(52. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
Jaunzēlandē ir īpaša daba, līdz ar to flora un fauna te ir ļoti daudzveidīga, attīstījusies tāda kā nekur citur pasaulē. Jaunzēlandieši to uzskata par īstu dārgumu. Reiz Jaunzēlande bija zeme bez zīdītājiem, tā vietā te attīstījās putni un insekti. Tie būtiski pārņēma šo salu. Šajā zemē iespējams sastapt tādus putnus, kukaiņus un reptiļus kā nekur citur. Viens no tiem, protams, ir putns kivi, Jaunzēlandes simbols. Šis nelidojošais putns sastopams tikai šajā zemē. Kivi piemīt vairākas zīdītājam raksturīgas iezīmes, kā, piemēram, tiem ir kaulu smadzenes, to spalvas nokarājas gluži kā dzīvnieku spalvas, un šiem putniem ir pat ūsas! Kivi ir vienīgie putni pasaulē, kuru nāsis ir gara knābja galā, un tie dēj vienas no lielākajām olām attiecībā pret to ķermeņa izmēru. Patiesībā varētu sarakstīt grāmatu par Jaunzēlandes savvaļas iemītniekiem, bet turpināsim ar dažiem zīmīgākajiem. Te ir īsastainais sikspārnis — vienīgais šīs zemes zīdītājs. Interesanti, ka sikspārnis vairāk staigā nekā lido, jo tam nekad nebija vajadzības izvairīties no kādiem dabīgiem ienaidniekiem. Ir kea, vienīgais kalnu papagailis pasaulē, kuri palikuši vien aptuveni 5 tūkstoši. Ir Jaunzēlandes balodis — lielākais balodis pasaulē. Mēs redzējām un nespējām noticēt savām acīm! Kas par balodi! Ir Hektora delfīns — pasaules mazākā delfīnu suga. Dažādas pingvīnu un roņu sugas, kas dzīvo vien Jaunzēlandes krastos. Neaizmirsīsim arī par tuatarām — ķirzakām, kas vienīgās izdzīvojušas no dinozauru ēras, tās pārdzīvojušas pat Ledus laikmetu! Savvaļas zvēru saraksts ir garš. Tie ir īsts nācijas dārgums!
293. — 299. diena
Pēdējā darba pirmdiena ir Arčas vārdadiena. Restorānā ierodas sanitārā inspekcija. Iepriekšējā nakts ir īsts virtuves tīrīšanas maratons, un Arča strādā līdz pat trijiem naktī, bet tad arī pēdējās nedēļas grafikā viņam tiek vien četras darba dienas. Restorāns saņem augstāko vērtējumu. Arčas vārdadienu atzīmējam divatā savā treilerītī. Pārējie vakari noteikti būs pilsētā, jo visi taču jāsatiek!
Ārā kļūst vēsāks, vietējie sūdzas, ka nav pietiekami auksts, lai kalnos noturētos sniegs. Citus gadus pilsētiņa jau pilna ar atpūtniekiem, tagad joprojām viss mierīgs. Mēs par to tikai priecājamies, lai arī esam gatavi uz visu. Pēdējās darba dienas!
Šķiet, tieši tagad Kvīnstaunas “sastāvs” mainās — tie, kas uzturējušies šajā pilsētiņā līdz šim, dodas prom, un tos aizstāj ziemas prieku meklētāji. Arī mūsu namiņa biedri reizē pamet savas istabiņas, gandrīz tajā pašā laikā, kad mēs. Konrāds, pats saimnieks, saka, ka viņš vairs neparakstīs līgumus ar īrniekiem, kas ir maori vai indieši. Ar maoriem, Jaunzēlandes pirmajiem iedzīvotājiem, esot lielas problēmas — tad tie dzer par daudz, tad zog un vāra visādas ziepes. Vēl gan nevaram izprast, kā tad Jaunzēlandē ir ar maoriem — vai notiek līdzīgi kā Austrālijā ar aborigēniem, kad vieni domā, ka ir apspiesti, otri, ka ir apkrāpti? Bet to vēl laiks noskaidrot. Nepatikai pret indiešiem saimnieks īsti iemeslu nesaka.
