(56. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
313. — 316. diena
Esam sasnieguši Kristčērču. Viss atkal izdevies lieliski. Ceļamies agri un nespējam vien nopriecāties, ka hosteļa istabiņā esam ar mierīgiem vāciešiem — viņi guļ kādas 15 stundas un nemaz nekrāc. Pabrokastojam un vēl paspējam ienest savas pieteikuma anketas satiksmes regulētājiem. Kāpēc gan ne. Vai 70 stundas nedēļā iespējams rādīt ceļazīmi, to mēs nezinām, bet mēģināt var. Algas nav mazas. Birojā mūs sagaida laipna dāma un saka, dos ziņu, tiklīdz pieteikumi būs izskatīti. Mēs gan nezinām, kā mazajā Kaikouras ciemā būs ar dzīvošanu, bet pārāk galvu nelauzām — kā būs, tā būs.
Dodamies stopēt. Ejam pāri kalniem un lejām, līdz nokļūstam krastmalā, kur akmeņus apskalo milzīgi viļņi. Esam tādā vietā, kur automašīnas no kalniņa ieskrienas, bet Jaunzēlandē līdz šim ir veicies, tāpēc nepieļaujam domu, ka varētu palikt uz ceļa.
Pusdesmitos sākam un nolemjam ilgāk par vienpadsmitiem nestopēt. Sejā spīd saulīte, lai gan apkārt plosās stiprs vējš, un desmit minūtes pirms vienpadsmitiem beidzot apstājas kāds auto. Izskatās kā retro džips, bet īpašnieks saka, ka nemaz tik sens šis auto nav. Tas ir tāds bezceļu auto, ar kuru var braukt pa visurieni. Tam īsti nav logu — vien priekšējais stikls. Pārējais ir rāmis, apjozts ar plēvi, — gluži kā braucoša telts.
Esam sastapuši jaunzēlandieti, kas strādā ogļu raktuvēs un agrāk bijis zvejnieks Austrālijā. Dzirdam neticamus stāstus un uzzinām daudz jauna par mums nezināmām jomām, tāpēc brauciens paiet ļoti ātri. Mūsu jaunais draugs pamāca, ka garas darba stundas iespējams meklēt arī fermās un vīnogu laukos. Prieks, ka dārgā Kvīnstauna mums devusi lielu atspēriena punktu — esam atpelnījuši visu šajā ceļojumā iztērēto.
Pusdienlaikā sasniedzam Kristčērču, kas, izrādās, ir liela pilsēta. Par to esam dzirdējuši gan daudz slikta, gan laba. Kvīnstaunas biedri mums teica, ka šī ir īsta “zombiju pilsēta”, jo pēc deviņiem gandrīz viss ir slēgts, apkārt nav skaistas dabas, cilvēki neiet uz ballītēm. Kristčērčā ir diezgan liela latviešu kopiena, un esam sazinājušies ar Ivaru, kas mūs gatavs izguldīt pāris dienu savā mājā, ko viņš īrē kopā ar citiem jauniešiem. Jau zinām, ka šeit notiek latviešu vakari.
Arī mums liekas, ka te īsti nebūs daudz izpriecu — daudzas ēkas vēl kopš 2011. gada zemestrīces ir izpostītas, atjaunošanas darbi rit lēni, jo Dienvidu salā maz darbaspēka. Kalni redzami vien pie apvāršņa, pati pilsēta izpletusies. Vismaz labi, ka manāms sabiedriskais transports. Pirmajā dienā apstaigājam lielveikalus un piesakāmies darbā arī tur — galvenais ir stundas! Ja jau maksā minimālo algu, jāmeklē darbs ar vismazāko atbildību.
Somas atstājam hostelī un dodamies pilsētā. Ejam uz visām darbā iekārtošanas aģentūrām, dažās paņemam anketas aizpildīt mājās, citās, kur iespējams, paliekam uz vietas un visus dokumentus tā arī kārtojam, vēl noskatāmies drošības instrukciju video. Maldāmies arī bibliotēkās, jo universitātēs nerezidenti izdrukāt neko nevar, bet pilsētas galvenā bibliotēka kartē atzīmēta maoru valodā, tāpēc nav nemaz tik viegli atšifrējama. Kristčērčā ir daudz izplatītāks maoru valodas lietojums — viss ir gan angļu, gan maoru valodā! Celtnes joprojām sagruvušas, un liekas, ka zemestrīce nebija tik sen, lai gan jau astoņi gadi kopš tās pagājuši! Izdrukājam savus CV, nokopējam pases un piesakāmies, kur vien var. Darba piedāvājumu ir daudz. Pilsēta ir liela, bet šķiet, ka tā ir mazapdzīvota! Teritorija ir lielāka kā Rīgai, bet iedzīvotāju uz pusi mazāk.
