(60. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
Uzrakstām kaučsērferam, viņš pēc naktsmaiņas vēl atpūšas. Saprotam — palicis vēl krasts un pats Velingtonas Viktorijas kalns, un tad būsim apskrējuši visu pilsētu! Raitā solī dodamies uz pludmali, kura ir tukša, un rāpjamies kalnā, no kura vajadzētu redzēt pašu Dienvidu salu. Vasarā pludmale ir pilna peldētājiem un atpūtniekiem, nu viss pieklusis. 196 metrus augstais Viktorijas kalns, kas pabijis arī “Gredzenu pavēlnieka” filmas ainās, nu sagaida vien ašos skatu baudītājus, kas tūliņ steidz atpakaļ siltā busiņā.
Jau 20 kilometri noieti, tomēr diena nav galā. Slidināmies lejā no kalna un aptaustām visas lielās, izmirkušās papardes. Atceramies stāstu, ka maori tās izmantoja, lai atrastu ceļu atpakaļ no medībām un uzbrukumiem, kad gāja naktī pa nezināmu apkārtni. Apgrieza paparžu lapas otrādi — apakšā tās taču gaišas un parādīja ceļu mājup.
Drīz hostelī saņemam lielās somas, atrodam busu un tiekamies ar kaučsērferu Juliānu jau 15 kilometrus no Velingtonas centra. 39 gadus vecais vīrietis strādājis gan kā gids ledājos Dienvidu salas rietumu krastā, gan kā helikoptera pilots, bet nu naktsmaiņas pavada, nosūtīdams glābšanas lidaparātus un kuģus cietušajiem. Mums viņš ierāda savu istabiņu, kas ir simtiem reižu skaistāka par lēto hosteli. Juliāns ir vienreizīgs cilvēks, un, lai arī plānota viena nakts, viņš aicina mūs palikt vēl nākamo.
Kad Juliāns nākamajā dienā atgriežas, mēs atļaujam viņam pagulēt un dodamies rajona izpētē. Atrodamies pāris soļu no krastmalas, kur kāpjam uz mola un baudām dienu — kā gan laikapstākļi tik krasi var mainīties? Šodien ārā spīd saulīte un viss tieši tā, kā vajag! Izpētām arī vietējo muzeju, kur parādīts, kā iebraucējiem nācās pierast pie mežonīgās dabas — šie uzcēluši mājas pie upes, tā pārplūdusi. Uzcēluši mājas uz kalna, tur sākušies mežu ugunsgrēki, tad namus nopostījusi zemestrīce un vēlreiz applūdusi upe. Nebija viegli te ienākt. Uzzinām to, ka briti diezgan civilizētā veidā ieņēma Velingtonu un tieši apgabalu, kur paliekam mēs — viņi parakstīja līgumu ar vietējiem maoru virsaišiem par māju celtniecību. Tā kā noteiktajai maoru ciltij šajā reģionā bija citi spēcīgi ienaidnieki no dienvidiem, viņi domāja, ka “baltie” palīdzēs aizstāvēties. Ar kuģiem trīs—četru mēnešu ilgā braucienā mežonīgajā salā ieradās eiropieši, kuri te arī palika.
Divos tiekamies ar Juliānu un vienkārši atpūšamies pludmalē, runājot par visu ko. Jaunzēlande joprojām šķiet tik mežonīga — te ir tik daudz vietu, kur cilvēks kāju nemaz nav spēris! Tāda dažādība ne tik lielā teritorijā! Tāpēc Juliāns savu valsti negribētu pamest. Runājam arī par to, kā laika gaitā ir mainījušās vērtības. Ja senāk stabils darbs, māja, mašīna un bērni skaitījās “laimīga dzīve”, nu pasaule palikusi tik pieejama, ka cilvēks vairs negrib aprobežoties ar šo klasisko laimes formulu, bet grib sevi izpaust, grib pagaršot dzīvi visā tās daudzveidībā. Ja jau mums viena tāda dota — jāņem viss, ko tā sniedz!
