(48. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
210. diena
Šī diena sākas lieliski — ar ziņām par IRD numura saņemšanu. Tātad mums ir nodokļu maksātāja numurs, nu nepieciešams tikai konts.
Jauka ir arī nakts — beidzot neviens nekrāc. Mums gan atkal jāmaina istabiņas, un desmitos esam hosteļa pieņemšanā ar visām somām. Tiek paziņots, kāds nepieredzējis darbinieks mums aizmirsis pateikt, ka atstājis mūs tajā pašā istabā, lai arī tā ir nedaudz dārgāka, vienkārši mums iedevis atlaidi. Nu neko — ejam atpakaļ un pakojam somas ārā. Šodien atkal līst.
Arčam jau divpadsmitos sākas darbiņš, man līdz četriem jāgaida atbilde par darbu atrakciju parkā. Tikmēr sāk nākt arī atbildes uz nosūtītajiem CV no citām kompānijām, visi modušies no brīvdienām. Nu galvenais uzzināt par atrakciju parku un izskatīt pārējos piedāvājumus, kas nav tik vilinoši. Interesanti ir tā saucamie frīlanceri — tie, kas dažādus darbiņus atrod un dara internetā, frīlanceru portālā — tur, kur reģistrējušies darba devēji. Var darīt visu, sākot no fotogrāfiju iesūtīšanas, datoru programmēšanas, virtuālās asistēšanas un arī blogu rakstīšanas, tekstu rediģēšanas utt. Protams, kā jau katrā portālā, ir visādi krāpnieki, kas saka: “Iesūti man avansu, lai es pārliecinātos, ka darbu tiešām darīsi, un tad, kad pabeidz, avansu saņemsi atpakaļ kopā ar algu.” Avansi, tāpat kā algas, atpakaļ neatnāk. Ir arī oficiālie darba devēji, kurus var pazīt pēc noteiktām pārbaudēm, un šādus variantus meklējam.
Pēcpusdienā atkal sāk nākt jaunas ziņas — tieku uzaicināta uz interviju kā angļu valodas skolotāja, un saņemu pieteikumu arī atbalsta darbinieka lomai. Protams, nebūtu viegli mācīt angļu valodu angliski runājošā valstī, bet jebkurš izaicinājums ir jāpieņem, jo tikai tā taču var augt un attīstīties! Atbalsta darbinieks ir kas tāds, ko darījām Anglijā — tas ir psiholoģiski ļoti grūts darbs, bet var strādāt ilgas stundas. Tur jādarbojas ar pusaudžiem, kam ir garīgās attīstības traucējumi, un nekad nevar zināt, kā diena izvērtīsies. Visbeidzot pienāk ziņa, ka pirmais atrakciju zāles izmēģinājuma darbiņš ir jau ceturtdien. Nu atliks tikai izvēlēties no visiem variantiem!
Vēl jau diena gara — jāskrien uz lietoto apavu veikalu pēc botām, jo manējās izjukušas, bet sandalēs neviens negribēs ņemt uz pārrunām. Pieprasītas tiek arī melnas bikses, kas jāmeklē rītdien. Tad lielveikals — pilsētā ir divi veikali: viens pašā centrā, kas ir tieši tūristiem paredzēts, un otrs ir nedaudz tālāk, kur arī redzami visi jaunieši, kas pilsētiņā dzīvo un strādā. Pārsvarā visi ir ļoti jauni, tāpat kā hostelī redzamie. Ap 18—20 gadiem, atbraukuši uz Jaunzēlandes ekstrēmo sportu un ballīšu galvaspilsētu. Katru dienu hostelī ir kādas attiecību drāmas. Tomēr forši, ka visur visu ko labu var atrast. Tā kā dzīvojam hostelī ilgāku laiku, kamēr istabiņās cilvēki regulāri mainās, visi vienmēr kaut ko aiz sevis atstāj, tā ka apģērba kārtas, apavi un pat mugursoma ir mūsu “kontā”. Ir arī interesanti būt starp tik daudzām tautām. Te tomēr iespējams sastapt visu pārējo pasauli!
Ātri vien vakars klāt — sanāk aprunāties gan ar cittautiešiem, gan satikt vietējos ballētājus, katrā ziņā visi ir te, lai izklaidētos.
