(49. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
216. diena
Mūsu pēdējā nakts pie amerikānietēm un pirmā pašiem savā istabiņā. Kad pieceļamies, visi vēl guļ. Iedzeram kafiju un dodamies pie urugvajiešiem, kas mums šodien nodod atslēgas, kamēr paši pamet savu istabu uz trim nedēļām, lai sarīkotu pārsteigumu savām ģimenēm Urugvajā, negaidīti atgriežoties. Jāiet vien desmit minūtes, un esam tieši pie mājas, kur nu paliksim mēs. Robina, sirma sieviete, ar kuru turpmāk dalīsim šo vietu, steidzas uz darbu, bet urugvajieši vēl krāmējas. Samaksājam norunāto naudu — katru nedēļu tie būs 300 Jaunzēlandes dolāru mums abiem par istabiņu. Pavadām pēdējos mirkļus skaistās sarunās, bet tad es skrienu uz autobusu.
Šodien ir mana pirmā darbadiena atrakciju parkā. Esmu ieradusies daudz par agru, kā jau latviešiem pieņemts. Nopērku otru autobusa karti, lai mēs abi varam braukāt. Visu nakti ārā lijis, bet nu uzspīd saulīte. Saulē silti, bet bez tās salst līdz kaulam. Tādu īstu aukstu laiku sen neesam izjutuši. Pagājušo ziemu pavadījām Anglijā, un tur to par ziemu nenosaukt.
Drīz atnāk pats atrakciju parka saimnieks un atver durvis. Vien izmet, ka esmu par agru. Tas ar kādu strādnieku turpina telpu paplašināšanas darbus, bet es gaidu, kad atnāk vēl divi kolēģi un sāk man stāstīt, kā katra virtuālās realitātes mašīna jāieslēdz, kā jāsaregulē 12D kinoteātris, kā jāaizpilda dokumentācija. Ir ļoti daudz, ko atcerēties, un ļoti daudz uzdevumu vienam par minimālo algu. Tagad ir klusā sezona, visi sāk gatavoties trakajai ziemai. Jaukākais — lai ieteiktu klientam piemērotāko atrakciju, tās visas jāizmēģina pašam, un tā nu šodien izbraucu gan vieglākā, gan trakākā karuselī, ielūkojos 12D kinoteātrī un izspēlēju visas virtuālās realitātes spēles uz elektriskā zirga, kas te ir vienīgais visā Jaunzēlandē. Kopumā grafika spēlēm varēja būt labāka, bet nav ko sūdzēties — ir interesanti iepazīt citu realitāti, kas mani īsti nekad nav aizrāvusi.
Šodien atrakciju parkā daudzi nenāk, un tie, kas ienāk, šokēti par cenām. Lētākais ir seanss 12D kinoteātrī, kas maksā 34 dolārus par trim 4—8 minūšu garām filmiņām. Dārgākais ir bezkrāsas peintbols, kur par stundu jāmaksā 129 dolāri, lai sašautu pretinieku ar gumijas bumbiņām. Bet ir cilvēki, kas nāk un to dara. Tas gan nemainīs manu viedokli, ka skaistākais un interesantākais dzīvē iespējams par brīvu. Diena paiet ātri, tagad galvenais visu darāmo atcerēties, jo jādarbojas ar ļoti daudzām mašīnām un trauslām ierīcēm, kā arī maksājumiem, dokumentēšanu un atskaitēm.
Pa smalku lietutiņu atpakaļ uz Franktonu — uz mūsu mājiņu. Šoreiz gan ar autobusu caur veikalu, lai Arčam pagatavotu vakariņas, un tad uz māju, kur jau gaida kaķis un vista. Jā, te mājas pagalmā dzīvo arī savvaļas vista, kas atklīdusi no kaimiņiem. Tie vistu negribot atpakaļ, jo tā vairs nedējot olas. Urugvajieši gan atklāja, ka vista pagājušajā nedēļā deviņas olas izdējusi! Kad jautājām, ko vista ēd — neviens nezina. Tā vienkārši ir pagalma vista, kas vienmēr mēģina ielavīties mājā.
