(51. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
Vispār Kvīnstaunā daudzi uzņēmumi ir ar pilnīgi greizu izpratni par to, kas ir svarīgākais — te galvenais ir nauda. Nedēļas beigās ir stipras lietusgāzes, un visi meklē atpūtas iespējas telpās. Mēs jūtamies diezgan droši katrs savā lauciņā, un katrs pārbaudījums ir pa spēkam. Vēl sešas nedēļas Kvīnstaunā, un pēc Jāņu svinībām dosimies prom.
Ja brauc atpakaļ no Jaunzēlandes, noteikti neaizmirsti par kādu no iezemiešu maoru mākslas darbiem! Jaunzēlandē ir daži apbrīnojami mākslinieki, kas glezno un veido dizainu uz auduma un koka. Ir dažādi koka izstrādājumi, kas veidoti no īpašajiem Jaunzēlandes kokiem. Skaistas ir paua gliemenes čaulas rotaslietas, kas laistās dažādos zaļajos un zilajos toņos. Šādas rotiņas nav dārgas, bet burvīgas! Interesanti, ka Jaunzēlandē visās malās redzami arī dažādi amuleti, īpaši akmeņi, līdz ar skaidrojumiem, kam kas paredzēts, var izvēlēties sev piemērotāko. Neaizmirsīsim par “Gredzenu pavēlnieku”, kas tika filmēts Jaunzēlandē. Te var iegādāties arī Gredzenu pavēlnieka gredzenu un citas ar šo filmu saistītas lietiņas.
265. — 271. diena
Kvīnstauna te auksta, te neierasti silta, saulaina un lietaina. Laikapstākļi mainās strauji, tomēr jaunzēlandieši, kas iebraukuši no ziemeļiem, ir sajūsmā — tur visu laiku esot lietavas un ziemas periodā (kas te ir jūnijs, jūlijs un augusts) nekur citur valstī neesot, ko darīt. Ko tad īsti katrs meklē? Daba rokas stiepiena attālumā — visiem gājēju ceļiem nemaz nav laika! Tomēr ziemas priekus gan mēs neplānojam baudīt — slēpošanai un snovbordam ir jābūt īstām sirdslietām, lai par Kvīnstaunas kalniem maksātu veselu bagātību. Esam stingri nolēmuši mēģināt ceļot ziemā. Tieši tā — ziemā ar stopiem. Vēl jau mums piedzīvojumu gars ir iekšā. Nu tas snaudis krietnu laiciņu un uzņēmis spēkus. Esam arī zemajām temperatūrām pielāgojušies. Ja Austrālijā plus divdesmit grādos vilkām vilnas zeķes, tad nu arī tajos piecos varam staigāt savos vienīgajos džemperos, kas mums līdzi.
Tūristu plūsma šajā mēnesī Kvīnstaunā mainās kā laikapstākļi — dažreiz nevar atvilkt elpu, citu reizi vien pāris ienāk atrakciju parkā. Tāpat ir Arčas virtuvē. Lai arī nopelnīt, protams, izdodas, strādājot pilnu darba laiku, mēs noteikti varētu šo summu dubultot. Labi, ka izdodas ar saimnieku sarunāt treilerīti līdz pat jūnija beigām. Kā Konrāds mums saka, viņam patīk būt inteliģentu cilvēku sabiedrībā. Nosmejam, vai tie būtu mēs? Jā, pārējie esot tādi, kādi jau nu piekrīt dzīvot auto vai nedaudz nolaistā namiņā. Nesen Konrāds uzņēmis kādu puisi, kas pēc četrām dienām apcietināts. Izrādās, nesen izlaists no cietuma par ātruma pārsniegšanu, bet brīvībā uzreiz mēģinājis apzagt juvelierizstrādājumu veikalu.
