(57. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
Es esmu tā, kam agrāk jāiet mājās, tomēr jāpaliek tās pirmās četras stundas. Labi, ka esam divi, jo darba ir diezgan daudz. Lai arī virtuvē negribētos strādāt pastāvīgi, šī bija laba mācību stunda, un noteikti tādu varētu vēl atkārtot.
Pēc darba tiekamies un atbildam visām turpmākajām intervijām. Jā, nu viss ir aizgājis, kā bijām cerējuši. Viss tagad tikai priekšā! Arī vakars ir lielisks. Atsakāmies ar Ivaru un Amberu kāpt kalnā, jo vakari ir ļoti auksti, tā vietā pavadot laiku ar viņu namiņa biedru Kristoferu, līdz namamāte ir mājās kopā ar mūsu draugu.
Nākamā man ir darba diena, kamēr Arča var palikt mājās. Šodien darba diena kazino, gluži kā Arčam, tikai man jādarbojas ar veļas gludināšanu. Nu vīriešu kreklu varu izgludināt ātri un pareizi. Kas to būtu domājis — nekad dzīvē nav nācies gludināt kreklu, un nu tādu ir simt. Darbs ir pavisam vienkāršs, komanda, kas sastāv no divām dāmām, vienreizīga, un visa atmosfēra tik jauka — radio skan skaļa mūzika, nav īsti jādomā, nav jāsteidzas, vienkārši jāatkārto viena un tā pati kustība neskaitāmas reizes. Īpašas prāta spējas tam nevajag, bet katrs darbiņš taču svēts! Vislabākais, strādājot kazino, ir starpbrīži ik pēc divām stundām, kad visi darbinieki tiekas lielā ēdamzālē, kur uzklāts zviedru galds — karstie ēdieni, salāti, un kas tik vēl tur ir atrodams! Tādas variācijas! Šis darbiņš ir daudz pilnvērtīgāks nekā iepriekšējais, un darbinieki saka, ka uz darbu lielākoties nāk vien foršās komandas dēļ — cilvēki apkārt tiešām ir atvērti, draudzīgi un interesanti. Un no visām pasaules malām! Neparasti, ka tie, kas iepriekš savā valstī strādājuši bankā kā menedžeri vai pat kā mazu kompāniju vadītāji, nu strādā Jaunzēlandes kazino apkopšanas darbos. Rodas jautājums — kāpēc gan censties, skriet un pārdzīvot, tajā pašā laikā nopelnot iztikas minimumu, ja var vienkārši atnākt, ne par ko nedomāt, kārtīgi paēst un nopelnīt naudu, ar ko var dzīvot un ko var arī uzkrāt. Protams, dīvaini skan “apkopējs ar doktora grādu biznesā”, bet tāda ir realitāte.
Pēc darba dienas tiekamies mazā pastaigā, lai arī mājeles biedri solījušies atbraukt pakaļ ar auto, ja nepieciešams. Laiks ir vienreizīgi silts, ejam lēnām un smejam, ka pa ceļam mājup atrodam daudz labu mantu — ielās izlikts viss nevajadzīgais, ko cits var ņemt bez maksas. Mūsu namiņa biedriem mājās esam pārnesuši pannu, sev paturējuši somu un vēl dažus sīkumus, bet dīvāni un krēsli paliek tiem, kam ir auto, ar ko tos pārvietot.
Sestdienas vakaru noslēdzam ar vegānu lazanju, ko mums pagatavo mūsu namiņa saimniece. Kas to būtu domājis, ka ir gan vegānu siers, gan vegānu gaļa. Mēs pirmo reizi tādus brīnumus ēdam, un viss tik garšīgi! Arī nākamajā vakarā tiekam cienāti ar vegānu burito. Esam iepazinušies ar pilnīgi citu ēdienu pasauli, par ko iepriekš pat nenojautām.
