(58. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
356. — 362. diena
Nedēļa sākas ar salu. Laika ziņās saka — diena iesilst līdz deviņiem grādiem, bet sajūtu ziņā vien septiņi.
Nedēļa turpinās sarunās ar apbrīnojamiem cilvēkiem. Satieku tādus, kas ar velosipēdu izbraukuši cauri visām “stānām”, no kurām mēs esam bijuši tikai Kirgizstānā. Esmu runājusi ar tiem, kas pabijuši Antarktikā, un tiem, kas lielāko dzīvi pavadījuši uz kuģa jūrā. Katru dienu arvien vairāk liekas, ka darbs UNICEF ir kas vienreizīgs, arī tāpēc, ka ir tā iespēja parunāties ar tik daudziem interesantiem cilvēkiem! Daudzi gan neuzticas ziedojumu vākšanas sistēmai, kad svešam cilvēkam jānorāda savs bankas konta numurs, bet ir daudzi, kas labprāt iesaistās programmā “Globālie vecāki”, lai palīdzētu Jemenas krīzē, kas tiek saukta par “Aizmirsto karu”, jo par to neviens vairs nerunā. Lai arī tā ir lielākā krīze pēdējo 100 gadu laikā, karš ir padarīts par biznesu, līdz ar to viss notiekošais Tuvajos Austrumos tiek noklusēts.
Nedēļas beigās aukstās dienas nomaina pavasarīgs laiks. Dienas vidū pat jaka vairs nav jāvelk! UNICEF gatavojas pārbraucienam uz Nelsonu, kas ir sešu stundu brauciena attālumā. Mēs ar Arču paliekam Kristčērčā — Nelsonā esam bijuši, tāpēc nākamo nedēļu aizvietošu ar darbu aģentūrā. UNICEF tiešām ir jauks, un īpaši forši ir kolēģi. Ziedojumu vācēji ir inteliģenti cilvēki. Viens vīrs iepriekš strādāja valdībā, ir meitene ar maģistra grādu katastrofu menedžmentā, kas paralēli strādā arī savā kompānijā. Ir baletdejotāja, kas uzvarējusi neskaitāmos konkursos, un profesionāla pārdošanas speciāliste. Kāpēc visi šie cilvēki izvēlējušies UNICEF? Interesants darbs — savi plusi, savi mīnusi, bet vienmēr ļoti pozitīva atmosfēra.
Mēs ar Arču izmantojam brīvdienas un skaistās, saulainās dienas, lai dotos dabā. Ārā viss zied, plaukst puķes un smaržo pēc pavasara! Sestdienas vakarā dodamies uz Ostas kalniem. Šīs kalnu grēdas nosaukums saistīts ar Liteltonas ostu, tā attīstījusies no Liteltonas vulkāna, kas izvirda pirms miljoniem gadu. Šeit atrodas neskaitāmas gājēju takas, bet, tā kā kopīgu brīvdienu mums ir ļoti maz, izmantojam laiku, kad pieejama darba mašīna, un visus ceļus izbraukājam ar to. Redzam, kā Kristčērča turpat pie mūsu kājām iegrimst tumsā un tad iededz savas neskaitāmās gaismiņas. Ir skaisti. Šeit daba ir fantastiska!
Svētdien automašīna gan paliek pie kolēģiem, bet mums taču ir velosipēdi, kas tik ļoti piemēroti plakanajai Kristčērčai! Nedēļa noslēdzas ar septiņpadsmit grādu siltumu. Dodamies uz parku, kur vienkārši guļam saulītē un vērojam priecīgos suņukus, ko saimnieki izveduši pastaigā, un tad arī laiks Starptautiskajam Antarktikas centram. Šodien biļetēm ir atlaides no 60 uz 18 dolāriem. Esam dzirdējuši, ka arī 60 dolārus esot vērts maksāt. Muzejs ir vienreizīgs. Lai arī mūsu ieejas laiks ir četros, ierodamies pusstundu agrāk un līdz pat muzeja slēgšanai mēģinām visu aptvert.
Paspējam uz pingvīnu barošanu. Te lielā telpā ar dziļu baseinu izmitināta neliela pingvīnu kolonija, un tie tiešām ir graciozi peldētāji! Turpat ir haskiju mīļošanas vieta un tad brauciens ar lielajām ledus mašīnām, kam uztaisīta pat īpaša trase ar pakalniem un uz ceļa saliktiem šķēršļiem, lai demonstrētu, cik daudz tā mašīna var pārvarēt!