Visi mūsu kolēģi īrē istabas par dubultu summu, kādu maksājam mēs par savu treilerīti. Mums ir iepaticies. Vienmēr ir vissiltākā vietiņa — ar mazo sildītāju to sasildām tā, ka visur citur liekas par vēsu. Nevienam mājās apkures nav! Lai sildītājs piesildītu lielu telpu, vajag daudz vairāk laika. Smejam, ka mūsu treilerītis sekundi parādījās pat ziņās. Reportāžā par to, ka mazajā Kvīnstaunā ir pārlieku daudz cilvēku, tūristu, iebraucēju — nepietiek telpu, un īres maksa ir astronomiska — burtiski visi ienākumi aiziet īrei. Jau esam izpētījuši, ka citās pilsētās ir daudz lētāk, izņemot pašu lielāko Jaunzēlandes pilsētu Oklendu, kur viss sadārdzināts.
Smejam arī par suvenīru veikaliņiem, kas te pārdod visādas lietiņas par astronomiskām cenām. Jau stāstījām par tradicionālajiem Jaunzēlandes suvenīriem, bet te lielākoties viss ir ievests no Ķīnas — arī tas pats zaļais nefrīts. Ja neesi uzmanīgs, tad var iegrābties kādā pāris centu vērtā plastmasas nieciņā, par ko atdosi pārdesmit dolāru viltīgam pārdevējam.
Nākas dzirdēt to, ka Kvīnstaunā sevišķi nejauki ir ģimenes uzņēmumi. Tie vienmēr cenšas maksāt minimālās algas, lai gan dzīvošana šajā vietā ir ļoti dārga. Tie māk apiet visus likumus ar līkumu, piekukuļot visus, ko var, un panākt savu. Tiem nekad neinteresē darbinieks, bet gan — kā jau esam pārliecinājušies pirms krietna laiciņa — tikai nauda. Protams, jauki, ka Jaunzēlandē atvaļinājuma nauda ir lielāka, un iekrājusies tā ir arī mums. Bet neviens to neizmaksās, ja neprasīsim.
Nenoliegsim arī to, ka ir jau lieli plusi darbam šeit — mūsu angļu valoda tiek kārtīgi likta lietā, mācāmies jaunas lietas pavisam citā vidē un tiekamies ar interesantiem cilvēkiem no visas pasaules. Arī Jaunzēlandi katru dienu iepazīstam vairāk — gan palasot, gan izpētot, gan dzirdot visu ko jaunu. Lielās izpētes dienas ir mūsu brīvdienas. Šoreiz dodamies uz Kelvinheitu — tas ir apgabals septiņu kilometru attālumā no mūsu atrašanās vietas un viens no dārgākajiem piepilsētas rajoniem visā Jaunzēlandē. Kelvinheita ir Kelvinas pussalā. Mājeles no visām pusēm ezera ielenktas — tik vienā pusē mierīgs līcis, otrā šalkojošais ezers, kas nezinātājam varētu likties pat kā jūra. Tur nokļūstam ar autobusu un divas stundas pavadām mierīgā pastaigā gar ezera krastu. Beidzot redzam to pusi, ko vēl neesam apskatījuši! Ezers ir milzīgs — 80 kilometru garumā, tas ir garākais ezers visā valstī un arī trešais lielākais. Pastaigu taku te daudz — cauri rudenī iekrāsotajiem mežiem gar akmeņaino krastmalu, kur gan ziemā, gan vasarā pūš salti vēji. Un ne tikai daba, arī pašas mājas te ir ļoti skaistas. Pēc ļoti seniem, 2005. gada datiem, tajā laikā vidējā mājas cena te bija miljons dolāru. Tagad noteikti daudz vairāk.
Nedēļas nogale ir silta un saulaina, pat plus piecpadsmit grādu! Tā nu mēs visu brīvo laiku pavadām nesteidzīgās pastaigās. Ceram, ka arī pēc mēneša šāds laiks mūs palutinās, lai gan gatavojamies tam ļaunākajam — jāstopē būs tāpat.
