogu. Tā arī izdodas tikt augšā templī, kur mūs sagaida pārsteigts mūks. Te paveras skats uz visu pilsētiņu, un nespējam vien noticēt savām acīm. Tāds skaistums tik skaistā dienā!
Sasniedzam vēl divus tempļus un tad dodamies uz tuvējiem kalniem meklēt, kurš tad no tiem būs vaļā. Visas ieejas gan norobežotas, bet laiku pavadīt dabā ir aizraujoši! Apsēžamies, izbaudām pikniku pie šiem brīnišķīgajiem skatiem un dodamies atpakaļ uz Huahinu pa mazākiem ceļiem. Cauri ciemiem braucot, redzam, kā dzīvo “īstie” vietējie. Tur, kur patiešām nav tūrista, kur cilvēki smaida, sveic un brīnās par neparastās ādas krāsas iebraucēju. Mums gan tā krāsa pārvēršas tumšajā — visu dienu ar rolleri braucot apkārt, pat saules aizsargkrēms nespēj mūs pasargāt. Tomēr mūsu pārbrauciens atspēko visu — gan karstumu, gan sarežģīto satiksmi, gan tālās distances. Ir lieliski!
Motorolleri iespējams nomāt par 5 eiro dienā, un mūsu 240 km garajā pārbraucienā divas reizes piepildām tvertni par 4 eiro kopā. Vai nav vienreizīgi? Braucamie gan jāatdod atpakaļ, un tieši pirms tam paspējam iemesties jūrā, ko saulīte pa dienu sakarsējusi padzisušas zupas temperatūrā. Jūrā karstāk nekā plus 35 grādos ārā! Gluži kā par godu Arčas svētkiem tepat apkārt uz dēļiem pa viļņiem lēkā simtiem kaitotāju krāsainām burām — kā salūts Taizemes stilā!
Nodevuši motociklus, atgriežamies viesnīciņā, kur uz mūsu istabiņas durvīm uzkarināts maisiņš. Dāvana Arčam no Mareka — iekšā svecītes, alus un kartīte. Tik jauki! Arču apdāvinu arī ar citiem nepieciešamajiem nieciņiem un dienu noslēdzam indiešu restorānā, atminoties citādās garšas. Vakars noslēdzas, zvanot mīļajiem. Nu, skaista šī dieniņa! Pienācis ir ļoti skaists vecums — paši labākie gadi! Gadi, kad kabatas pilnas pasaules gudrību un beidzot ir arī zināšanas par to, kā visu likt lietā! Pienākuši gadi, kad vairs nav svarīgi, ko domā citi, un nav bail kļūdīties, nav bail spert soli nezināmajā. Kaulos ir spēks, sirds ir pilna mīlestības, un ar to visa pasaule taču vaļā! Paldies visiem mīļajiem sveicējiem!
Nākamajā dienā esam atpakaļ savā Huahinas dzīvē. Turpinu darbu ar piektās grāmatas maketu, turpinām atkārtot TEFL kursu, lai nākamajā nedēļā liktu eksāmenus. Tiekamies arī ar Mareku. Šodien esam ielūgti pie vēl diviem poļu puišiem, kas īrē māju kopā ar taizemiešu ģimeni no Norvēģijas. Nokļūstam milzīgā mājā, kas no ārpuses ir diezgan necila, bet iekšā ir ļoti skaisti. Poļu puiši gan joprojām mierina sevi ar to, ka māja ir tās samaksas vērta. Lai arī 250 eiro mēnesī no cilvēka nešķiet daudz, Taizemē par šādu naudu var noīrēt veselu māju, ne tikai istabu, pie tam pie pašas pludmales. Ja jau taizemieši, kas pelna Norvēģijā, vēlējās kārtīgu luksusu, poļu puiši, kas ar taizemiešiem sadraudzējās, arī piekrituši. Mēs gan esam apmierināti ar savu viesnīcas istabu un pludmali minūtes gājiena attālumā.
Vakaru pavadām, spēlējot interesantas spēles, bet viss beidzas pirms deviņiem, jo mums vēl jāpaspēj aiziet atpakaļ, pirms sākušies nakts reidi. Vakaru noslēdzam mūsu namiņā. Šoreiz pievienojas arī ķīniešu puisis, kas sliktā angļu valodā māk izstāstīt, kur dzīvo un kā viņam Ķīnā patīk. Viņš rāda bildes no savas dzimtās vietas. Ķīna ir tiešām skaistuma pārbagāta zeme!