Sākas somu izkrāmēšana. Istabiņa ir pasakaina — visa siena ir stiklota, un skats paveras uz ezeru. Saulriets sasilda istabiņu, lai gan naktī solās būt vēsāks. Beidzot mums ir sava vietiņa! Drīz mājās pārrodas arī Robina. Pēc sarunas atklājas, ka jaunzēlandiete dzīvojusi daudzviet valstī, bet Kvīnstaunu kā galapunktu izvēlējusies, jo uz šejieni pārcēlies viņas pieaugušais dēls. Sieviete strādā, bet īsti nevēlas atklāt, par ko. Tomēr viņa atzīst, ka Kvīnstauna ir ļoti dārga un algas tādas pašas kā citās pilsētiņās, kur dzīvošana uz pusi lētāka. Tāpēc citur iekrāt ir vieglāk. Šī esot viņas mīļākā vietiņa — tik skaisti apkārt! Reti var īstos jaunzēlandiešus satikt, jo šajā pilsētā uzturas tikai tūristi. Robina uzvāra tēju un uz balkona jaukā sarunā saka, Austrālija vairāk sliecas uz amerikāņu kultūru, bet Jaunzēlande esot vairāk kā Lielbritānija. Tā arī esot lielā atšķirība.
Vakars tiek pavadīts, beidzot iekārtojoties savā vietā. Mums ir gan darbs, gan dzīvesvieta. Jāsāk atpelnīt Jaunzēlandes izdevumus un tad arī visu šo ceļojumu, lai varētu domāt par nākamo!
226. diena
Šodien mūsu brīvā diena! Izguļamies, cepam kartupeļus un kurinām kamīnu. Beidzot esam mājeli sasildījuši tā, ka pat kaķis, kam bija aplikta sega, nu guļ uz grīdas izstiepies, un pie stiklotajām durvīm ārpusē nāk sildīties vista. Tā ir arī iespēja izmazgāt un ātri izžāvēt visas drēbes. Kad viss izžuvis, laiks doties kādā pastaigā kalnos. Kaķis gan tieši tad arī izdomā prasīties ārā un apvainojas, ka šo iespēju liedzam. Mēs jau zinām, ka viņš mēdz pazust, bet nu pat neļauj sevi vairs paglaudīt.
Dodamies uz autobusu pieturu un brauksim uz Artūra kalnu! Redz, Arčam pat savs kalns ir! Autobuss pusstundas laikā mūs nogādā skaistā apkārtnē — visur kalnu virsotnes, kur katrā no tām var arī uzkāpt, un dziļi kanjoni. Tepat pie kājām traucas mutuļojoša upe, kas gan kļuvusi brūna pēc lietavām, un milzīgi, smagi čiekuri, ko nopurinājis vakardienas trakais vējš. No šejienes līdz pilsētai ir pusotras stundas gājiens, un nu mums no augstākā punkta sanāk iet tik uz leju. Skati, protams, ir debešķīgi. Pamanām arī kalnu kazas, aplokos zirgu un pinkainas aitiņas. Ir daži riteņbraucēji, un tuvāk pilsētiņai parādās arī gājēji. Kvīnstaunā tiešām ir tik daudz skaistuma!
Nokļūstam centrā, un beidzot Arča nopērk telefonu. Telefonu centra darbinieki arī nesen darbā pieņemti ārzemnieki un paši daudz ko nezina un nemāk paskaidrot, bet beidzot ir aizvietots tas aparāts, kas saplīsa Ķīnā. Redzēs, cik ilgi šim izdosies “izdzīvot”!