Šoreiz nedaudz vairāk par Jaunzēlandes dārgumiem. Kas īsti šajā valstī ir vērtīgs? Kas vietējiem te ir visnozīmīgākais? Esam šo to papētījuši un izlasījuši TOP10 Jaunzēlandes dārgumus. Nu par pirmo — Jaunzēlandes neskarto ekosistēmu. Izrādās, šajā valstī ir sastopams vairāk nekā 70 dažādu veidu ekosistēmu! Tās gan lielākoties ir nelielos apgabalos, no cilvēka aktivitātes pasargātās vietās. Šādas mazās ekosistēmu grupas ir aizsargātas, jo tās ir mājas unikālai augu un dzīvnieku valstij. Tas aizsākās ļoti senā pagātnē. Pirms 250 miljoniem gadu bija liela zemes masa, saukta par superkontinentu. Ar laiku tā turpināja dalīties, līdz atdalījās arī Jaunzēlandes daļa. Kopš seniem laikiem, kas prātā nemaz nav iedomājami, šī zemes masa bijusi pilnībā izolēta, pilnībā ūdens ieskauta. Pie tam lielu daļu sava mūža tā atradusies zem ūdens virsmas un tikusi uzstumta augšā vulkānu aktivitātes rezultātā. Paši jaunzēlandieši savu zemi sauc par atsevišķu kontinentu, ne salu virkni okeānā, par ko Jaunzēlande oficiāli tiek uzskatīta tagad. Šī valsts ir daļa no daļēji nogrimušā Zēlandijas kontinenta, kas par kontinentu netiek uzskatīts, jo 94% no tā masas ir zem ūdens. Augi un dzīvnieki pielāgojās dzīvei uz šīs izolētās salas. Kamēr pēc masveida dinozauru izmiršanas pārējā pasaulē sāka dominēt zīdītāji, Jaunzēlandē vairojās putni un kukaiņi. Lai arī daudzi dzīvnieki šajā zemē ar laiku tika ievesti, šī joprojām ir valsts, kur sastopami visdažādākie nelidojošie putni, dinozauru radinieces ķirzakas, kas izdzīvoja Ledus laikmetu, un tādi augi, kas var izdziedēt ikvienu sāpi. Jaunzēlande noteikti ir ļoti īpaša zeme, un nav brīnums, ka to par mājām nu sauc ļoti daudz ārzemnieku.
279. — 285. diena
Nedēļa sākas ar Anglijas karalienes dzimšanas dienas svinībām. Jaunzēlandē šī ir brīvdiena, īsti svētki. Daudzi satiktie briti saka, pat Anglijā šo dienu tā nesvin. Viņiem tur karalienes esot jau par daudz. Te labi — svētku dienā maksā vairāk. Pagājušās nedēļas darbi ietekmējuši mūs abus — vienam pazudusi balss, otram rokas sagraizītas. Ceram, ka drīz visi tūristu bari dosies prom no Kvīnstaunas, lai vēl pirms trakās ziemas sezonas mēs varētu atvilkt elpu.
Tā arī ir — Kvīnstauna brītiņu pieklust, lai atgūtu spēkus. Nākamnedēļ jau ver vaļā slēpošanas trases, un tad arī klāt Ziemas saulgriežu festivāls, kad atkal tūkstoši būs sabraukuši mazajā pilsētelē. Otrdiena ir tā diena, kad nezinu, kāpēc man atrakciju parka īpašnieki jau ielikuši atvadu ballītes svinības. Tādas skarbie vadītāji gan dodot tikai tiem darbiniekiem, kas viņiem patīk. Tā kā viņi oficiāli mani atzinuši par veikala “seju”, tad arī man pienākas 200 Jaunzēlandes dolāru vērti kuponi, ko var iztērēt dzērienos un maltītē kopā ar kolēģiem vietējā bārā.
Tā kā ar Arču dodamies prom pirms trakās sezonas, mūsu vietā tiek meklēti darbinieki. Daži gan liekas pilnīgi nepieredzējuši, bet neko darīt — ātri jāatrod tādi, kas varētu izturēt tik intensīvu darbu, kamēr mēs meklēsim ko mierīgāku, arī lētāku un siltāku vietu. Beidzot temperatūra nokritusies līdz -5 grādiem. Ir auksti.