Paspējam arī šo to apskatīt — ļoti daudzi objekti veltīti tieši zemestrīcē bojā gājušajiem. Tomēr ilgi staigāt nevar, jo dienas ir vēsas. Šodien tiekamies arī ar latviešu puisi Ivaru, kas Jaunzēlandē kopā ar savu draudzeni dzīvo jau četrus gadus. Viņš strādā vienā no aģentūrām, kurā esam pieteikušies. Puiša draudzenei Amberai pieder māja, kurā nu esam lūgti uzturēties pāris dienu, līdz nokārtojam visu nepieciešamo. Ir tiešām jauki — ar latviešu puisi pirmoreiz satikāmies Latviešu klaidoņu brālības saietā Alojā. Un, redz, cik pasaule maza!
Mājiņa ir jauka, mums tiek ierādīta istabiņa, pie kuras mūs sagaida mīļš raibs suņuks. Ir tik jauki Jaunzēlandē satikt savējos! Uzzinām, ka tieši šī pilsētiņa bija tā, uz kuru izsūtīšanas laikos atbēga daudzi latvieši — te ir arī neliela brālība, kurā notiek latviešu saieti. Protams, tā gan nav tik liela kā latviešu biedrība Austrālijā, bet kaut kas jau notiek, un uz latviešu valodas mācību stundu tiekam ielūgti jau ceturtdien.
Šovakar Ivars un Ambera mūs lutina ar vakariņām. Ambera ir vegāne — meitene neēd neko no dzīvnieku pasaules. Tādas maltītes mums patīk, jo tur pielikts tāds radošums kā nekur citur. Nav jau grūti uztaisīt kartupeļus ar gaļu. Bet, lai pagatavotu ko gardu un neparastu tikai no augu valsts, ir jābūt gatavam paeksperimentēt. Vakariņas ir lieliskas.
Nākamo dienu atkal sākam ar darba meklējumiem. Nakts bijusi pavisam vēsa — no rīta ir plus divi grādi. Kārtīgi satuntulējamies un dodamies uz centru. Daudzi priecājas mūs redzēt, un visi saka, ka esam retie no Latvijas, kā jau iepriekš to paši ievērojām. Ka tik darba piedāvājumu bums nesākas viss reizē!
Aizejam uz darbinieku atbalsta biroju, lai pārliecinātos, vai mūsu Anglijā iegūtās prasmes varētu noderēt arī šeit. Labas ziņas — arī te meklē “labus cilvēkus”. Mums pat īsti pieredzi un izglītību neprasa — galvenais, lai var just, ka cilvēks ir pozitīvs, atvērts un atbildīgs.
Diena iesilst, un visas jakas jāstaipa rokās. Jau bijām brīdināti, ka te var pieredzēt veselas četras sezonas dienas laikā. Tāpēc brīnāmies — vakardien bija tik auksti, bet šodien īsts pavasaris! Aukstākie mēneši gan esot priekšā — jūlijs un augusts. Bet līdz tam jau redzēsim, kā mums ar darbiem un dzīvesvietu. Pagaidām esam ļoti pateicīgi Ivaram un Amberai par mūsu uzņemšanu.
Paspējam apskatīt arī Kristčērču — katedrāli, kas taisīta no kartona, milzīgus ēku sienu zīmējumus, upi, kas vijas cauri pilsētai, un mazās gājēju ieliņas. Kristčērča nav nekas īpašs, bet nav arī tik melna, kā visi to mālē! Ir vairāk bezpajumtnieku, bet tie jau skādi nedara. Vecās ēkas, ko visi ļoti slavēja, ir zemestrīces iznīcinātas, bet ir daudz interesantu ekskursiju, dzīvnieku parku un muzeju, uz kuriem vizīte jāpiesaka — to plānojam darīt visās brīvdienās, kas mums būs pēc iecerētajām darba dienām. Pilsēta ir ļoti mierīga, ballītes noteikti te neatrast, bet tas mums patīk. Nodosimies darbam, ko ceram tuvākajā laikā atrast.