Klāt pirmdiena! Nomainām bruņurupučiem ūdeni, kamēr citi tūristi stāsta, ka izstudējuši to, ka šiem bruņurupučiem, kas te turēti netīrās bļodās, patiesībā nepieciešams tekošs ūdens, citādi piemetas briesmīgas slimības. Tā jau cenšamies nabaga radības glābt, kamēr citi vien nosaka: tā taču Taizeme. Pirmdiena ir arī diena, kad ar 100% noliekam TEFL kursa testu, un nu atliek vien izpildīt un iesniegt rakstu darbus. Šī nedēļa būs tā, kad pabeigsim visus darbiņus. Tad jāaizbrauc ciemos uz Latviju un jāsāk darboties eksotiskajās zemēs!
Taizemē arvien sākas atvieglojumi. Bet, izpētot skaitļus saistībā ar vīrusu, viss sāk šķist pārāk aizdomīgi. Taizemē saslimušo skaits no 70 miljoniem ir 3015, kas ir apmēram 0,004% no visa iedzīvotāju skaita. Ar koronavīrusu slimo daudz mazāk kā ar citām slimībām. Un ne tikai Taizemē, bet visā pasaulē. Kā jau daudzi saka, nevis vīruss ir tas, kas rada paniku, bet mediji. Mums šī panika ir pagājusi secen — ne brīdi neesam jutušies kā apdraudēti. Vien nedaudz žēl, ka notiek šādas politiskās spēles, kamēr cieš nabadzīgākie. Tomēr ar gaišu skatu nākotnē — tikai uz priekšu!
Šoreiz paturpināsim ar skumjākiem faktiem par Taizemi. 2004. gada cunami, ko izraisīja Indijas okeāna zemestrīce, gāja bojā aptuveni 8000 taizemiešu. Aptuveni 1500 Taizemes bērnu zaudēja vecākus dabas katastrofas dēļ.
Gaisa piesārņojuma līmenis arī ir liela problēma. Bangkokā tas ir tik augsts, ka aptuveni 20% galvaspilsētas policijas spēku ir kāda veida plaušu slimība. Policisti nēsā maskas (to viņi darīja arī pirms visa vīrusa), un iecirkņi ir aprīkoti ar skābekļa tvertnēm gadījumam, ja kādam virsniekam strauji kļūst slikti. Šogad gan gaisa piesārņojuma rekordu pārspēja Taizemes otra lielākā pilsēta Čaingmai, kas tika atzīta par piesārņotāko pasaulē!
Reiz Taizemē dzīvoja vairāk nekā 100 000 ziloņu. Nu palikuši vien ap 5000, un savvaļā dzīvo mazāk nekā puse no tiem. Lielākā daļa ziloņu tiek mocīti tūristu izklaidēs, tāpēc ļoti, ļoti svarīgi atcerēties, ka “dzīvnieku tūrisms” ir kas tāds, no kā jāizvairās. Vietējie burtiski medī ziloņus, lai vēlāk tos ieslodzītu un nopelnītu no tiem tūristiem, kas vēlas izjādi vai bildi. Zilonis ir piesiets īsā striķītī un sists ar koku, kad tūrists viņam uzkāpis, lai dzīvnieks ietu pareizajā virzienā. Ziloņu mazgāšana Taizemē arī ir bēdīga. Ar ziloni ezerā iet lielas cilvēku grupas, bet, ja izmisušais dzīvnieks mēģina izbēgt, tad saņem kārtīgu sitienu. Nu, nav zvēri paredzēti mūsu izklaidei — to saprot katrs īsts ceļotājs.
Lai arī vairāk kā 90% nācijas skaitās budisti, ļoti strikti pie budisma likumiem viņi nepieturas. Bieži iedzer, brauc reibumā. Un lauku rajonos rīko gaiļu un bifeļu cīņas.
Vērtīga lieta ir tā, ka Taizemē joprojām var saņemt nāvessodu par narkotiku kontrabandu un slepkavību. Nāvessodu izpilda ar nāvējošu injekciju.
(Turpmāk vēl.)
