(78. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
1999. gadā 282 izpletņlēcēji, lecot virs Ubonas Ratčathani provinces, sasniedza rekordu ar lielāko skaitu izpletņlēcēju, kas turējās kopā brīvajā kritienā. Grupa turēja saiti 7,11 sekundes. Cilvēks ar visgarākajiem matiem pasaulē bija taizemietis Hu Sateo. Viņa mati bija vairāk nekā piecus metrus gari! Ginesa rekordu grāmatā 2011. gadā tika ierakstīts arī kāds taizemiešu bērns kā matainākais bērns pasaulē. Viņš sirga ar retu sindromu un bija viens no 50 dokumentētajiem Ambras sindroma gadījumiem kopš viduslaikiem.
Pasaulē dārgākās mājdzīvnieku kāzas notika Taizemē 1996. gadā starp diviem retiem kaķiem. Viņi tika apprecināti ekskluzīvā taizemiešu kāzu ceremonijā, kas izmaksāja 16 241 dolāru. Taizemei pieder arī rekords ar lielāko skaitu veterinārārstu, operējam vienu dzīvnieku. 1999. gadā 30 ārsti operēja ziloni. Viņam vajadzēja amputēt pēdu, kas tika ievainota mīnas sprādzienā.
613. — 617. diena
3. maijs. Diena, kad Taizeme oficiāli atveras. Apkārt svētku sajūta, un ne velti — šodien taču arī alkoholu var nopirkt! Mēs gan ar poli esam sarunājuši doties īstā ekskursijā. Augšā esam ar saullēktu, pussešos, un sešos vērojam, no jūras paceļamies sauli. No rītiem ūdens ir īpaši dzidrs, tāpēc nebaidāmies tajā peldēties, par spīti visām iespējamajām medūzām. Sēžamies vietējā busiņā un dodamies uz Pērtiķu templi 8 km attālumā. Iepriekš bijām soļojuši kājām, bet šoreiz esam nolēmuši ceļu sākt no tā, lai dotos vēl tālāk uz dienvidiem.
Rīts ir labākais laiks tādām garām pastaigām. Tieši ap septiņiem krastmalā ir daudzi atpūtnieki, kas dienas vidū atgriežas kondicionētajās telpās, lai paglābtos no svelmes. 10 km ejam gar jūras krastu, un laiks paskrien nemanot. Mareks ir interesants ceļotājs. Daudz runājam par to, kas tad īsti “normāls” skaitās ASV un Kanādā. 57 gadus vecais vīrs saka, tur visi domā — Mareks ir miljonārs, tikai tāpēc, ka atļaujas ceļot visapkārt pasaulei. Arī mums bieži prasa, kur ņemam līdzekļus. Lai patiesi izbaudītu citas valstis un citas kultūras, nemaz tik daudz nevajag. Pārdrošākie ceļotāji bieži ir no Krievijas — ceļo ar burtiski pāris rubļiem un tāpat izbauda daudz vairāk nekā parasts tūrists, kas visus savus iekrājumus ziedo īsam ceļojumam. Protams, viss atkarīgs arī no tā komforta līmeņa, kas katram prātā. Komfortu var novērtēt, bet tam noteikti nevajadzētu dzīvē būt noteicošajam.
Sasniedzam Alu templi, par ko nebijām dzirdējuši. Turpat ir kārtējais rietumnieks ar savu taizemiešu dāmu. Te tādu pārīšu daudz. Vīrs no Nīderlandes uzreiz parāda vietu, kur izgūlusies liela ķirzaka. Nedaudz aprunājamies, un viņš piekrīt — esam laimīgi būt Taizemē. Īpaši Huahinā, kur nekas tā arī īsti neapstājās, pie tam pludmale ir lieliska. Vīram gan žēl, ka nevar alu nopirkt, un te nu mēs zinām paskaidrot, ka no šodienas jau var! Smejamies par to, kā vīrs atplaukst smaidā. Šodien esam kādu tiešām iepriecinājuši.