Laiks tikties ar mūsu latviešiem. Sākumā satiekam Alfrēdu, kas Jaunzēlandē dzīvo jau septiņus gadus, un tad arī viņa draudzeni Madaru. Alfrēdam Kvīnstauna ir mīļākā vieta, jo te var braukt ar riteni pa kalnu trasēm. Madara saka, Ziemeļu salā arī bijušas skaistas vietas — pludmales un palmas, bet tur Alfrēdam nav kalnu. Un tie skati, kas Kvīnstaunā sveicina ik rītu, ir tie, kas arvien liek nodomāt, ka šī ir īstā vieta. Latvijā abi pēdējo reizi bijuši pirms gadiem diviem. Protams, jāiekrāj biļetēm, jo nav jau mazs attālums. Lai arī Latvija vienmēr būs abu sirsniņās, jaunieši saka, te atmosfēra nav tik saspringta. Vecumdienās gan abi domā atgriezties. Redzēs, kā sanāks. Mums pievienojas Daniels ar amerikāņu draudzeni Džastinu un kādu britu kolēģi. Anglis saka, nekad vienkopus nav redzējis tik daudz latviešu. Protams, tā kā esam tik maza tauta, mums tas arī ir kas īpašs — satikt savējos. Lielajām nācijām grūti to saprast, bet mums dzirdēt savu valodu un redzēt savu tautu ārzemēs vienmēr ir bijis kas vienreizējs! Vēlāk atnāk Madara — meitene, kura mūs izvizināja pa kalniem ar funikulieri, un Kristaps, kas Kvīnstaunā nesen iebraucis. Vakars ir tiešām lielisks — kas to būtu domājis, ka te esam tik daudz? Pārsteidzoši, ka arī mūsu organizētajā latviešu grupiņā parādās arvien jauni latvieši Kvīnstaunā, kas solās pievienoties nākamajā tikšanās reizē!
Daudziem gan nākamajā dienā jāstrādā, tā ballīti daži beidz ātrāk, citi nomaina bāru. Mēs abi vakaru noslēdzam ar slaveno Kvīnstaunas “Fergburger”, kas ir burgeru ēstuve, atzīta par labāko visā valstī, ja ne pat pasaulē. Tiešām ir gardi — arī bez gaļas! Interesanti, ka turpat garām iet mana menedžere un piedāvā mūs aizvest mājās. Viņa Arčam prasa, vai zina, ko izdarīju ar viņas burgeru, Arča izliekas neko nezinām.
231. — 236. diena
Ir auksti. Kurinām krāsni, lai vismaz mājā būtu jauki, bet mūsu namiņa biedrene Robina plaši ver vaļā logus. Mēs klusiņām tos aiztaisām, kad viņa aizgājusi gulēt.
Sākušās skolēnu brīvdienas, un darba kļūst arvien vairāk. Apkārtējie skati iepriecina ik dienas. Katru rītu kalni pavisam pārvēršas — vienu rītu ap tiem peld mākoņi kā mākslīgi uzkarināti, citu rītu kalniem apvijusies zila miglas josta. Tādas krāsas, tādi skati! Šo vietu nevar neiemīlēt!
Šī ir pēdējā nedēļa mūsu namiņā. Citu dzīvesvietu vēl neesam atraduši. Padomā ir vairāki, bet apskates laikus grūti saskaņot, jo mums pašiem grafiki reti saskan. Virtuālās realitātes atrakciju parka menedžere piedāvā palikt pie viņas kopējā istabā par 200 Jaunzēlandes dolāriem nedēļā, kas būtu par 100 lētāk nekā istabiņā. Bet šis cilvēks nav īsti tas, ar kuru gribētos vairāk laika pavadīt ārpus darba. Vāciete ir ļoti jauna un bieži nemāk valdīt pār savām emocijām, tāpēc par īstu menedžeri viņu grūti nosaukt. Piedāvājums apsverams, bet nezinām, vai tas situāciju nesarežģītu.
(Turpmāk vēl.)
Vakarus, kad darbs mums beidzas reizē, pavadām Arčas restorānā un bārā, lai sagaidītu pēdējo autobusu. Tuvojas Lieldienas, un tad Jaunzēlandē nav iespējams nopirkt alkoholu! Kāds Arča kolēģis zina stāstīt, ka tā ir visos valsts svētkos. Sevišķi Ziemassvētkos ir traki — atbrauc tūristi atpūsties, bet nav, kur iegādāties stipro dziru. Tad nu zinātāji piepelnās, alkoholu pārdodot internetā. Dienā vismaz 300 dolāru var nopelnīt! Savukārt Arčas kolēģi nevar noticēt, ka mēs esam publicējuši jau četras grāmatas. Šķiet, neticami, bet arī piektā ir ceļā!