Nedēļu noslēdzam ar Rikartonas tirgu, kas ir Kristčērčas lielākais tirgus un tiek saukts arī par lielāko Jaunzēlandes atvērto tirgu. Līdz turienei gan 13 kilometri, bet, kamēr mūsu namiņa biedri vēl guļ, mēs ar velosipēdiem šo gabaliņu pieveicam. Tirgus gan nemaz nav tik plašs, kā bijām iedomājušies, bet tas ir ļoti jauks, jo katrs pārdevējs tiešām vēlas aprunāties — pastāsta gan par savu dzīvi, gan pārdotajām lietām, skan dzīvā mūzika, apkārt daudzi ēdienu busiņi, kur visu var iegādāties par zemām cenām. Lielu daļu tirgus veido lietoti instrumenti, mākslas darbi, merino vilna, dabīgās ziedes un roku darinājumi. Mēs gan neko nenopērkam, bet atmosfēra sajusta.
Turpinām ar Aviācijas muzeju, kur pie griestiem pakārti milzīgi veco laiku lidaparāti. Informācija vēsta, ka tie zemestrīces laikā traki šūpojās un, sitoties pret muzeja sienām, tika kārtīgi iedragāti. Jauki, ka šajā pilsētā ir daudzas izstādes un muzeji, ko var apskatīt bez maksas.
Beidzot sākam meklēt mājvietu. Vēl izlemjam, kura būs īstā un izredzētā, bet ir laiks iekārtoties pašiem savā istabiņā. Viss rit, kā plānots, esam satikuši vienreizīgus cilvēkus, ar kuriem šie trīs mēneši noteikti paies nemanot, esam atraduši darbu un dzīvesvietu.
Kristčērča ir lielākā pilsēta Dienvidsalā un ar 350 000 iedzīvotājiem ierindojas trešajā vietā starp apdzīvotākajām vietām Jaunzēlandē. Kristčērča tika iesaukta par “Dārzu pilsēu” tās lielo botānisko dārzu un centrālā parka dēļ.
Arheoloģiskie pētījumi rāda, ka maori tagadējo Kristčērčas teritoriju sāka apdzīvot jau 13. gadsimtā. 1840. gadā ieradās vaļu ķērāji no Eiropas un izveidoja vaļu stacijas tagad esošajā Kristčērčā. 1848. gadā tika izveidota asociācija, lai reģionā attīstītu koloniju, un 1850. gadā sāka ierasties pirmie svētceļotāji. 1863. gadā tika izveidots Jaunzēlandes pirmais publiskais dzelzceļš, lai paātrinātu smago kravu piegādi no Ferimīdas (tagadējā Kristčērčas priekšpilsēta) uz Kristčērču. Savukārt mūsdienās Kristčērčas ekonomika pamatā balstās uz zemkopību apkārt esošajos lauku reģionos. Te tiek audzēti kvieši, mieži, iegūta vilna un attīstīta gaļas pārstrāde. Par augošu nozari kļūst vīna ražošana. Par lielu Kristčērčas ekonomikas daļu ir kļuvis arī tūrisms. Tuvajos Dienvidu Alpos ir pieejami vairāki slēpošanas kūrorti un dabas parki. Kristčērča ir pazīstama arī kā vārti uz Antarktīdu daudzo Antarktīdas izpētes ekspedīciju dēļ.
Šī ir arī pirmā oficiāli pasludinātā pilsēta Jaunzēlandē 1856. gadā. Kristčērča ir plānveida pilsēta, kuras pamatā ir pilsētas centrālais laukums, kuram apkārt ir četri citi pilsētas laukumi.
Te gan ik pa laikam notiek dažādas katastrofas, kā, piemēram, 1947. gada ugunsgrēks universālveikalā “Ballentynes”, kurā gāja bojā 41 cilvēks. Tas līdz šai dienai tiek saukts par postošāko ugunsgrēku Jaunzēlandes vēsturē. Kristčērča bija arī epicentrs vienai no nāvējošākajām dabas katastrofām Jaunzēlandes vēsturē, kas bija 2011. gada zemestrīce. 185 cilvēki zaudēja dzīvību, pāris tūkstošu cilvēku guva smagus ievainojumus, un tika sagrauta liela daļa pilsētas. Zemestrīces rezultātā no Tasmanas ledāja nolūza gandrīz 30 miljonu tonnu un izveidoja cunami līdzīgus apstākļus Tasmana ezerā.
