(47. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
Mums iesaka vēl četras bankas šajā mazajā pilsētiņā. Nākamā ir pavisam tuvu. Tur arī mūs sagaida darbinieki pārsteigtām sejām — tie gan nav tik laipni un uzreiz saka, kontu varētu atvērt, drīzākais, pēc trim nedēļām, bet tāpat ļoti šaubīgi, ka tas tiktu atvērts tādiem kā mēs. Šī atbilde mūs nedaudz sabiedē. Otrā banka, kas mums atsaka. Ja nu vispār te to bankas kontu nevaram atvērt? Tad nemaz nevaram šeit sākt darbu!
Ejam tālāk pilsētas ielās, bet nevienu no citām bankām neredzam. Apsēžamies kādā parciņā pie ezera un priecājamies par kalniem. Te ir tik skaisti! Mums jāmēģina šeit padzīvot! Atrodam trīs lētākos hosteļus un divus karavānu parkus. Šodien daudz jāstaigā! Vakarā tiekamies ar vienu latviešu puisi, kas dzīvo Kvīnstaunā, un diviem latviešu ceļotājiem, ko iepriekš satikām vienā no saviem stāstu vakariem Latvijā. Viņi gan nedzīvo pašā pilsētā, bet 55 km no tās, tomēr šodien atbraukuši pastaigāt pa kalniem. Arī mums jaunieši piedāvā pievienoties, tāpat kā vēl viena latviešu meitene, kas mums uzrakstīja ziņu Jaunzēlandes latviešu lapā, tomēr no visa atsakāmies — jāsakārto domas un jāizveido tālākais plāns, un tikai tad izklaide!
Dodamies uz nākamajām bankām. Vienā mūs sagaida aziātu izskata puisis, kas beidzot dod mums cerību. Bankas kontu atvērt iespējams — tam nepieciešama pase, vīzas kopija, mūsu nodokļu maksātāju numuri no valstīm, kurās esam strādājuši — tas nozīmē no Latvijas un Anglijas, un arī dzīvesvietas adrese. Pēdējais punkts nemaz nav vienkāršs. Kā gan tas iespējams? Darbinieks piekrīt, ka tas būs sarežģīti. Izziņa no hosteļa neder, bet vismaz šī banka mums devusi cerību.
Nākamajā mūs sagaida jauks darbinieks, uzreiz pasniedz mums lapu, kas jāizpilda konta atvēršanai. Viss tas pats, kas iepriekšējā bankā. Šis vīrs gan saka, Kvīnstaunā ir arī bankas, kas pieņems hosteļa izziņu, un tas ir vieglākais ceļš. Atliek vien vienu dienu palikt hostelī un palūgt, lai uzraksta apstiprinājumu. Šajā bankā tas nav iespējams, bet vēl jau ir pēdējā, un tā ir laimīgā banka. ANZ bankā mums saka, vajadzīga izziņa no hosteļa, un bankas konts rokā! Ar bankas kontu varam arī saņemt nodokļu maksātāja numuru!
Nopērkam SIM karti, kas ar lētāko tarifu mums izmaksā 15 eiro. Ir nedaudz interneta, kas palīdzēs atrast visu nepieciešamo informāciju. Vismaz tuvākajām dienām, kad jāsakārto mūsu sadzīve.
Jāiet meklēt kempingus. Pa kalniem un lejām nokļūstam pirmajā. Teltsvieta maksā 55 Jaunzēlandes dolārus dienā — nedaudz virs 30 eiro. Atlaides netiek piešķirtas tad, ja paliekam ilgāk. Cena ir ļoti augsta. Laikam tāpēc tā Kvīnstauna tiek saukta par dārgāko Jaunzēlandes pilsētu. Hosteļi ir lētāki. Tad jau jāpaliek kādā no tiem. Bet tad kartē atrodas vēl viens karavānu parks. Jākāpj augstu kalnā, lai beigās uzzinātu, ka teltsvietu nav — te iespējams palikt tikai ar savu auto. Jāmaksā 30 Jaunzēlandes dolāri, ja guli pats savā auto. Varbūt tas ir risinājums? Vienkārši nopērkam auto par kādu tūkstoti un gadu dzīvojam tajā?
Jāprasa padoms latviešiem. Sarunāts tikties pēc pusstundas. Atgriežamies pie ezera. Tur satiekam mūsu latviešu draugus Elisu un Aldi. Cik jauki redzēties! Protams, viņi ir pieredzējuši, un uzzinām tik daudz! Tātad vienīgais reālais variants ir hosteļi. Elisa un Aldis mums stāsta, ka viņi izbraukājuši Jaunzēlandi krustu šķērsu, vien divas reizes bijis tā, ka tiešām nav naudas. Darbu atrast ir viegli, un viņi tikai vienu reizi izmantojuši aģentūras palīdzību. Kvīnstauna ir viena no skaistākajām un dārgākajām pilsētām visā Jaunzēlandē. Mēģināsim izdzīvot! Tagad jaunieši strādā 55 km no Kvīnstaunas lauku apgabalā pie vīnogu audzēm veikalā un ir priecīgi, ka darbiņi, ko viņi ir pieņēmuši, ir viegli, un alga tomēr ir ļoti laba. Jaunieši nevēlas palikt pilsētā, un viņiem patīk mierīgākas vietas, kamēr mums patīk, ka esam kārtīgā pilsētelē. Un piekrītam viņiem — nevar jau pateikt, kura vieta ir skaistākā, jo katram jau patīk kas cits. Pavadām lielisku laiku sarunās, un drīz pievienojas arī Daniels — latviešu puisis, ar ko sanāca sarunāties caur Jaunzēlandes latviešu grupu, un arī viņa amerikāņu draudzene Džastina.
