(55. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
Nākamais rīts ar jauniem pārsteigumiem. Sāra, ar kuras vecākiem iepazināmies vakar, mūs uzaicina palikt fermā un izvadāt apkārt. Mēs jau esam rezervējuši nākamo hosteli — kā atlaides, tā steidzam vietiņu rezervēt, jo visu lēto ātri izķer arī tagad, ziemā. Atcelt nav iespējams, tāpēc Sārai uzaicinājums jāatsaka, bet piekrītam pavizināties ar meiteni apkārt līdz pēcpusdienai.
Meitene mūs izvadā pa skaistām vietām un aizved arī uz savu vecāku fermu, kur parāda 350 govju lielo pulku, kas vasarā tiek slaukts divas reizes dienā, lai pienu pārdotu netālu esošajai piena rūpnīcai, kur to galvenokārt pārvērš piena pulveros bērniem un sviestā. Meitene pastāsta daudz interesanta, rāda vietas, kur pavasara plūdos viss bijis zem ūdens. Plūdu ietekme te jūtama visapkārt. Divu dienu laikā te nolija 700 mm ūdens — vienas no trakākajām reģistrētajām lietavām! Puse no Oklendas lietavu gada normas!
Meitene ar savu “lauku auto” izvadā mūs pa vecāku īpašumiem un parāda māju, kur dzīvo. Tur satiekam arī Sāras tēti un kopā padzeram kafiju, kamēr viņš mums pastāsta par vietiņām, ko noteikti Jaunzēlandē vērts apmeklēt. Sāras brālis studē Kristčērčā un katru nedēļas nogali brauc mājās. Mūs aicina viņam pievienoties — Sāras tēvs sola izvadāt plašākās ekskursijās pa kalniem!
Šķiramies pusdienlaikā, kad Sāra mūs nogādā atpakaļ uz ceļa, kur turpinām stopēt. Smidzina lietus, bet drīz apstājas kāda dāma, kas, izrādās, bijusi Latvijā! Viņa pa telefonu uzreiz paziņo vīram, ka mūs uzņēmusi savā auto, viņš sievieti brīdinājis būt prātīgai ar stopētājiem. Ceļš ir raits, un pusstunda paiet ātri vien. Uzzinām daudz par dāmas ceļojumiem un to, ka viņa ģimenē ir vienīgā ceļotāja — vīram labāk patīkot uz vietas, kur droši un viss zināms. Sieviete vien nosaka, mums paveicies, ka esam viens otram.
Nokļūstam Greimutas pilsētā — lielākajā visā rietumu krastā. Ārā līst, ir daudz vēsāks un vējaināks, tāpēc atkal apmetamies viesnīcā. Te atrodas vienīgie lielveikali visā reģionā, tāpēc vietējie no apkārtējiem ciemiem reizi mēnesī brauc nopirkt tik daudz, cik var aizvest. Nav viegli, ja uz veikalu jābrauc trīs vai četras stundas vienā virzienā!
Nometuši somas vēsā koka mājelē, dodamies pastaigā. Šoreiz visas gājēju takas ir ļoti slidenas, viss dubļains. Viesnīcas saimnieks uzreiz teica, ka te krastā var redzēt delfīnus un atrast vērtīgo Jaunzēlandes nefrītu. Pēc krietna gājiena sasniedzam krastmalu, bet delfīnus nemanām, un arī pēc stundu ilgiem dārgakmens meklējumiem padodamies, jo ārā tumst. Greimutā pastaigu takas nav tik fascinējošas kā citur, bet šis ir labs pieturas punkts, kur atkal var šo to nopirkt ceļam. Priekšā 300 kilometri — nezinām, cik raiti ies pa lietavām, bet esam noskaņoti pozitīvi. Vietējie te ir ļoti atsaucīgi.