Vakaru noslēdzam ar kartupeļu pankūkām — šoreiz mūsu kārta gatavot! Šī nedēļa mums ir īsts iekārtošanās laiks. Eam paveikuši tik, cik vien iespējams, un atliek vien gaidīt ziņas!
Trešdien ziņu vēl nav, bet esam pozitīvi — pagājušas vien trīs dienas kopš mūsu ierašanās Kristčērčā. Nākamajā nedēļā noteikti viss jau būs skaidrs. Kamēr mums vēl brīvs laiks, dodamies skatīt pilsētu. Laiks mūs lutina ar plus 16 grādiem. Sākušās skolēnu brīvdienas, tāpēc pilsētiņa ir pilna. Parkos bezpajumtniekiem tiek dota bezmaksas maltīte, citi steidzas uz darbu. Mēs gan uz muzeju — pie pilsētas botāniskā dārza ir vienreizīgs muzejs, kur apskatāmas dažādas izstādes par dabu un arī pētījumi par Arktiku. Uzzinām, kā globālā sasilšana ietekmējusi planētu un daudz par auksto zemju iemītniekiem polārlāčiem. Nu zinām, ka polārlācis ir gaļēdājs, brūnais lācis ir veģetārietis, bet melnais lācis ir visēdājs.
Cilvēki muzeja izstādēs tiek mudināti sargāt dabu — samazināt savus atkritumus, šķirot tos un izvairīties no vienreizlietojamām precēm. Jā, jāsāk jau domāt, citādi planētai drīz beigas. Augu valsti iepazīstam botāniskajā dārzā. Beidzot arī paši redzam manukas augu, no kura iegūst vērtīgo nektāru manukas medum un tā produktiem. Daudz pīļu un dažādu dārzu, un tad jau diena noslēgusies. Arī Kristčērčā, tāpat kā citur Jaunzēlandē, tumšs paliek diezgan agri, tāpēc dodamies atpakaļ pie Ivara, Amberas un mīļā suņuka Lunas. Nākamās dienas solās būt aizraujošas — latviešu valodas mācību vakars, jogas nodarbības un pirmās darba dienas.
317. — 320. diena
Ziema Kristčērčā ir vienreizēja — plus 17 grādi! Ivars mums ir atradis divus vecus velosipēdus, uz kuriem sēžamies, lai dotos izbraucienā līdz pat Pegasus līcim. Šodien ārā sanākuši atpūtnieki, un arī vietējie veido mazus tirdziņus, kur pārdod savas lietotās mantas. Pats pilsētas nostūris pie krasta gan ir noplucis. Kristčērča atšķiras no Kvīnstaunas — te viss vairāk pabrucis, daudz vairāk nabadzīgo. Dīvaini — tāda bagāta valsts, bet tik daudz bezpajumtnieku! Liela daļa gan no tiem ir iezemieši jeb maori, lai gan te situācija nav tik traka kā Austrālijā ar aborigēniem.
Uzejam uz gara mola un vērojam, kā vietējie mēģina noķert lielo lomu — citi ar paštaisītiem rīkiem ķer krabjus, citi uz mola sastutējuši savas makšķeres. Mazās zivtiņas tiek iemestas atpakaļ ūdenī, dažas pēc lielā trieciena nespēj attapties. Te krasts ir mierīgs, viļņi nepavisam netrako — vasaras laikā cilvēki arī peldas.
Mums šodien laikam pēdējā atpūtas diena, un par to ļoti priecājamies. Beidzot sāk nākt ziņas no darbā iekārtošanas aģentūrām. Palīgi vajadzīgi virtuvē, celtniecībā. Visam, ko mums piedāvā, piekrītam — nav laika būt izvēlīgam!
Šovakar ir īpašs vakars. Pievienojamies Ivaram latviešu valodas mācībās. Mazā grupiņa ar jaunzēlandiešiem tiešām mūs pārsteidz. Tie astoņās nodarbībās apguvuši daudz un runā pārsteidzoši labi. Kādi iemesli šādam priekam? Vienam puisim vecmāmiņa bijusi latviete, bet māte latviski nerunā, jo bēgļu gaitās vietējie viņu apsmējuši par citādo valodu, un, tā pielāgojoties, latviešu valoda aizmirsusies. Citiem liekas vienkārši eksotiski apgūt valodu, kurā runā vien kāds pusotrs miljons cilvēku. Ir kāda dāma, kas Jaunzēlandē nodzīvojusi visu mūžu un nu vienkārši vēlas atsvaidzināt zināšanas. Grupiņa sanāk reizi divās nedēļās un izmanto latviešu valodas kā svešvalodas darba burtnīcas. Ivars ir skolotājs, kas paskaidro likumus, kā nu spēdams. Vakars ir tiešām jauks. To noslēdzam ar gatavošanos mūsu pirmajai darba dienai!