Templi, kas it kā skaitās slēgts, kārtīgi izstaigājam, sasniedzam visas statujas un saņemam arī dažus gardumus no mūkiem. Budistu mūki no rītiem dodas ielās, lai saņemtu ziedojumus no vietējiem, un tad viņus svētī. Vēlāk savos tempļos padalās arī ar tūristiem. Sevišķi tagad, kad esam vieni no retajiem tempļa apmeklētājiem. Alu templis ir tiešām skaists, tāpat kā visas budistu svētvietas Taizemē.
Pie šī tempļa ir neliela pludmale, kur nokļūstam, pārrāpjoties pāri klintīm. Nedaudz ekstrēmas kāpelēšanas, un viss izdodas. Esam nokļuvuši vienā no skaistākajām pludmalēm. Un beidzot var atvēsināties! Jau vienpadsmitos temperatūra ir ap plus 35 grādiem un kļūst grūtāk staigāt, jo ir sutīgs! Atpakaļ arī kaut kā jātiek. Sākumā gan mēģinām tikt vēl pāri kādam kalnam, bet, tā kā šeit daudzi īpašumi pieder pašam karalim, liela daļa zemes ir privatizēta, un ne visu iespējams sasniegt kājām. Tomēr pamestākajās vietiņās redzam gan pāvus, gan milzīgākas ķirzakas.
Griežamies atpakaļ un dodamies gar lielceļu. Tā malā atrodas skaists skulptūru parks, kur mūs gan neielaiž, jo vēl slēgts.
Ir vietas, kur vietējiem par kuponiem joprojām dala paciņas, jo ārkārtas stāvoklis taču pagarināts. Tomēr galvenos apskates objektus nevaram sasniegt, varbūt tiem nepieciešams vairāk laika. Nogājuši savu 25. kilometru, kāpjam busiņā, lai dotos atpakaļ uz viesnīcu, kur mūsu poļu draugam jānovada pāris angļu valodas stundu internetā. Ir tikai divi pēcpusdienā! Mēs dienu noslēdzam ar saulrieta vērošanu pie jūras. Rīts un vakars ir skaistākais laiks, kad te būt. Tās krāsas!
No viesnīciņas izvākušies gandrīz visi, nav ne francūža, ne poļu jauniešu, ne ukraiņu. Esam mēs ar Mareku un vēl kādu pavecāku vīru no Francijas. Gaidām pilnīgu satiksmes atjaunošanos. Valdība ar saviem pārsteidzīgajiem lēmumiem mums arī nepalīdz. Tad saka, ka viss tiks atjaunots, tad atkal paziņo, ka visi, kas mainīs savu provinci, automātiski tiks ielikti divu nedēļu karantīnā, kas jāpavada īpašos, tam domātos hoteļos. Pēdējās ziņās gan saka, ka arī starptautiskie reisi atsāksies. To arī gaidām.
Tikmēr laikapstākļi mūs lutina arī lietus sezonā. Kā mūsu poļu draugs saka, te jau tā lietus sezona nebūt nav tāda, kā iedomājamies. Nelīst jau nepārtraukti! Vien sutīgums ir nepanesamāks — vasaras mēnešos mitruma līmenis gaisā ir augsts. Interesanti gan, ka vietējiem, tāpat kā mūsu malaiziešu draugiem, tieši mitrums patīk. Viņi saka, karstums bez mitruma ir nepanesams, kamēr mēs domājam otrādi. Nu, nav taču ērti visu laiku staigāt nosvīdušam, bet nekas cits neatliek! Un tad jau arvien vairāk paliek arī odu, no kā grūti izvairīties.
Nākamā ir mūsu otrā kāzu gadadiena. Ierobežojumu dēļ īsti vēl nezinām, kas ir atļauts un kas ne, tāpēc dienu pavadām veselīgā pastaigā. Sagaidām saullēktu, peldoties siltajā jūrā, tad sākam 15 km gājienu gar krastmalu uz nākamo štatu. Huahina atrodas šī reģiona ziemeļu daļā, un nākamais sasniedzams pat kājām! Rīti ir tiešām pasakaini — apkārt kluss un mierīgs, jūra šūpo dažas vientuļas laivas. Un tā nu pagājis vēl viens gads. Arvien esam kopā, dienu no dienas, plecu pie pleca. Pavisam neparasts ir mūsu ceļš šajā košajā pasaulē, un ar katru dienu tas mūs arvien vairāk satuvina. Viens bez otra mēs nespētu tik tālu iet un nespētu izsapņoto piepildīt. Nav nepiepildāmu ieceru, nav neīstenojamu plānu. Mēs esam viens otram te un tagad, un arvien — lai kopā ik dienu izdzīvotu tā, ka labāk vairs nav iespējams!