Hokitika ir pilsētiņa, kas tika atklāta zelta iegūšanas laikos — 1864. gadā. 1867. gadā Hokitikas osta ierindojās pirmajā vietā Jaunzēlandē eksportētā zelta daudzuma ziņā! Pilsētas galveno industriju, kas ir ponamu, zelta, ogļu iegūšana un mežsaimniecība, apjomi gadu laikā gan ir samazinājušies, bet attīstās ekotūrisma nozare, tāpēc pilsētiņa attīstās. Šī ir liela tūrisma pieturvieta rietumu krastā, slavena ar zaļā nefrīta jeb ponamu grebšanu. Vēl viena svarīga nozare šeit ir piensaimniecība. Uzņēmums “Westland”, kas te darbojas, katru gadu savas produkcijas apjomu palielina par aptuveni 10%, lielākā daļa produkcijas tiek eksportēta.
Greimutā ir apmēram 13 tūkstoši iedzīvotāju. Šai pilsētiņai ir sena ogļu un zelta ieguves vēsture, mežsaimniecība ir viena no nesenajām industrijām. Arī zvejniecība ir būtiska pilsētiņai, jo tā atrodas Pelēkās upes ietekā. Tā pati upe gan pilsētu regulāri applūdina, redzam daudz fotoattēlu, kā viss izskatās plūdu laikā. Uz ceļa nav iespējams atrasties, māju pirmie stāvi ir ūdenī. Iedzīvotāji mēģina visu labot un upes krastos uzcēluši dambi. Bet nekad nevar paredzēt, cik spēcīgas būs lietavas. Pilsētu galvenokārt apmeklē tie, kas dodas uz ledājiem tās ziemeļos vai uz krastmalas takām pilsētas dienvidos. Un, protams, arī fermās dzīvojošie, kas te reizi mēnesī iepērk visu nepieciešamo.
308. — 310. diena
Mostamies agri. Kā jau katrā hostelī ir bezmaksas maizītes ar džemu un zemesriekstu sviestu. Pēc brokastīm dodamies uz pilsētas robežu — jātiek uz kaļķakmens klintīm 50 km no Greimutas. Ārā ļoti vējains, un lietus arī nesaudzē. Esam pozitīvi noskaņoti, kārtīgi satuntulējušies. Ceļš tukšs, un tie daži brauc garām. Gaidām diezgan ilgi — zinām, ka desmitos ir paisums, un tieši tad vislabāk apskatīt kaļķakmens klintis, kurās iekšā sitas viļņi.
Mums uzsmaida veiksme, un drīz kāda sieviete mūs aicina savā auto. Tā gan nenogādā mūs līdz pašam galam, bet izlaiž savā ciemā starp mūsu galamērķi un sākuma punktu. Ilgi nav jāgaida — savā auto mūs uzņem kāds vīrs, kas dzimis Indonēzijā, lielu mūža daļu nodzīvojis Nīderlandē, bet tad emigrējis uz Jaunzēlandi. Vīrs stāsta daudz interesanta par rietumu krastu, arī to, ka senāk viss krasts bijis pilns ogļu raktuvēm, bet nu viss slēgts, jo Jaunzēlande koncentrējas uz dabas saglabāšanu — ogļu rakšana izskausta, valstī nedrīkst iegūt naftu un jābrauc ar jaunākajiem auto.
Esam sasnieguši skaisto krasta līniju, ko ik gadu arvien noēd viļņi. No Tasmana jūras nāk mitrums, un tas apstājas pie kalniem, kur tad arī nolīst, visu mitrumu atstājot rietumu krastā. Jā, un apkārt tiešām zaļi zaļš: tādi pinkaini lietusmeži — tik sirreāli!
Nokļūstam līdz Pankūku akmeņiem un tur arī atvadāmies. Ejam uz kaļķakmens veidojumiem un nevaram vien nopriecāties par skatiem — te ir fantastiski! Viļņi spēcīgi sitas klinšu caurumos, tā radot baisi dobju skaņu.
Pēc lēnas pastaigas atgriežamies uz ceļa, lai stopētu tālāk. Gribam tikt uz Dienvidu salas pašiem ziemeļiem — uz Nelsonu, lielāko pilsētiņu. Priekšā 300 km, un esam apbruņojušies ar pacietību. Ceļš galīgi tukšs. Rietumu krasts ir pats pamestākais visā valstī, un pie tam šobrīd nav sezona. Mūsu laiku gan kavē interesants Jaunzēlandes nelidojošais putns veka. Mums stāstīts, ka šis ziņkārīgais putniņš bieži ielavās mājās, un vietējie to nemaz nedzen ārā, jo tad viņš mēdz aptaisīt visas vietiņas, kad ir satraucies. Mēs putnu pacienājam ar maizīti, kamēr gaidām kādu braucēju.