212. diena
Šī diena sākas ar darba pārrunām “Thrill Zone” atrakciju mājā. Tur ir gan virtuālās realitātes spēles, gan 12D kino un tādas atrakcijas kā mašīnu braukšana, lāzeru kaujas, peintbols un citas. Daudz darba ir ar dokumentāciju, daudz darba ar atrakciju iegaumēšanu, bet foršākais, ka viss jāiemācās, pašam izmēģinot! Jā, ir jāsēžas kino krēslā, lai noskatītos 80 dažādas 12D filmas un jāiziet 50 virtuālās realitātes spēles, lai klientam ieteiktu labāko. Jāspēlē peintbols un jābrauc ar mazajām sacensību mašīnām. Lieliski! Komanda sastāv no pieciem ārzemniekiem, lielās atrakciju zāles vadītāji ir pāris — vīrs no Jaunzēlandes un sieviete no Vācijas. Tie ir nepatīkamākie visā kompānijā — šķiet, dusmīgi, iedomīgi un skopi. Šeit gan tiek maksāta minimālā alga, ko paaugstina no 1. aprīļa — 17,70 Jaunzēlandes dolāru stundā. Nedēļā visi strādā pa 30—40 stundām. Mani darbā pieņem uzreiz — kā saka, reprezentabla un ar skaļu balsi, kā reiz tādai atrakciju zālei. It kā piekrītu, cerot uz atbildi valodu skolā. Te gan vadītāji uzreiz pasaka, ka nevēlas, lai darbinieks darītu darbu pie vēl kāda, bet vēl jau ir laiks atteikties. Lai arī viss liekas vilinošs, gribētos jau vairāk tās stundas! No otras puses, arī nopelnīt vēl paspēsim! Lai gan saviem darba devējiem sakām, ka strādāsim te kādu pusgadu, viss var mainīties, jo plānojam arī paceļot.
Jau rītdien viss līdz galam būs noskaidrots. Jaunu nedēļu abi sāksim ar darbu kabatā, bet vēl uzzināsim, kur tieši un kā ies. Katrā ziņā Kvīnstaunā darba pārpārēm.
Pēc kārtīgām kartupeļu pusdienām dodamies uz ezermalu, lai sagaidītu saulrietu. Turpat ir ķīniešu grupas, sievietes nekautrējas spļaudīties un nāk mums klāt, smaida un fotografē. Kā jau ķīnieši. Ir daudz pīļuku, ko ārzemnieki pabaro, un ir daudz ūdens atrakciju. Ārā tikai 13 grādi, bet ir arī tādi, kas peldas un brauc ar ūdens velosipēdu. Kad saulīte aiziet aiz kalna, paliek pavisam vēsi. Ielās gan ir dzīvība — notiek koncerti, tirdziņi, cilvēki atpūšas. Kvīnstaunā katru vakaru ir izklaide! Šo vietiņu kādu laiciņu sauksim par mājām.
Kvīnstaunas nosaukums maoru valodā ir Tāhuna, kas nozīmē “Seklais līcis”. Lai gan īsti nav skaidrs par Kvīnstaunas anglisko nosaukumu, uzskata, ka tas radās ap 1863. gadu, kad kādas publiskas sanākšanas laikā kāds kalnracis izsaucās, ka šī pilsētiņa noteikti ir piemērota karalienei. Jā, šī tiešām ir īpaša vieta. Tā ir tik skaista, un te ir tik daudz, ko darīt, ka tūristi apkārt ir visu laiku, nemaz nerunājot par svētkiem, kad šeit nav, kur apgriezties.
214. diena
Labi izguļamies. Lai arī meitenes līdz vēlai naktij skatās filmas, esam pietiekami noguruši, lai neko nedzirdētu. Mūs desmitos pieceļ modinātājs. Augšā ir tikai amerikāņu puisis Fils.
Mostas Džastina, un mēs, atstājot Filu mājās, dodamies uz sestdienas tirdziņu. Tur sanākuši daži vietējie ražotāji, kas gatavo ievārījumus, vīnus, sierus, pārdod roku darinājumus, ziepes un vēl daudz ko citu. Tepat satiekam arī latviešu puisi Alfrēdu, kas apstiprina, ka nākamajā nedēļā latviešiem jāsanāk kopā!
Pēc tirdziņa atgriežamies lielajā mājā, pabrokastojam, un laiks doties. Arča strādā no diviem dienā, es eju uz bibliotēku, lai strādātu pie mājaslapas un grāmatas. Tie ir darbiņi, kas jādara tā vai tā. Bibliotēka šodien vaļā līdz pieciem vakarā, un tad jādomā kādas alternatīvas. Amerikāņu mājā arī šodien būtu bijis mierīgāk — Džastina ar Danielu uz vairākām dienām brauc kalnos, citas meitenes dodas nogales izbraucienā. Aliek cerēt, ka būs kāds mājās vakarā, lai mūs ielaistu iekšā.