Kvīnstaunā mūs sāk atpazīt gan autobusu vadītāji, gan citi vietējie. Arī kāds trīspadsmitgadīgs puika vienmēr ir priecīgs mani satikt un bieži uzdod visādus jautājumus. Šoreiz zēns prasa, vai darbā maksā par stundām vai par padarīto. Nākamais jautājums, vai man patīk peldēties. Un tad noklausos stāstu par darbiņiem informātikā, ko skolēni veic. Puikam vēl joprojām atrakciju parks, kurā strādāju, liekas kā brīnums, tāpēc saku, ka tad, kad paaugsies, varēs pats pieteikties tur strādāt! Esam sarunājuši tikties ar tiem, kas mums ir kļuvuši par labiem draugiem. Mums pievienojas foršā latviešu meitene Maira, daži mani kolēģi ar draugiem, Arčas boss un arī latviešu puisis Daniels ar amerikāņu draudzeni Džastinu. Kompānija ir tiešām raiba, visi iepazīstas, un vakars ir lielisks — mājās pārrodamies vien četros rītā. Palikušas pāris dienas šajā pilsētiņā, bet jau laikus esam pateikuši “atā” visforšākajiem.
Parūpējamies arī par to, lai visi dokumenti būtu sakārtoti un mūs neviens neapmāna. Mums jau stāstīts, ka daudzi pamet savu darbu, nesaņēmuši atvaļinājuma naudu, un arī manā līgumā rakstīts, ka tāda pienākas tikai pēc 6 mēnešu nostrādāšanas darbavietā. Nav jau vienmēr jātic tiem līgumiem — pilsētiņā ir “pilsoņu padomu” birojs, un tur, uzrādot līgumu, mums vienkārši saka, tas nav likumīgs, un varu painformēt savu trako vācu priekšnieci, ka atvaļinājuma nauda būs jāizmaksā tāpat. Smejam, ka daži darbinieki atrakciju parkā joprojām saņem veco minimālās algas likmi, kas arī ir pret likumu, bet, ja pats sevi neaizstāvēsi, neviens cits to nedarīs. Jau Anglijā nācās krietni pacīnīties par savu taisnību, un nu arī esam gatavi!
Ārā kļūst vēsāks. Treilerītī iestiepjam papildu sildītāju, kamēr visas mājas vienkārši izsalst. Arī mūsu saimnieka dzīvesbiedre taizemiete mājā staigā biezajā jakā un cepurē. Tas tiešām interesanti — katru gadu te ir ziema, bet tā arī neviens nav padomājis par apkuri. Tomēr tas laikam tā normāli, jo arī šādā salā bērni sporta laukumā izbauda bumbas spēli šortos!
Pilsētiņa piepildās atpūtniekiem. Ziemas festivāls sācies! Protams, darba ir daudz vairāk, bet, tā kā tās ir pēdējās dienas, tad jau var paskriet. Nākas ieskriet vēlreiz tajā “pilsoņu padomu” birojā kopā ar kolēģi. Izrādās, atrakciju parka īpašnieki pārkāpj visus noteikumus, ko vien var. Daudziem neizmaksā atvaļinājuma naudu, vienmēr darbā liek ierasties 10 minūtes agrāk, lai gan tas arī nav likumīgi. Protams, tie ir sīkumi — mums ierašanās darbā agrāk liekas tāda pašsaprotama, bet te viss ir citādi. Pajautājot pēc atvaļinājuma naudas, priekšniece ar nelielu minstināšanos tomēr piekrīt to izmaksāt — tad, kad būs atdotas darba drēbes. Laužam līgumu ar aģentūru, kuras piedāvātos darbiņus tā arī nesanāca izmantot, bet tā arī ir ļoti laba iespēja darba meklējumos.
Nemanot pienāk nedēļas nogale. Piektdienā ir salūts, ko gan neapmeklējam, ticot, ka neko garām neesam palaiduši. Cilvēku pūļi un ļoti, ļoti daudz piedzērušos tūristu. Protams, līdz ar to arī restorānā un atrakciju parkā ir daudz vairāk apmeklētāju. Daži vietējie gan atnāk tikai atvadīties, sakot, ka bija jauki satikties. Esam tiešām priecīgi par piedzīvoto, par visu jauno, ko esam apguvuši, un par pieredzi, jo, kā jau zinām, katra pieredze, lai kāda tā arī būtu, neapšaubāmi bagātina. Un tā, uzkrājuši jaunu gudrību kalnu, pavisam drīz varēsim doties tālāk.