Minūtes nomaina stundas, sauli nomaina lietus. Stāvam, neviens no retajiem braucējiem nedomā apstāties. Nedaudz esam izmisuši, jo kļūst auksti un slapji. Arī mazās smilšu mušas kaitina, tās sāpīgi kož un atstāj milzīgas, niezošas pumpas. Lai arī diena vēl priekšā, domājam doties atpakaļ uz Greimutu, lai mēģinātu citu ceļu uz Nelsonu. Mainām ceļa puses — kurš pirmais paņems, uz to pusi brauksim.
Laime tomēr uzsmaida. Apstājas kāds vācu ceļotājs, kurš paredzējis doties uz Nelsonu. Puisis te mācījies sociālo darbu. Kāpēc Jaunzēlandē? Kāpēc gan ne?! Valsts ir ļoti skaista, lai arī ne tik eksotiska. Puisim nedaudz jau apnikuši tie ceļotāji, kas meklē vien izklaidi un dzērienus. Kvīnstauna ir tieši tādiem. Puisis saka, ceļojot arvien vairāk novērtē savu dzimteni, kur viss ir sakārtots, labas algas, jauki dzīves apstākļi. Arī Samuels nevar saprast — kāpēc vietējiem nav apkures?! Smejam, kad puisis saka, viņam te ir divi biznesa plāni: viens ir ievilkt centrālo apkuri un iemācīt vietējos ierīkot mājai izolāciju, otrs — pirkt un pārdot mašīnas. Ziemā tās var nopirkt lēti, vasaras sezonā, kad Latvijā ir ziema, pārdot par augstu cenu.
Sarunas ir ļoti interesantas, viss 300 km garais ceļš paiet nemanot! Vakarā sasniedzam Nelsonu. Atvadāmies no puiša, lai satiktos nākamajā dienā. Samuels paliek savā busiņā, mēs hostelī.
Nākamajā dienā sākam izpētīt Nelsonu. Parasti tā ir pilsēta ar visvairāk saulainajām dienām salīdzinājumā ar citām Jaunzēlandes vietām. No maija līdz septembrim pilsētiņa ik gadu apklustot, un tad atkal sākas tūrisma bums.
Ārā līst, bet mūsu lietussargs pazudis. Arčam sāk ataust atmiņā, ka vakardien, izkāpjot no mūsu drauga busiņa, lietussargu atstutējis pret kāda veikala sienu, un laikam tas tur arī palicis. Aizejam uz to pašu vietu, kur vakar lietussargu atstājām — turpat tas arī stāv! Jaunzēlandē cilvēki neņem svešu mantu, mašīnas atstāj vaļā, mājām durvis neslēdz. Tik droša un draudzīga ir šī valsts.
Cilvēki ir draudzīgi, vienmēr aprunājas. Mums vienmēr tiek teikts: “Oho! No Latvijas! Nevienu no Latvijas vēl nav nācies satikt!” To pašu dzirdam arī bezmaksas mākslas galerijā, ko apmeklējam lietainajā laikā. Brīvprātīgais gids ir priecīgs ne tikai izstāstīt visu ko par Nelsonu, bet arī padalīties savos ceļojumos pa Eiropas valstīm. Latvijā gan vīrs nav bijis, bet ir ļoti priecīgs satikt pirmos latviešus savā dzīvē. Mākslas muzejs ir skaists, uzzinām daudz par keramiku, ar ko pilsētiņa īpaši pazīstama. Te ir skaisti mākslas darbi un trauki, kas veidoti dažādās formās un rakstos. Bet visjaukākais ir vecais vīrs, kas mūs kārtīgi uzmana, lai nepalaižam garām kādu svarīgu informāciju.