Cik jauki, ka Ivars mums aizdevis velosipēdus, līdz ar to nokļūt uz darbavietām varam daudz ātrāk. Saulīte aust ļoti vēlu, ārā ir tumšs, un, protams, mēs gulētu vēl ļoti ilgi. Bet nu darbs! Es ar aģentūras starpniecību darbu atrodu pirmo reizi, tāpēc nezinu, kā tas ir. Tam ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse. Labi tas, ka neesi piesiets vienai vietai. Ja piedāvātais darbs nepatīk, zini, ka atpakaļ vari nenākt. Katru reizi, kad ir cits piedāvājums, var iemācīties daudz jauna — katram darbiņam taču savi knifi. Protams, mīnuss tas, ka ne vienmēr komanda uzreiz gatava pieņemt, var ilgāku laiku aizņemt jauno prasmju apguve.
Pirmajā dienā katrs esam savā vietā. Arča strādā kazino uzkopšanas darbos, un komanda par viņu ir sajūsmā — viņš visu ātri iemācās un ļoti atsaucīgs. Darbinieki uzreiz zvana bosiem, lai Arčam iestādē dabūtu pavāra vietu, kas gan, kā vēlāk izrādās, diemžēl nav pieejama. Arī Arča par kazino sajūsmā — visi visu uzreiz paskaidro, iedod nepieciešamos rīkus, ēdienreizes starpbrīdis ir ik pēc divām stundām, kad no zviedru galda vari izvēlēties visu, kas tīk. Vietiņa jauka. Dienas beigās Arčam piedāvā pastrādāt papildus sešas dienas.
Es strādāju veco ļaužu mājas virtuvē. It kā jau Arčas specialitāte, bet nez kāpēc pasauca mani. Tur kā veco ļaužu apkopēji strādā indieši un ķīnieši. Esmu ieradusies agrāk, un mani sagaida indiešu darbinieks, kas arī īsti nesaprot, ko virtuvē darīt. Vēlāk atnāk vecs ķīniešu onkulītis, kas te ir pavārs, un mēs sākam darboties. Jāmazgā trauki, jāgatavo augļu salāti un sviestmaizes no dīvainām sastāvdaļām. Jāvāra kafija, tēja, nekas traks. Bet tad atnāk vēl viens virtuves darbinieks. Izrādās, ka mūsu kompānija kļūdījusies un atsūtījusi divus viena nepieciešamā darbinieka vietā. Tā nu vienam jāiet mājās ātrāk. Labākais, strādājot caur aģentūru, ir tas, ka, ja arī darbiņš ir tikai vienu stundu, tāpat maksā par visām četrām.
(Turpmāk vēl.)
Es esmu tā, kam agrāk jāiet mājās, tomēr jāpaliek tās pirmās četras stundas. Labi, ka esam divi, jo darba ir diezgan daudz. Lai arī virtuvē negribētos strādāt pastāvīgi, šī bija laba mācību stunda, un noteikti tādu varētu vēl atkārtot.
Pēc darba tiekamies un atbildam visām turpmākajām intervijām. Jā, nu viss ir aizgājis, kā bijām cerējuši. Viss tagad tikai priekšā! Arī vakars ir lielisks. Atsakāmies ar Ivaru un Amberu kāpt kalnā, jo vakari ir ļoti auksti, tā vietā pavadot laiku ar viņu namiņa biedru Kristoferu, līdz namamāte ir mājās kopā ar mūsu draugu.
Nākamā man ir darba diena, kamēr Arča var palikt mājās. Šodien darba diena kazino, gluži kā Arčam, tikai man jādarbojas ar veļas gludināšanu. Nu vīriešu kreklu varu izgludināt ātri un pareizi. Kas to būtu domājis — nekad dzīvē nav nācies gludināt kreklu, un nu tādu ir simt.