Šonedēļ mums brīvās dienas nesakrīt, tāpēc izmantojam rītus, kas mums kopā, lai dotos nelielās pastaigās gar ezeru. Laiks gan ir neparedzams — tad līst, tad snieg, tad saulīte uzspīd pirms kārtējām lietavām. Apstaigājam nelielus ūdenskritumus, ko par tādiem gan grūti nosaukt, un apbrīnojam to zilzilo upes ūdeni. Vien retajai mājelei no skursteņa kūp dūmi — pārējie vienkārši saraduši ar šiem laikapstākļiem. Namiņa biedri mums pastāsta, ka tikai no šī gada ieviests likums par obligātajiem dubultajiem logiem. Noejam arī gar mūsu iepriekšējo dzīvesvietu, kur viss kluss — visi darbā. Tā arī neviens nav mūs paaicinājis ciemos. Dažas Kvīnstaunas gājēju takas ir applūdušas, koki zem ūdens, bet daba jau jebkurā stundā un sekundē ir skaista.
Sākam nedēļas otru pusi, jau nevarot sagaidīt saulgriežu laiku, kad atkal būsim ceļā, atkal prom no tām vienādajām dienām. Palēnām top arī piektā ceļojumu grāmata par šo braucienu no Krievijas līdz pat Austrālijai. Joprojām patīkami saņemt ziņas no jums, mūsu mīļie lasītāji, par to, ka sekojat līdzi mūsu piedzīvojumiem un lasāt arī iepriekšējās grāmatiņas! Vēl un vēlreiz — tas tiešām dod īstu pozitīvo lādiņu dienai!
Nedēļas nogalē nākas sastapt ļoti daudzus, un, kad ārā saulīte, visiem tā redzama sejās. Interesants ir kāds vietējais puika, kas vienmēr autobusa pieturā mani vēro un smaida.
Arčas kolēģi savukārt ir sajūsmā par tuvojošos ziemas sezonu. Tie gan sūdzas, ka kalnu izmantošanas karte ir dārga, bet ko tad citu Kvīnstaunā darīt kā baudīt ziemas priekus un noslēgt vakaru bārā. Daudzi ir pārsteigti, ka mēs neesam no tiem, kas taisās slēpot.
Interesanti, ka Dienvidu salu piemeklē zemestrīce. Tā notiek Milfordas fjordā, kur pirms mēneša devāmies ekskursijā. Ziņās lasām, ka tā bijusi 5,3 balles stipra un jūtama arī Kvīnstaunā. Zemestrīce gan bija trijos naktī, un mēs to visu veiksmīgi nogulējām. Nekad zemestrīci vēl neesam pieredzējuši, bet vēl gadu būsim šajā seismiski aktīvajā valstī. Pēc zemestrīces arī mākoņi debesīs galīgi svešādi: tie izveidojuši tādus kā riņķus — nu gluži kā kādā paranormālo aktivitāšu filmā!
(Turpmāk vēl.)