Bibliotēkā darbi veicas raiti. Tepat aiz loga ir sporta laukums, kur vietējie spēlē dažādas sporta spēles. Un šodien skan arī haka — tradicionālā maoru deja ar izkliegtu pavadījumu. To vīri izpilda pirms spēles. Skaļa un ekspresīva.
Piecos bibliotēka tiek slēgta, es dodos uz centru, lai aizietu uz savu turpmāko darbavietu. Tur priekšā divi puiši — francūzis Pauls, kas te strādā divus mēnešus, un indiešu vīrietis, viņš te ir jau pusotru gadu. Abi vīri saka, tagad ir klusā sezona, reti kāds ienāk. Trakums sākšoties ziemā, kad uzsnigs pirmais sniegs, un tas būšot ap jūnija sākumu. Parunāju atsevišķi ar katru no puišiem, jo tie, šķiet, nemaz savā starpā tik labi nesadzīvo. Francūzis ir ļoti atklāts. Saka, pēc mēneša plāno doties prom, bet nevienam to vēl nav teicis. Darbs ir ok, kaulus nelauž, bet nav arī viņa sapņu profesija. To visu sliktāku padara arī nejaukie bosi un nīgrie kolēģi. Pret mani gan visi ir jauki, tā ka par to vēl nevar spriest. Ar indieti savukārt varam parunāties par pašu Indiju, jo tur jau arī daudz izceļots. Indietis ir no Mumbajas, kur esam bijuši. Jaunzēlandē viņš ir piecus gadus, un tāda ir tendence, ka tie, kas nāk no nabadzīgākām valstīm, dara visu iespējamo, lai paliktu Jaunzēlandē, kamēr bagātais ārzemnieks vien atbrauc piestrādāt, lai izklaidētos, un drīz dodas prom.
Francūzis ir pārliecināts, ka jau tagad varu sākt spēlēt visas virtuālās spēles, bet indietis saka, lai izbaudu brīvību — drīz varēšu nodoties darbam. Es gan paklausu francūzi un tieku uzsēdināta uz tāda kā zirga, man tiek uzliktas brilles un iedots zobens. Jā, nu esmu bruņinieks, kas jāj uz zirga milzīgā kara laukā, un visapkārt, kur skatos — gan uz sāniem, gan aizmugurē un augšā spēle seko līdzi skatienam. Liekas, ka esmu tur iekšā. Šī gan ir bērnu spēle un netiek uzskatīta par bailīgu, arī grafika nav īsti laba, bet tie zirga lēcieni pāri aizai tāpat uzdzen zosādu, pašās beigās taisu acis ciet — liekas, esmu kā sapnī, kur tūliņ arī kritīšu iekšā kādā bezdibenī. Interesanti. Priekšā vēl desmitiem tādu spēļu!
Atvados no puišiem, aizeju uz veikalu sapirkt šo to vakariņām un dodos kājām atpakaļ uz Franktonu tos pašus astoņus kilometrus pa skaisto dabas taku. Šoreiz pa ceļam apsēžos, lai palasītu grāmatu un ilgāk pabaudītu skatus. Jāsmej, ka šī rīta tirdziņā tūristi gāja gar fotogrāfijām, kurās atainoti kalni, kamēr pilsētā, kad dzīvi kalni ir apkārt, tam nemaz nepievērš uzmanību.
Kad satumst, laiks doties atpakaļ uz amerikāņu dzīvokli. Džastina ar Danielu šodien devušies izbraukumā, un mums jāpaliek ar svešajiem amerikāņu draugiem. Visi gan ir piekrituši mūs vēl divas naktis uzņemt. Bet interesantākais, ka tad, kad ierodos, māja ir pavisam tumša. Kur visi palikuši? Jau no rīta sprieda, ka šodien jādodas kaut kur ārpus mājas, deviņos vakarā vēl nav atgriezušies. Māja tumša, bet durvis vaļā. Iekšā neviena nav, neliela miskaste. Tā nu viena pati tukšā mājā ķeros pie pēdējiem darbiņiem un vakara uzkodu gatavošanas pavāram. Vakars ir pārsteidzoši mierīgs, un arī naktī pārnākušie ir klusi. Īsta atpūta!
(Turpmāk vēl.)