Vakarā mums pievienojas ungārs Renato. Kad mācījos bakalaura programmā, izmantoju iespēju piedalīties apmaiņas programmā “ERASMUS”, viena pati devos uz Ungāriju un tur valodu skolā pusaudžiem mācīju angļu valodu. Vairāk jau tās bija sarunas angliski, kas piespieda vietējos izmantot svešvalodu, jo citādi mums saprasties neizdotos. Tur bija Renato — trīs gadus vecāks ungārs, ar kuru pavadīju tikai vienu nodarbību. Jau pāris gadus Renato cītīgi seko līdzi mūsu piedzīvojumiem, un nu puisis uzraksta — viņš jau pusotru gadu dzīvo Velingtonā un ļoti vēlas mūs satikt! Tā tiešām ir interesanta tikšanās! Pasaule ir tik maziņa, un tajā pašā laikā mēs par to tik maz zinām.
Velingtona bieži tiek dēvēta par foršāko galvaspilsētu pasaulē un arī pasaules vējaināko pilsētu. Tā ir arī visvairāk dienvidos esošā galvaspilsēta. Velingtonā ir vairāk nekā 400 kafejnīcu un restorānu, kas attiecībā uz vienu personu konkurē ar Ņujorku. Ar stāvajām ielām visā pilsētā ir zināms, ka Velingtonas iedzīvotāji ir vieni no izturīgākajiem jaunzēlandiešiem, pie tam 11% vietējo iedzīvotāju uz darbu dodas kājām. Gandrīz visi Velingtonas iedzīvotāji dzīvo ne vairāk kā trīs kilometru attālumā no krasta līnijas. Velingtonā ir 50 000 hektāru mežu un reģionālo parku! Šī ir zaļa pilsēta, bet ne vienmēr tā bijusi Jaunzēlandes galvaspilsēta. 1865. gadā Velingtona pārņēma Jaunzēlandes galvaspilsētas statusu no Oklendas. 1893. gadā Velingtonas parlaments pieņēma “Vēlēšanu aktu 1893”, kas Jaunzēlandi padarīja par pirmo valsti pasaulē, kas sievietēm piešķīra tiesības balsot. Velingtonas reģionā dzīvo apmēram 496 000 cilvēku, kas ir 10,6% no Jaunzēlandes iedzīvotāju skaita. Te sajaukušās dažādas kultūras — aptuveni 25% Velingtonas iedzīvotāju ir dzimuši ārzemēs. Nav brīnums, ka visi vēlas dzīvot šeit — 2018. gadā “Deutsche Bank” nosauca Velingtonu par pilsētu ar vislabāko dzīves kvalitāti, pārspējot 50 citas pasaules lielpilsētas. Lai noteiktu klasifikāciju, vērā tika ņemts piesārņojums, satiksme un pārvietošanās, īpašuma cenas un ienākumu attiecības un pirktspēja.
418. — 419. diena
Taupo ir ļoti skaists pieturas punkts. Šī pilsētiņa nodēvēta par godu ezeram, kas atrodas tepat. Ezers ir milzīgs. Netālu no šejienes atrodas arī Tongariro Nacionālais parks, kas ir burvīgākā vieta vienas dienas pārgājienam Jaunzēlandē. Lai arī mūsu plāns bija doties uz šo vulkānisko ainavu brīnumu, izrādās, ka tas laikapstākļu dēļ ir slēgts. Tajos augstumos temperatūra sasniedz -11 grādu.
Nometuši somas un izdzēruši pa bezmaksas kafijai, dodamies uz Huka ūdenskritumiem, kas ir 6 km attālumā no pilsētiņas centra. Tie ir Jaunzēlandes apmeklētākie ūdenskritumi, jo ir pieejami. Jāiet caur burvīgām meža takām, kas vijas gar upi, kur vienā vietā ir pat bezmaksas SPA. Termālie ūdeņi no šīs vulkāniskās zemes plūst iekšā upē un tur izveidojuši baseinus, kuros ik dienu pulcējas gan atpūtnieki, gan vietējie. Komplekss tiešām jauks — ir gan tualetes, gan dzeramais ūdens, gan vietiņas, kur pārģērbties.