Jaunzēlandē ir īpaša daba, līdz ar to flora un fauna te ir ļoti daudzveidīga, attīstījusies tāda kā nekur citur pasaulē. Jaunzēlandieši to uzskata par īstu dārgumu. Reiz Jaunzēlande bija zeme bez zīdītājiem, tā vietā te attīstījās putni un insekti. Tie būtiski pārņēma šo salu. Šajā zemē iespējams sastapt tādus putnus, kukaiņus un reptiļus kā nekur citur. Viens no tiem, protams, ir putns kivi, Jaunzēlandes simbols. Šis nelidojošais putns sastopams tikai šajā zemē. Kivi piemīt vairākas zīdītājam raksturīgas iezīmes, kā, piemēram, tiem ir kaulu smadzenes, to spalvas nokarājas gluži kā dzīvnieku spalvas, un šiem putniem ir pat ūsas! Kivi ir vienīgie putni pasaulē, kuru nāsis atrodas gara knābja galā, un tie dēj vienas no lielākajām olām attiecībā pret to ķermeņa izmēru. Patiesībā varētu sarakstīt grāmatu par Jaunzēlandes savvaļas iemītniekiem, bet turpināsim ar dažiem zīmīgākajiem. Te atrodas īsastainais sikspārnis — vienīgais šīs zemes zīdītājs. Interesanti, ka sikspārnis vairāk staigā nekā lido, jo tam nekad nebija vajadzības izvairīties no kādiem dabīgiem ienaidniekiem. Ir kea, vienīgais kalnu papagailis pasaulē, kuri palikuši vien aptuveni 5 tūkstoši. Ir Jaunzēlandes balodis, lielākais balodis pasaulē. Mēs redzējām un nespējām noticēt savām acīm! Kas par balodi! Ir Hektora delfīns — pasaules mazākā delfīnu suga. Dažādas pingvīnu un roņu sugas, kas dzīvo vien Jaunzēlandes krastos. Neaizmirsīsim arī par tuatarām — ķirzakām, kas vienīgās izdzīvojušas no dinozauru ēras, tās pārdzīvojušas pat Ledus laikmetu! Savvaļas zvēru saraksts ir garš. Tie ir īsts nācijas dārgums!
293. — 299. diena
Pēdējā darba pirmdiena ir Arčas vārdadiena. Restorānā ierodas sanitārā inspekcija. Iepriekšējā nakts ir īsts virtuves tīrīšanas maratons, un Arča strādā līdz pat trijiem naktī, bet tad arī pēdējās nedēļas grafikā viņam tiek vien četras darba dienas. Restorāns saņem augstāko vērtējumu. Arčas vārdadienu atzīmējam divatā savā treilerītī. Pārējie vakari noteikti būs pilsētā, jo visi taču jāsatiek!
Ārā kļūst vēsāks, vietējie sūdzas, ka nav pietiekami auksts, lai kalnos noturētos sniegs. Citus gadus pilsētiņa jau pilna ar atpūtniekiem, tagad joprojām viss mierīgs. Mēs par to tikai priecājamies, lai arī esam gatavi uz visu. Pēdējās darba dienas!
Šķiet, tieši tagad Kvīnstaunas “sastāvs” mainās — tie, kas uzturējušies šajā pilsētiņā līdz šim, dodas prom, un tos aizstāj ziemas prieku meklētāji. Arī mūsu namiņa biedri reizē pamet savas istabiņas, gandrīz tajā pašā laikā, kad mēs. Konrāds, pats saimnieks, saka, ka viņš vairs neparakstīs līgumus ar īrniekiem, kas ir maori vai indieši. Ar maoriem, Jaunzēlandes pirmajiem iedzīvotājiem, esot lielas problēmas – tad tie dzer par daudz, tad zog un vāra visādas ziepes. Vēl gan nevaram izprast, kā tad Jaunzēlandē ir ar maoriem – vai notiek līdzīgi kā Austrālijā ar aborigēniem, kad vieni domā, ka ir apspiesti, otri, ka ir apkrāpti? Bet to vēl laiks noskaidrot. Nepatikai pret indiešiem saimnieks īsti iemeslu nesaka.
Kvīnstaunā mūs sāk atpazīt gan autobusu šoferīši, gan citi vietējie. Arī kāds trīspadsmitgadīgs puika vienmēr ir priecīgs mani satikt un bieži uzdod visādus jautājumus. Šoreiz zēns prasa, vai darbā maksā par stundām vai par padarīto. Nākamais jautājums, vai man patīk peldēties. Un tad noklausos stāstu par darbiņiem informātikā, ko skolēni veic. Puikam vēl joprojām atrakciju parks, kurā strādāju, liekas kā brīnums, tāpēc saku, ka tad, kad paaugsies, varēs pats pieteikties tur strādāt! Esam sarunājuši tikties ar tiem, kas mums ir palikuši par labiem draugiem. Mums pievienojas foršā latviešu meitene Maira, daži mani kolēģi ar draugiem, Arčas boss un arī latviešu puisis Daniels ar amerikāņu draudzeni Džastinu. Kompānija ir tiešām raiba, visi iepazīstas, un vakars ir lielisks — mājās pārrodamies vien četros rītā. Palikušas pāris dienas šajā pilsētiņā, bet jau laikus esam pateikuši “atā” visforšākajiem.