Ir vieta, kurā var uzlikt vienu kāju uz burciņas, kur glabājas ūdens no Ziemeļpola, un otru kāju uz Dienvidpolā iegūtā ūdens. Tādā veidā esam bijuši abos polos. Ir sniega vētras istaba, kur visi gribētāji tiek apģērbti un tad ielaisti -8 grādu aukstā istabā, kas liekas pavisam normāla temperatūra. Tad ieslēgti ventilatori, lai parādītu vētru Antarktikā. Tās laikā temperatūra noslīd līdz -18 grādiem. Lai arī sen neesam sajutuši īstu Latvijas ziemu, šis pārbaudījums mums neliekas tik traks. Ir 4D kinoteātris ar ceļojumu pa Antarktiku, citā telpā var noskatīties filmu par to, kā uz turieni dodas lidmašīnas no Kristčērčas.
Ir daudz interesantas informācijas. Daudzi jauc Arktiku ar Antarktiku. Arktika ir Zemes ziemeļu polārais apgabals, tas nepieder nevienam. Tas ir auksts reģions ap ziemeļpolu. Savukārt Antarktika ir reģions, kurā ietilpst pasaules piektais lielākais kontinents Antarktīda, kas aptver Dienvidpolu. Antarktīda ne vienmēr bijusi pārklāta ar ledus slāni — senāk šis kontinents, tāpat kā citi, bija klāts augiem un pa to skraidīja dinozauri. Tad zemes gabali sadalījās un šis kļuva par aukstāko uz Zemes. Temperatūra te sasniedz pat -72 grādus. Vējš ir ļoti spēcīgs — līdz 190 km/h! Antarktīda ir pasaules sausākais kontinents un arī aukstākais, jo uz tā vienkārši uzaugusi bieza jo bieza ledus kārta. Muzejs ir aizraujošs, patiešām interesanti uzzināt, ka Kristčērča ir vieta, kas pasauli savieno ar Antarktīdu! Lai arī mēs neesam tālu — nedaudz vairāk kā 1300 km, Argentīna ir tuvāk — apmēram 900 km no Antarktīdas. Kas zina — varbūt arī šajā kontinentā kādreiz nokļūsim!
Un nu — par maoru valodu. Maori ilgi dzīvoja Jaunzēlandē, pirms ienāca “baltais” cilvēks. Maoru kultūra ir bagātīga, tāpēc tā tiek saglabāta un pasargāta. “Kia Ora!” ir kas tāds, kas parādās uz plakātiem viscaur Jaunzēlandē. Tas ir sveiciens maoru valodā, kas burtiski nozīmē “lai tev labi!” vai “esi vesels!”. Šīs zemes vārds maoru valodā ir “Aotearoa”, kas nozīmē “Lielā, baltā mākoņa zeme”. Bet dīvainākais vārds tajā pašā valodā ir “Taumatawhakatangihangakoauauotamateapokaiw-
henuakitanatahu”, kas tulkots kā “Vieta, kur Tamatea, vīrs ar lieliem ceļgaliem, kas bīdīja un aprija kalnus, zināms kā zemes ēdājs, spēlēja flautu saviem mīļajiem”. Šis 85 burtu garais maoru valodas vārds ir dots pilsētiņai Houksa līcī un ierakstīts Ginesa Pasaules rekordu grāmatā kā garākais nosaukums noteiktai vietai.
377. — 383. diena
Jaunā nedēļa sākas ar pamatīgu salu. Naktī ir -2 grādi, dienā — +5, taču vēja dēļ liekas, ka ir daudz aukstāks.
Braucam ārpus pilsētas, un skati ir brauciena vērti — tepat fonā paceļas augsti kalni. UNICEF nav jaukākais darbs tad, kad ir auksti vai līst, jo jāstrādā ārā, bet pēc tam vienmēr var atgriezties siltā auto un pēcāk siltā dušā.
Nedēļa turpinās ar pārsteigumiem. Izrādās, Kristčērčā tomēr ir ātruma kameras, un tas liek aizdomāties — kāpēc daži šoferi mānījuši, kāpēc nav sodu, bet atliek vien cerēt uz veiksmi. Arī piparu gāze, kas Latvijā nopērkama no 16 gadu vecuma, te ir aizliegta. To esot grūtāk iegādāties nekā ieročus. Ko darīt aizsardzībai? Te jau tomēr dzīvo daži trakie. Divi ir īpaši agresīvi — sadzērušies bezpajumtnieki, kas UNICEF komandai vien spēj izkliegt, ka visi te strādā nevis bērnu, bet naudas dēļ, un tas nav godīgi, ka ziedojumu vācēji saņem 20 dolārus stundā.