335. — 341. diena
Nedēļa sākas ar pasakainu laiku. Ārā ir silts, spīd saulīte, tāpēc pirmdien atsakām darba piedāvājumiem, lai dotos uz 10 km attālo pludmali. Ņemam velosipēdus, piknika grozu un pēc nepilnas stundas nokļūstam vienā no Kristčērčas populārākajām pludmalēm, kur vasarā droši vien atpūtnieku netrūkst. Lai gan arī tagad daudzi ieradušies izpētīt šo vietu, kur ir gan alas, gan klintis, un, protams, viļņu apskalots smilšainais krasts.
Ir vakars, kad apmeklējam arī deju nodarbības. Tepat pilsētā ir vairāki deju klubiņi, un vienu no tiem ieteikusi latviešu meitene, kas Kristčērčā dzīvo, bet ar kuru vēl neesam satikušies.
Nedēļas vidū sākam apmācības UNICEF — tā ir lielākā pasaules organizācija, kas vāc līdzekļus bērniem, lai vairāk nekā 190 valstīs un teritorijās nodrošinātu viņiem ēdienu un tīru dzeramo ūdeni, sargātu no verdzības, tirdzniecības un piespiedu laulībām, kā arī nodrošinātu izglītību. Darbs saistīts ar dalīšanos informācijā par UNICEF un tad arī cilvēku iesaistīšanu ikmēneša maksājumu veikšanā. Arča saprot, ka tas nav viņam, un atsakās pirms līguma parakstīšanas. Es palieku, noklausos īstu semināru par UNICEF un to darbības sfēru, lielākajām esošajām problēmām Jemenā un saņemu īsu apmācību, kad, kā un ko darīt. Lai arī tas nav viegls darbiņš, uz nedēļu var ieslīgt kaut nelielā rutīnā, saņemot pietiekamas, konkrētas stundas un nedaudz lielāku algu kā caur aģentūru.
Aģentūra, protams, vēl joprojām ir ļoti aktīva. Arčam uzreiz tiek atrasti darbi, arī man piedāvājumi nāk, un ne viens vien dienā. Nākas atvainoties, bet aģents ir priecīgs par mūsu darbu un saka, ka arī neliela atkāpe neko nenodarīs.
Izdodas apmeklēt mūsu latviešu drauga Ivara sievas rīkoto pasākumu par islāma ticības pamatiem. Ambera Kristčērčā darbojas brīvprātīgajā organizācijā, un pēc marta notikumiem tapis šāds pasākums, lai Kristčērčas sabiedrību vairāk iepazīstinātu ar šo strikto ticību, no kuras daudzi bīstas. Tiek rādīti īsi video par islāma rašanos, par to, cik līdzīgas un nedaudz atšķirīgas ir sunnītu un šiītu kultūras, un stāstīts, ka Kristčērčā ir apmēram 4 tūkstoši musulmaņu, kas pirmoreiz ienākuši no Ķīnas. Kristčērča ir interesanta ar to, ka te kopā dzīvo kivi, maori, musulmaņi, sikhi, kristieši un citi. Tāda raiba pilsētiņa, kas atklāj mums arvien plašāku ainu par Jaunzēlandi. Arī UNICEF šodien uzzinājām, ka Jaunzēlandē ir pasaulē augstākais pašnāvību skaits starp pusaudžiem attīstītajās valstīs. Savukārt mazie bērni bieži sirgst ar plaušu slimībām mitro un auksto mitekļu dēļ, par ko te galīgi nerūpējas. Tāda turīga valsts, bet tajā pašā laikā atklājas arī tās bēdīgā puse.
Mēs turpinām ar ziemu. Sākas augusts, pēdējais ziemas mēnesis. Lietus tad uznāk, tad pāriet, paliek nedaudz vēsāks — temperatūra svārstās no +8 līdz +12 grādiem. Visi mūsu namiņa biedri un arī mēs saņemam ziņu no mājas saimnieces — esot par augstu elektrības rēķini. Kā tad bez sildītājiem? Beidzot mēs nesalstam kā citās jaunzēlandiešu mājās. Saimniece gan pamato, ka tagad ielikta izolācija atbilstoši 2021. gada prasībām, kad visām mājām Jaunzēlandē būs jābūt nosiltinātām. Bet vai pietiek ar izolāciju pagrabstāvā, ja mājām nav dubulto logu un koka sienas naktī pilnīgi sasalst, jo tur jau izolācijas nav?