Parūpējamies arī par to, lai visi dokumenti būtu sakārtoti un mūs neviens neapmāna. Mums jau stāstīts, ka daudzi pamet savu darbu, nesaņēmuši atvaļinājuma naudu, un arī manā līgumā rakstīts, ka tāda pienākas tikai pēc 6 mēnešu nostrādāšanas darbavietā. Nav jau vienmēr jātic tiem līgumiem — pilsētiņā ir “pilsoņu padomu” birojs, un tur, uzrādot līgumu, mums vienkārši saka, tas nav likumīgs, un varu painformēt savu trako vācu priekšnieci, ka atvaļinājuma nauda būs jāizmaksā tāpat. Smejam, ka daži darbinieki atrakciju parkā joprojām saņem veco minimālās algas likmi, kas arī ir pret likumu, bet, ja pats sevi neaizstāvēsi, neviens cits to nedarīs. Jau Anglijā nācās krietni pacīnīties par savu taisnību, un nu arī esam gatavi!
Ārā kļūst vēsāks. Treilerītī iestiepjam papildu sildītāju, kamēr visas mājas vienkārši izsalst. Arī mūsu saimnieka dzīvesbiedre taizemiete mājā staigā biezajā jakā un cepurē. Tas tiešām interesanti — katru gadu te ir ziema, bet tā arī neviens nav padomājis par apkuri. Tomēr tas laikam tā normāli, jo arī šādā salā bērni sporta laukumā izbauda bumbas spēli šortos!
Pilsētiņa piepildās atpūtniekiem. Ziemas festivāls sācies! Protams, darba ir daudz vairāk, bet, tā kā tās ir pēdējās dienas, tad jau var paskriet. Nākas ieskriet vēlreiz tajā “pilsoņu padomu” birojā kopā ar kolēģi. Izrādās, atrakciju parka īpašnieki pārkāpj visus noteikumus, ko vien var. Daudziem neizmaksā atvaļinājuma naudu, vienmēr darbā liek ierasties 10 minūtes agrāk, lai gan tas arī nav likumīgi. Protams, tie ir sīkumi — mums ierašanās darbā agrāk liekas tāda pašsaprotama, bet te viss ir citādi. Pajautājot pēc atvaļinājuma naudas, priekšniece ar nelielu minstināšanos tomēr piekrīt to izmaksāt — tad, kad būs atdotas darba drēbes. Laužam līgumu ar aģentūru, kuras piedāvātos darbiņus tā arī nesanāca izmantot, bet tā arī ir ļoti laba iespēja darba meklējumos.
Nemanot pienāk nedēļas nogale. Piektdienā ir salūts, ko gan neapmeklējam, ticot, ka neko garām neesam palaiduši. Cilvēku pūļi un ļoti, ļoti daudz piedzērušos tūristu. Protams, līdz ar to arī restorānā un atrakciju parkā ir daudz vairāk apmeklētāju. Daži vietējie gan atnāk tikai atvadīties, sakot, ka bija jauki satikties. Esam tiešām priecīgi par piedzīvoto, par visu jauno, ko esam apguvuši, un par pieredzi, jo, kā jau zinām, katra pieredze, lai kāda tā arī būtu, neapšaubāmi bagātina. Un tā, uzkrājuši jaunu gudrību kalnu, pavisam drīz varēsim doties tālāk.