Katrs rīts ir diezgan vēss. Tomēr Robina spītīgi tur durvis kaķim vaļā. Saprotam, ka viņa grib izlaist kaķi ārā, bet tas nevēlas iziet. Zilā migla un saulstari veido unikālas krāsas kalnos, un mēs atkal esam autobusā ceļā uz darbu. Šonedēļ paspējam satikt latviešu puisi Danielu, kas strādā Kvīnstaunas “Fergburger” — tajā, kas atzīts par labāko visā Jaunzēlandē, ja ne visā pasaulē. Arī tur ir liels cilvēku pieplūdums — nevar nemaz tos burgerus piecept! Daniels tagad dzīvo kādā mājā pilsēteles centrā ar vēl pāris iemītniekiem. Te, šķiet, katra izīrētā māja ir īsta ballīšu vieta. Mēs meklējam ko mierīgāku. Ir gan biljarda vakars, gan tikšanās ar kolēģiem. Bet jautrākais, ka visus bārus ceturtdienās slēdz pusnaktī, jo piektdien alkoholu pārdot nevar. Vienīgi Arčas bāram “Ballaratam” — vienīgajam Kvīnstaunā — ir iegādāta speciāla licence alkohola tirdzniecībai. Par ieeju bārā Lielajā piektdienā tur pieprasa biļetes 10 dolāru vērtībā. Cik labi, ka Arčam brīvdiena!
Tā arī nepieredzam Lielās piektdienas trakumu, jo šo dienu, kas mums ir brīva, veltām pastaigai pa Kvīnstaunas takām. Upēs traucas ātrlaivas, gaisā lido helikopteri. Parkos cilvēki staigā ar suņiem, garākās takas, ko izejam kājām, lielākoties veic velosipēdisti. Laikapstākļi Kvīnstaunā ir diezgan neparedzami. Vienu dienu var spīdēt saule, nākamajā pamatīgi gāzt. Bet tas mainās pat dienas laikā. Viens gan skaidri zināms — Remarkables kalni, pie kuriem atrodamies, ir vieni no skaistākajiem jebkad redzētajiem!
Nedēļas nogale ir pavisam traka. Papildus skolēnu brīvdienām ir arī Lieldienu steiga. Sestdienā ir ļoti daudz dzērušo, kas mēģina atgūt to piektdienas vakaru, kad visos veikalos alkohola plaukti bija norobežoti. Daži puiši pat pamanās aizstumt atrakciju parka gokartu un tad vēl nolaupīt mani, vienkārši paķerot pār plecu. Visu gan izdodas atgriezt. Darba ir daudz. Arī Arčas boss satrakojies par to, ka neesot viss kārtībā. Mums liekas, ka tie nav īsti menedžeri, kas nevalda pār situāciju, bet ļauj vaļu emocijām. Atrakciju parka galvenie gan ir ļoti priecīgi, jo dienā tie nopelna gandrīz 10 tūkstošus dolāru. Skaisti!
Kvīnstaunā jau sākam atpazīt autobusa šoferus. Nedēļas beigās atrodam mūsu namiņa biedreni viesistabā, sēžam cepurē un kurinām krāsni. Beidzot arī viņai par aukstu! Lieldienas nosvinam pusnaktī ar vārītām olām, kas apzīmētas ar marķieri, un domājam par tālāko dzīvesvietu.
Tā kā Jaunzēlandei ir aptuveni 14 000 km gara krasta līnija, nav pārsteigums, ka jūrasveltes ir īpaši iecienītas, tajā skaitā arī vēžveidīgie un zivis. Sākumā gan jāpiemin tradicionālais “maori hangi” — dārzeņi ar gaļu, kas gatavoti pazemes krāsnī. Mūsdienās šo ēdienu nav tik viegli atrast sarežģītās pagatavošanas dēļ, tomēr to var nogaršot īpašos pasākumos un arī apmeklējot maoru apdzīvotās vietas. Populāri ir omāri, kas, protams, nav lēti, bet te tradicionālie. Lētākas jūrasveltes ieteiktu nobaudīt Vjetnamā. Kina ir viena tipa jūras ezis, kas jaunzēlandiešiem bijusi delikatese jau gadsimtiem ilgi. Interesants deserts ir Pavlova — putukrējuma un augļu kūka, nosaukta krievu baletdejotājas vārdā. Vēl nevienu no šiem ēdieniem neesam baudījuši. Bet vēl jau laika daudz!
(Turpmāk vēl.)