Netālu ir skaisti parki un katedrāle, bet garākām pastaigām diena nav piemērota — lietus pieņemas spēkā, un kājas galīgi izmirkušas. Nelsonas tirdziņš slēgts, daudzu restorānu logos karājas zīmes ar ziņu, ka tie aizvērti līdz augustam. Šodien aizejam arī uz muzeju, kur ir ieejas maksa. Tur ir brīnišķīga fotogrāfiju izstāde. Dabas fotogrāfi no 95 pasaules valstīm ar 45 tūkstošiem darbu sacentušies par labākā titulu. Mēs pētām 100 labākos darbus. Kā tos no visiem var izvēlēties, nav ne jausmas, bet fotoattēli ir burvīgi. Vienā no attēliem ir saules lācis aiz restēm. Šo reto lāču sugu pavairo nebrīvē, jo ķīnieši no šī dzīvnieka urīnpūšļa taisa medikamentus, kas palīdz visam — no paģirām līdz pat hepatītam.
Nākamajā dienā nelīst, tāpēc ceļamies laicīgi, lai dotos kalnā uz pašu ģeogrāfisko Jaunzēlandes centru, kas atzīmēts ar milzīgu pieminekli. No kalna paveras skats uz visu pilsētiņu — nevarējām iedomāties, ka tā ir tik liela! Tad pa lauku taciņām, pa augšām un lejām nokļūstam līdz vairākiem parkiem un arī Nelsonas krastmalai, kur atrodas liela osta. Turpat atpūšamies un pabarojam kaijas, kas ķērkdamas cīnās par savu gabaliņu, bet neko citu kā putnus neredzam, lai arī ielās saliktas zīmes, ka jāuzmanās no ceļu šķērsojošiem pingvīniem. Nokļūstam līdz kādai populārai pludmalei, kas vasarā pilna atpūtniekiem. Atrodam vairākus interesantus gliemežvākus. Šodien nostaigāts ļoti daudz, vakarā mākoņi izklīst. Liekas, rītdiena būs saulaina, bet šī ir mūsu pēdējā diena Nelsonā. Mēģināsim palēnām tikt uz mūsu galamērķi un atkal pastrādāt. Ceļot ziemā ir padārgi, jo viesnīcas nav lētas, bet teltī gulēt vēl par slapju un aukstu. Noslēdzies divu nedēļu mazais pārbrauciens. Apstāsimies uz laiciņu, lai pārējo Jaunzēlandes izpēti varētu turpināt vasarā!
Pankūku akmeņi ir ļoti iecienīts tūrisma galamērķis. Tie ir vairāku tūkstošu gadu laikā izskaloti kaļķakmeņi, kuros paisuma laikā ūdens sitas vertikāli uz augšu. Šī parādība, kā arī kaļķakmens slāņainie formējumi, kas atgādina pankūku kaudzi, ir tas, kas piesaista tūristus. Ūdens pret kaļķakmens sienām un alām tiek uzsists līdz pat 15 m augstumā! Skati šajā vietā ir debešķīgi!
Nelsona ir pilsēta, kura atrodas Tasmanas līča austrumu krastos. Dibināta 1841. gadā un atzīta par pilsētu 1858. gadā. Nelsona ir vecākā iebraucēju pilsēta Dienvidsalā un otrā vecākā pilsēta Jaunzēlandē. Tā tiek arī ierindota kā devītā apdzīvotākā pilsēta valstī. Nelsona tika nosaukta par godu admirālim Horācijam Nelsonam, kurš uzvarēja gan frančus, gan spāņus 1805. gada cīņās. Daudzas ielas un publiskās atrašanās vietas ir nosauktas par godu kuģiem un cilvēkiem, kas asociējas ar šo cīņu. Savukārt Nelsonas nosaukums maoru valodā ir Vakatū, kas nozīmē “celt”, “būvēt”, “dibināt”.
Nelsonas iesauka ir “Saulainā Nelsona” daudzo saulaino dienu dēļ. Pilsētas galvenā ekonomika balstās uz piecām lielām nozarēm — jūras veltēm, dārzkopību, mežsaimniecību, lauksaimniecību un tūrismu.
(Turpmāk vēl.)