Kājām sasniedzam nākamo provinci. Sākumā nezinām, vai atpakaļ pa ceļu tiksim, jo nezinām, kādas tad īsti ir kontroles, bet dažādībai ejam pa lielceļu. Tad jāiet cauri tuneļiem, tad gar šosejas malu, līdz sasniedzam mūsu provinci. Te mūs noķer vietējais busiņš, ar ko dodamies atpakaļ uz Huahinu. Smieklīgākais, ka busiņā atzīmētas sēdvietas — tikai katrā otrajā drīkst sēdēt, bet vai kāds to ievēro? Busiņš piebāzts tā, ka kājās stāvošajiem vairs nav vietas, un turpmākajos divos kontrolpunktos to vienkārši ignorē. Vienā pieturā temperatūru mēra visiem šoferiem, citā — izredzētajiem, bet ne pārbāzta busiņa pasažieriem.
Esam atpakaļ Huahinā un skaidri zinām, ka provinču šķērsošana nav vairs sarežģīta. Esam atraduši lielisku budistu ēstuvi, kur palutinām sevi ar eksotiskām svētku pusdienām. Budisti ir veģetārieši, un viņi savā virtuvē patiešām māk izpausties. Tādus ēdienus nekur citur neatrast, tāpēc vienmēr izvēlamies budistu vietiņas.
Mēs joprojām gaidām, kad atjaunos vilcienu satiksmi, jo gribam doties kalnos. Arī polis gaida to pašu. Tāpēc vēl paliekam viesnīcā un maksājam pa dienām — nekad nevar zināt, kura būs pēdējā. Svētku dienas te atceļ vienu pēc otras, bet cilvēki svin. Mēs arī. Pēc pastaigas dodamies uz kāju masāžu par 2,5 eiro un tad uz sava foršā balkona sazvanāmies ar mūsu vedējiem un ģimenēm.
Turpinām savus piedzīvojumus. Ziņās parādās, ka Čangmajā — tur, kur bijām plānojuši doties — visiem iebraucējiem divu nedēļu karantīna. Tikmēr Krabi krastos atgriežas sen neredzētās haizivis, bet vietējie cīnās par izdzīvošanu. Tad, kad izlaižam kādu dienu pie mūsu tantēm, kas divatā strādā savā mazajā ēstuvītē, viņas mums nāk pakaļ pat uz viesnīcu. Nevar gan atrast, jo nezina istabiņas numuru un mūsu vārdus. Stāsta, ka cilvēku maz, nav darba. Grūti klājas daudziem vietējiem, kas reāli dzīvo no tūrisma vien. Taizeme gan plāno atgriezt tieši “kvalitātes” tūrismu un piesaistīt tos, kuri var maksāt vairāk, kuri paliek dārgās viesnīcās un atļaujas dārgas tūres. Vietējiem tas nepalīdzēs. Tāpēc šādi valdības lēmumi liekas absurdi.
Vienmēr izejam līkumu pa Huahinu un atrodam vairākas vietas, ko apskatīt šajā provincē. Motorolleri var nomāt par 5 eiro dienā, tāpēc esam saplānojuši turpmāko laiku te. Jāuzmanās ar braukšanu — Taizemē ceļu satiksmes negadījumu ir daudz, jo vietējie brauc ātri un neprātīgi. Tāpēc mums patika Vjetnamā. Tur visi brauc lēnām un viens otru ciena. Smejam, ka Vjetnamu par savu mīļāko Āzijas valsti sauc tiešām daudzi. Tāpat kā noslēpumaino Nepālu. Lutinām sevi ar augļiem, beidzot arī pagaršojam mangustānu. Kā malaizieši saka — duriāns ir augļu karalis, un mangustāns ir karaliene.