Mēs gan uzreiz ūdeņos neiegrimstam, jo jāpieveic 6 km garā taka. Sasniedzam tūristiem jau piepildīto ūdenskritumu atpūtas vietu. Ūdens te ir tik koši zils, ka nevar atraut acis. Ūdens daudzums, kas plūst pār klinti, ir 220 000 litri sekundē — tas ir pietiekami, lai olimpiskā izmēra peldbaseinu piepildītu 11 sekundēs. Tepat brauc gan tūristu laivas, gan ekstrēmās atpūtas cienītāju ātrumlaivas. Mūsu ceļš turpinās arvien augstāk kalnos līdz pat Mēness krāteru ielejai, kā to nodēvējuši vietējie. Tā ir ģeotermāla taka, kas ved cauri geizeriem, karstiem avotiem un dubļu vulkāniem. Par nelielu ieejas maksu iespējams iziet stundu garas pastaigu takas, kamēr apkārt kūp vulkāniskie tvaiki, kā mūsu mīļie Latvijā saka — izskatās, ka kūla deg. Visur saliktas brīdinājuma zīmes par to, cik bīstami ir šie tvaiki, kas var apdedzināt ādu. Taču vienā vietā tiem iespējams pieiet pavisam tuvu un justies kā īstā pirtī.
Esam tik tuvu dabai un redzam tik burvīgas vietas, ka uznāk vēlme te arī palikt, lai arī bijām ieplānojuši doties līdz pašai Oklendai. Varbūt nav vērts? Varbūt palikt mazā pilsētiņā un pameklēt darbu šeit — tik tuvu visiem dabas brīnumiem?
Ar šīm pārdomām atpakaļceļā apstājamies bezmaksas termālajos baseinos. Saulīte spēcīga. Par to mūs vietējie brīdina nepārtraukti — te ozona slānis esot plānāks, līdz ar to ātri var apdegt. Apdegam arī mēs. Vakarā viesnīcā sevi nepazīstam — galīgi nosauļojuši sejas!
Šodien nostaigāti 27 kilometri, esam pārguruši, bet priecīgi par izdevušos dienu.
Nākamo rītu sākam ar Taupo izpēti. Ejam gar ezeru, kurā plunčājas gulbji un Jaunzēlandes īpašās kaijas, kas esot apdraudētas. Nokļūstam Botāniskajā dārzā, kur joprojām visi krūmi ir pilnos ziedos, un tad steidzam uz vēl kādu pilsētas parku, kur var vērot atpūtnieku jahtas atmirdzam dzidri zilajā ūdenī. Lietus mūs gan ir panācis — tas uznāk un pāriet, bet arvien domājam par Taupo, jo te tiešām ir skaisti. Tāpēc apskatāmies, kādas darba pozīcijas pieejamas, kā ar dzīvošanu. Variantu ir daudz — visi meklē darbiniekus tieši vasaras sezonai. Aizbrauksim uz netālo Rotorua — pilsētiņu, kurā mīt vislielākā maoru populācija un apkārt ir vulkāniskie brīnumi, —un izlemsim. Tad būs Taupo vai Rotorua. Vienā no tām paliksim līdz februārim un Ziemeļu salas ziemeļus atstāsim savai pēdējai nedēļai Jaunzēlandē.
Taupo galvenais ir ezers. Tas ir lielākais saldūdens ezers visā valstī un arī visā Dienvidu puslodē — tas ir gandrīz visas Singapūras lielumā! Taupo ezers ir izbijuša vulkāna krāterī — šis vulkāns radīja lielāko izvirdumu uz Zemes pēdējo piecu tūkstošu gadu laikā. Ezers ir 196 metrus dziļš, 59 km2 platībā. Tā maksimālais platums ir 33 km, garums 46 km. Krasts ir 193 km garumā — kājām tik ātri neapskriet! Kāda mazāka pilsētiņa ezera dienvidu krastos ir zināma kā Jaunzēlandes foreļu zvejas galvaspilsēta. Teic, ka Taupo, lecot ar izpletni, iespējams redzēt Ziemeļu salas austrumus un rietumus. Ja Kvīnstauna bija Jaunzēlandes piedzīvojumu galvaspilsēta, tad Taupo ir Jaunzēlandes notikumu galvaspilsēta. Te pasākumi tiek rīkoti visām interesēm neatkarīgi no tā, vai tas ir sports, mūzika, kultūra, ēdiens vai vīns. Protams, termālie avoti. Taupo dzīvo apmēram 30 tūkstoši cilvēku, bet vasarā viņu skaits pieaug līdz 80 tūkstošiem.
(Turpmāk vēl.)