Kvīnstaunā un kalnos ir sniegs, par ko visi priecājas, jo šogad slēpošanas sezona nav veiksmīga. Bet mēs darbojamies. Kad nākas atcelt kādu maiņu UNICEF apmācību dēļ, kolēģi nākamajā dienā uzreiz satraukušies, ka esam pazuduši, jo viņiem mūsu kompānija patīk. Esam satikuši arī citus, kas strādā ar mūsu aģentūras starpniecību — visbiežāk frančus, vāciešus un britus. Latvija vēl visiem ir kas īpašs. Dažreiz mums pārjautā: vai tā galu galā ir Vācijas vai Zviedrijas daļa? Grūti izskaidrot salas iedzīvotājiem, kas ārpus Jaunzēlandes neko nav redzējuši.
Dažreiz lietavas ir tik spēcīgas, ka pēc pusstundas brauciena ar velosipēdu ātri vien uz radiatora jāžāvē visas drēbes. Tomēr nogale ir citādāka. Ārā atkal saule. Atvados no kolēģiem, ar ko strādāts līdz šim, jo nākamā nedēļa jau atkal citādāka. Ēdināšanas un apkalpošanas nozarē strādāt ir interesanti, bet tajā pašā laikā vienkārši atliek noskatīties, cik daudz ēdiena tiek mests ārā, ka cilvēki vispār nerūpējas par sevi. Te vietējiem ir ļoti lielas aptaukošanās problēmas — brauc ar automātisko krēslu tāpēc, ka ar tādu masu vienkārši nevar paiet. Iet (vai brauc elektriskajā krēslā) uz “McDonalds”, lai paņemtu kārtējo burgeru vai kokakolu. Citi savukārt nūdeļu bārā vai indiešu ēstuvē paši šķīvī sakrāmē kalnus un izēd vien karoti. “Samaksāju, tad labāk lai netiek nevienam.” Tas ir bēdīgi. Tāpat vien tas nebeigsies, jo arī bērniem tas pats tiek mācīts, kamēr tie rokās tur milzīgo kokakolas glāzi.
Svētdiena ir mūsu brīvdiena, ko pavadām kopā. No rīta dodamies spēlēt minigolfu. Arī Jaunzēlandē ir tāds portāls, kur iespējams iegādāties dažādas aktivitātes ar atlaidēm, un mēs šo iespēju izmantojam. Minigolfu spēlējam pirmoreiz, un ir tiešām interesanti! Vakaru noslēdzam, pievienojoties Ivaram un viņa namiņa biedriem vakara pasēdēšanā. Ilgi nepaliekam, jo nākamais rīts Arčam sākas jau trijos, bet es dodos uz UNICEF. Klāt jauna, interesanta nedēļa!
Un nu — par alu un vīnu. Daži no tiem tiek saukti par Jaunzēlandes dārgumiem. Īpaši populārs vīns ir Jaunzēlandes reģiona Mārlboro “Savignon Blanc”, kā arī neseno atzinumu ieguvušais “Pinot Noir” no Mārlboro un Otago reģiona. Pārsteidzoši, ka gandrīz 90% visas produkcijas tiek eksportēta, lielākoties uz ASV, Lielbritāniju un Austrāliju, sasniedzot rekordlielu summu — 1,66 miljardu dolāru eksporta ieņēmumos (2017. gadā). Vīnogas audzētas un vīna darītavas te atvērtas jau koloniālajos laikos, un jau tad Mārlboro kļuva par lielāko vīna darīšanas reģionu visā valstī, bet Hoksbeja ir vecākais. Divas trešdaļas Jaunzēlandē ražotā vīna ir baltvīns.
Bet ir arī alus. Te ir “Emerson” alus zīmols, kas darīts Dunedinas pilsētā, “Harrington`s” alus no pilsētas, kur pašreiz esam, ir “Tuatara alus” no Kapiti krasta un “Epic” alus no Oklendas. Ļoti daudz ir mazo darītavu dzērienu. Arī alu eksportē, lielākoties uz kaimiņzemi Austrāliju. 85% no apiņu ražas tiek eksportēti, lielākā daļa uz ASV. Daudzas apiņu šķirnes ir unikālas Jaunzēlandei, tās ir attīstījušās šajā vidē, tāpēc ļoti īpašas.
(Turpmāk vēl.)