Sestdiena ir Arčas pēdējā darbadiena, svētdien svinam kopā. Arī Ziemas festivāls ir beidzies. Svētdienā ir tā īstā atvadu ballīte. Atvadāmies gan no bosiem, gan kolēģiem. Protams, viss, ko dzirdam, ir tikai labākais. Mums saka, ka jebkurā gadījumā varam atgriezties un vienmēr saņemsim atsauksmi. Lai arī ir gadījušies pārpratumi darbā, visi tagad apskaujamies un noslēdzam savu kopīgo Kvīnstaunas laiku pozitīvi.Viss ir skaisti! Daži atvadās ar asarām acīs, un mums prieks, ka esam daļiņu no sava laika Jaunzēlandē pavadījuši tik skaistā apkārtnē ar tik jaukiem cilvēkiem! Paldies visiem par to!
Jaunzēlande ir zināma ar merino aitiņām, sevišķi to vilnu. Patiesībā merino aitu vilnas ražošana sākās Spānijā un tur pastāvēja vairākus gadsimtus, pirms merino aitas izplatījās visā pasaulē. Merino bija pirmā aitu šķirne, kas lielos daudzumos tika ievesta Jaunzēlandē. Merino aitas joprojām ir labākās smalkvilnas aitas pasaulē, bet Jaunzēlandes merino ir pavisam īpašas. Kāpēc? Jo ar laiku šīs aitiņas pielāgojās Jaunzēlandes unikālajiem salas apstākļiem un attīstījās citādi. Šo merino aitu vilna ir īpaši silta, un tā aiztur ķermeņa siltumu tās gaisa kabatiņās, tā regulējot ķermeņa temperatūru. Tā uzsūc arī mitrumu, tā kā pat slapjā merino vilnas apģērbā būs silti. Šīs vilnas drēbes ir noturīgas pret sviedru smaku un viegli mazgājamas. Te merino vilnas apģērbs ir ļoti populārs. Interesanti ir arī oposumu kažokādas izstrādājumi. Tos arī var atrast visapkārt valstij. Oposumi gan nav Jaunzēlandes dabīgie iemītnieki — tie tika ievesti no Austrālijas ādu ražošanai. Bet, kad bizness nevedās, visi ievestie dzīvnieciņi tika palaisti brīvībā. Tā kā Jaunzēlandes oposumiem nebija dabīgo ienaidnieku, šī bija laba vieta, lai vairotos. Oposumu skaits Jaunzēlandē sasniedza 80 (!!!) miljonus. Neaizmirsīsim, ka te dzīvo tikai 5 miljoni cilvēku. Oposumi kļuva par milzīgu problēmu lielā skaita dēļ. Kad tie bija apēduši visu augu lapas, ķērās pie nelidojošajiem putniem un vēl joprojām tos medī. Vietējie cīnās ar oposumiem, un nevienam šos dzīvniekus vairs nav atļauts audzēt. Līdz ar to visa kažokāda, kas redzama veikalos, patiesībā ir no savvaļas oposumiem, kas tiek šauti. Tā kā oposumu šaušana ir ļoti nozīmīga Jaunzēlandes mežiem un savvaļas putniem, ikviens tiek iedrošināts iegādāties oposumu vilnu un ādas. Oposumu kažokāda pasargā no aukstuma un absorbē mitrumu, kā arī ir labs izolators. Patiesībā oposumu kažokāda ir pat siltāka un vieglāka nekā aitas vilna un ir ne tikai neticami mīksta, bet tai ir arī terapeitiskās īpašības. Daži pētījumi liecina, ka oposumu kažokādas šķiedrā atrodas īpašs enzīms, kas var palīdzēt novērst tādas ādas slimības kā ekzēma. Ja pašu oposumu nevar nosaukt par Jaunzēlandes dārgumu, tad tā kažokādu gan!
makoni
Pēc zemestrīces arī mākoņi debesīs galīgi svešādi: tie izveidojuši tādus kā riņķus — nu gluži kā kādā paranormālo aktivitāšu filmā!
Arca
VĀRDADIENA JAUNZĒLANDĒ. Latvijā šajā laikā vasara ir pašā plaukumā, toties Jaunzēlandē valda dzestrs rudens.
(Turpmāk vēl.)