Saņemam jaunus darba piedāvājumus. Arčam aģentūra piedāvā darbu līdz pat maijam kādā ģimenes restorānā Dienvidu salas pašos ziemeļos, sakot, ka būtu priecīgi redzēt arī mani tur par viesmīli. Savukārt UNICEF piedāvā darbu Velingtonā — ja mēs vēlamies izrauties no šīs pilsētiņas, mani ar prieku gatavi uzņemt citā. Kamēr vēl plānojam paceļot, no visiem darbiem atsakāmies. Lai gan te dabūt īstu darba vīzu un palikt ilgāku laiku vairs nemaz nešķiet tik nereāli.
Nedēļas nogalē sals pāriet un mūs pārsteidz 17 grādu siltums. Strādājot UNICEF, arvien vairāk uzzinu par krīzēm pasaulē, un liekas absurdi, ka tas viss notiek 21. gadsimtā un ka tik daudzi nevēlas neko par to zināt. Jemenā karš rit jau piekto gadu — vai maz iespējams iedomāties, ko pieredzējis septiņus gadus vecs bērns, kas kopš divu gadu vecuma visapkārt pieredz vien sprādzienus, asinis un ciešanas? Kāda psihe ir tiem nabaga bērniem šādās kara zonās, un kāda gan būs nākamā paaudze? Bēdīgākais, ka tik daudzi nevēlas atzīt, ka visa pasaule tagad ir savstarpēji saistīta un tas, kas notiek arī tajā tālajā Jemenā, ietekmēs visus!
Darbi rit raiti, arvien paplašinām savu redzesloku un priecājamies, ka viss, ar ko saskaramies, mums dod vērtīgu pieredzi. Pienāk melnā piektdiena, kas iegadās 13. datumā. Man vienīgajai no komandas izdodas sadabūt ziedotāju, bet citi ir strupceļā, jo laikapstākļi ir ļoti krasi mainījušies, līdz ar to cilvēki ir daudz steidzīgāki un noslēgtāki.
Piektdienas vakarā tiekamies ar latviešu puisi Ivaru un visiem viņa namiņa biedriem, bet sestdien dodamies uz 150 km attālo Artūra pāreju — jāizbauda daba, kamēr ir darba auto! Nacionālais parks “Arthur’s Pass” ir Dienvidu Alpu centrā, un tā lielās nogāzes un stāvās aizas veido fantastiskus skatus. Šis tiek saukts par Dienvidu salas mugurkaulu. Laikapstākļi gan nav jaukākie, bet lietavas pārpludina ūdenskritumus, un redzētais vēlreiz mūs pārliecina, ka Jaunzēlande ir vienkārši pasakaina zeme, un nav brīnums, ka tik daudzi te paliek! Apstājamies “Gredzenu pavēlnieka” uzņemšanas vietās un uzkāpjam kalnā, kuru jau pārņēmuši ķīniešu pūļi.
Lai arī visos kalnu līkumos atļautais ātrums ir 100 km/h, ir vietas, kur notiek remontdarbi, jo daļa ceļa nogruvusi. Grūti jaunzēlandiešiem ceļus labot, ja jādabū remontdarbu tehnika tālu kalnos. Tomēr mums diena izdevusies ar visām lietavām. Svētdiena atkal ir saulaina, uz palodzes ūdenī saliktie sīpoli jau gatavo lociņus. Vien kaimiņi brīnās, ko mēs ar sīpoliem bez augsnes darām.
Jaunzēlande ir daudzveidīga un interesanta valsts. Te iespējams sastapt arī dažus no pasaules dīvainākajiem dzīvniekiem. Viens no tiem ir kea. Apdraudētais kea ir pasaules vienīgais Alpu papagailis un viens no saprātīgākajiem putniem. Tas ir Jaunzēlandes putns, kuru lauksaimnieki pazīst pēc uzbrukumiem viņu aitām. Un ne tikai — šis papagailis mēdz no automašīnas novilkt vējstikla tīrītājus un no logiem ēst gumijas blīvējumu. Viens nejauks apdraudētais papagailis! Jaunzēlandē ir arī citas dīvainas radības, piemēram, milzu ueta — vissmagākais kukainis pasaulē. Pilnībā izaudzis tas var būt pat smagāks nekā pele vai zvirbulis. Dienas laikā ueta parasti slēpjas nokaltušos zaļumos, bet naktī atstāj atpūtas vietu, lai pārvietotos. Būtu bail saskarties ar šādu kukaini! Bet tas nav viss! Jaunzēlandē dzīvo arī milzu gaļēdājgliemezis. Šāda veida gliemeži ir vieni no lielākajiem gliemežiem pasaulē un ierindojas arī starp visvairāk apdraudētajiem bezmugurkaulniekiem. “Powelliphanta” gliemežiem ir arī piemēroti gliemežvāki to ķermeņa izmēram, daudz dažādām krāsām un rakstiem. Būtu interesanti redzēt gliemežus, kas ēd sliekas, iesūcot tās caur muti kā spageti. (Turpmāk vēl.)