Ar mums sarunu sāk ķīniešu pāris, kas arī mūsu viesnīcā ir jau kādu mēnesi. Mūs sabiedē, jautājot, vai zinām, ka mūsu viesnīcu taisās slēgt. Jau sākam domāt, kur paliksim un vai tiešām uz mēnesi vērts īrēt dzīvokli, bet tad noskaidrojam, ka viņi ir pārpratuši saimnieci. Tā kā nedēļas nogalē te bija saradušies ļoti daudz jaunu ārzemnieku, kas visu laiku skaļi ballējās, saimniecei palicis bail, ka policija viesnīcu slēgs. Tāpēc nolēmusi jaunus viesus vairs neuzņemt. Tā nu šajā milzīgajā pārsimt istabu kompleksā esam mēs, Mareks, ķīniešu pāris un kāds pavecāks francūzis. Lieliski!
Ar nomātajiem velosipēdiem dodamies izbraucienos. Atklājam milzīgu lielveikalu, kur preces brauc iepirkt mazākie veikaliņi. Tā nu pārblīvējam savu ledusskapi, cerot, ka visu apēdīsim, pirms tas sabojājies. Dienas vidū kustība jāpiebremzē. Arī velosipēdi nav labākie, tiem ātrumu pārslēgt nevar.
Gluži tāpat kā saullēkts, arī saulriets ir brīnumskaists. Tagad ir budistu svētki — sākas pilnmēness laiks, un tas visu jūru izgaismo kā milzīgu vannu. Skaisti. Pilnmēnesi apbrīnot ierodas daudzi, un tikpat daudzi arī peldas šajā ūdenī, ko reāli var nosaukt par karstu. Ārā dienas laikā ir plus 35 grādi, bet ūdens liekas vēl karstāks! Tiekam informēti, ka pludmalē sāk patrulēt policija un visi, kas te nenēsā masku, tiek sodīti. Pludmalē taču neviens nestaigā ar to! Bet nu laikam noteikumi mainīsies.
Pamazām gatavojamies svētkiem. Arčam drīz 30! Taizemē visi svētki atcelti. Arī populārais raķešu festivāls, kad apreibinājušies vietējie gaisā šauj pašizgudrotās raķetes par godu lietus sezonai. Tas nav visai droši, bet varētu būt uzjautrinoši. Tikmēr iepazīstam arvien jaunus ārzemniekus. Šķiet, ka visi vientuļie kaut kā pie mums pieķērušies un burtiski mūs pludmalē meklē. Kāds zviedrs jau satraucas, ja mūs kaut dienu te neredz, kamēr citi arī sāk interesēties, cik tad ilgi mēs te plānojam palikt. Mēs šo “draugu būšanu” nedaudz izmantojam, lai palīdzētu mūsu ēdiena tantēm. Visus, kas jautā pēc ieteikumiem labai maltītei, sūtām uz savu ēstuvīti. Mūsu zviedram gan arī neasais ēdiens ir par asu. Tikmēr ziņās rāda, ka Taizeme ir jau otrajā vietā Dienvidaustrumāzijā aptaukošanās ziņā. Pirmā ir Malaizija. Savukārt tievākie un veselīgākie esot vjetnamieši, tad kambodžieši. Tur ēdiens ir pasakains.
Taizemē dzīvo viena desmitā daļa pasaules dzīvnieku sugu. Te mīt arī īpaša sikspārņu suga, kas ir mazākais zīdītājs pasaulē. Taizemē sastopama viena no garākajām un indīgākajām čūskām pasaulē — karaļkobra. Rāpulis var izaugt līdz pat 5 metriem, un kodums var nogalināt ziloni. Taizemes ūdeņos mīt arī pasaules lielākās zivis — vaļu haizivis, kas var izaugt vairāk nekā 3,5 metru garumā. Te savvaļā aug vairāk nekā 1500 dažādu veidu orhidejas. No Taizemes nācis arī Siāmas kaķis (Taizeme senāk tika dēvēta par Siāmu), un vēsturiski minētas 23 oriģinālās šķirnes, lai arī mūsdienās ir zināmas tikai sešas.
(Turpmāk vēl.)