Sestdiena ir Arčas pēdējā darbadiena, svētdien svinam kopā. Arī Ziemas festivāls ir beidzies. Svētdienā ir tā īstā atvadu ballīte. Atvadāmies gan no bosiem, gan kolēģiem. Protams, viss, ko dzirdam, ir tikai labākais. Mums saka, ka jebkurā gadījumā varam atgriezties un vienmēr saņemsim atsauksmi. Lai arī ir gadījušies pārpratumi darbā, visi tagad apskaujamies un noslēdzam savu kopīgo Kvīnstaunas laiku pozitīvi.Viss ir skaisti! Daži atvadās ar asarām acīs, un mums prieks, ka esam daļiņu no sava laika Jaunzēlandē pavadījuši tik skaistā apkārtnē ar tik jaukiem cilvēkiem! Paldies visiem par to!
Jaunzēlande ir zināma ar merino aitiņām, sevišķi to vilnu. Patiesībā merino aitu vilnas ražošana sākās Spānijā un tur pastāvēja vairākus gadsimtus, pirms merino aitas izplatījās visā pasaulē. Merino bija pirmā aitu šķirne, kas lielos daudzumos tika ievesta Jaunzēlandē. Merino aitas joprojām ir labākās smalkvilnas aitas pasaulē, bet Jaunzēlandes merino ir pavisam īpašas. Kāpēc? Jo ar laiku šīs aitiņas pielāgojās Jaunzēlandes unikālajiem salas apstākļiem un attīstījās citādi. Šo merino aitu vilna ir īpaši silta, un tā aiztur ķermeņa siltumu tās gaisa kabatiņās, tā regulējot ķermeņa temperatūru. Tā uzsūc arī mitrumu, tā ka pat slapjā merino vilnas apģērbā būs silti. Šīs vilnas drēbes ir noturīgas pret sviedru smaku un viegli mazgājamas. Te merino vilnas apģērbs ir ļoti populārs. Interesanti ir arī oposumu kažokādas izstrādājumi. Tos arī var atrast visapkārt valstij. Oposumi gan nav Jaunzēlandes dabīgie iemītnieki — tie tika ievesti no Austrālijas ādu ražošanai. Bet, kad bizness nevedās, visi ievestie dzīvnieciņi tika palaisti brīvībā. Tā kā Jaunzēlandes oposumiem nebija dabīgo ienaidnieku, šī bija laba vieta, lai vairotos. Oposumu skaits Jaunzēlandē sasniedza 80 (!!!) miljonus. Neaizmirsīsim, ka te dzīvo tikai 5 miljoni cilvēku. Oposumi kļuva par milzīgu problēmu lielā skaita dēļ. Kad tie bija apēduši visu augu lapas, ķērās pie nelidojošajiem putniem un vēl joprojām tos medī. Vietējie cīnās ar oposumiem, un nevienam šos dzīvniekus vairs nav atļauts audzēt. Līdz ar to visa kažokāda, kas redzama veikalos, patiesībā ir no savvaļas oposumiem, kas tiek šauti. Tā kā oposumu šaušana ir ļoti nozīmīga Jaunzēlandes mežiem un savvaļas putniem, ikviens tiek iedrošināts iegādāties oposumu vilnu un ādas. Oposumu kažokāda pasargā no aukstuma un absorbē mitrumu, kā arī ir labs izolators. Patiesībā oposumu kažokāda ir pat siltāka un vieglāka nekā aitas vilna un ir ne tikai neticami mīksta, bet tai ir arī terapeitiskās īpašības. Daži pētījumi liecina, ka oposumu kažokādas šķiedrā ir īpašs enzīms, kas var palīdzēt novērst tādas ādas slimības kā ekzēma. Ja pašu oposumu nevar nosaukt par Jaunzēlandes dārgumu, tad tā kažokādu gan!
(Turpmāk vēl.)