Daniels ir tiešām iedvesmojošs. Puisis saka, viss ir iespējams, it sevišķi pēc pavāriem ir ļoti liels pieprasījums. Tagad ir tik lielisks laiks — visi dodas prom, jo Jaunzēlandē vasara beigusies. Tuvojas ziema, kad temperatūra nokrīt līdz mīnus pieciem grādiem. Arī cenas krīt, nepieciešams aizvietot tos darbiniekus, kas dodas atpakaļ uz savām valstīm vai vienkārši uz ziemeļu salu, kur ir siltāks. Mums tiek doti padomi par bankas kontu, nodokļu maksātāja numuru un visu citu. Esam sajūsmā! Pats Daniels strādā par pavāru un tajā pašā laikā mācās par snovborda instruktoru. Puisis Jaunzēlandē ir jau otro gadu, jo pēc atļautās vīzas termiņa beigām viņu darbā paņēmis restorāns. Tāda iespēja arī pastāv. Pēc šīm sarunām esam tiešām priecīgi! Šī ir mūsu pirmā diena te, un jau tik daudz izdarīts!
Mūsu jaunais draugs aicina palikt mūs pie viņa mājas pagalmā. Izrādās, telti nemaz nevar tā celt, kur pagadās, un sods ir 200 Jaunzēlandes dolāru. Mēs jau gan varētu policijai kaut ko sastāstīt, bet kāpēc gan nepiekrist šim brīnišķīgajam piedāvājumam? Visi tiek aicināti turpināt sarunas amerikāņu meitenes Džastinas mājā. Daniels tur pats izmanto savu mašīnu. Puisis guļ savā auto mājas pagalmā, kas te ir ierasta prakse, bet visu pārējo izmanto mājā. Iebraucam veikalā, šoreiz mums pat tiek parādīts lētākais lielveikals, kur cenas tiešām ir zemākas nekā Austrālijā. Esam mājā, ko kopā īrē vairākas amerikāņu meitenes un divi puiši. Vakara gaitā iepazīstamies ar visiem jauniešiem, kopā pagatavojam vakariņas un telti uzslienam turpat pagalmā. Kas to būtu domājis, ka šis Jaunzēlandes ceļojums izvērtīsies šādi? Katra diena ir jauns pārsteigums!
Jaunzēlandieši tiek saukti arī par kivi, bet ne kivi augļa dēļ. Te dzīvo putns kivi — ļoti rets un aizsargājams dzīvnieciņš. Šī bija pirmā lielā tauta, kurai bija vispārējas vēlēšanas. Kopš 1893. gada visiem vīriešiem un sievietēm ir atļauts balsot. Karaliene Elizabete II oficiāli ir Jaunzēlandes karaliene, kuru šajā valstī pārstāv ģenerālgubernators. Lai kļūtu par Jaunzēlandes pilsoni, ir jānodod zvērests, solot lojalitāti karalienei Elizabetei.
206. diena
Esam jau laicīgi paņēmuši lētāko hosteļa istabiņu, kas maksā 26 Jaunzēlandes dolārus katram. Daudzi teikuši, ka hostelis ir uz ballītēm tendēts un mēs neizgulēsimies, bet nu ir vietiņa, kur palikt un visu izpētīt. Puisis hostelī, pie kura reģistrējamies, ir pārsteigts, ieraugot divus latviešus. Saka, esam pirmie te redzētie latvieši, un viņus vispār nemaz tik bieži negadās satikt. Puisim esot ģimene Latvijā, bet latviski viņš pats neprot. Tik jauks sākums!
Ievākties istabiņā gan var tikai divos, tāpēc atstājam somas un ejam pastaigā gar ezeru. Jaunzēlande un šī pilsētiņa ir kas vienreizīgs! Ik uz soļa ir tādi skati, kas arvien aizrauj elpu. Katra fotogrāfija ir vienreizīga. Ja jau fotogrāfija ir laba, tad kas gan te ir īstenībā! Viss ir debešķīgi! Mēs esam tik skaistā vietā! Lai arī tik daudz ceļots, šī vieta mūs pārsteidz.
Apsēžamies parkā, lai kalnu fonā pagatavotu brokastu maizītes. Tepat ir ķīniešu grupiņa, viņi ēd augļus un dārzeņus. Kāds “baltais” sarīko brīnumus. Atvelk klavieres, tās ezermalā noskaņo un sāk spēlēt. Nezinām, kāpēc viņš neizvēlējās centru, kur ir daudz vairāk cilvēku, kas samestu naudiņu atvērtajā čemodānā. Bet te esam mēs un tik daudz ieinteresētu ķīniešu! Smejam, ka tie ir kā mazi mērkaķēni — lien klāt klavierēm, visu vajag pataustīt. Aptausta arī čemodānu, sakārto visus noliktos plakātiņus “pareizi”, pēc sava prāta. Tad, protams, filmē un fotografē, vēl pabaksta spēlējošo puisi, lai pagriežas un iepozē. Tas viss ir kā liels teātris. Mēs skatāmies un smejam — esam kā īstā izrādē.
Dodamies iegādāties autobusa karti. Tas ir kā e-talons, bet šeit ar vienu karti var pārvietoties vairāki cilvēki. Autobusa karte maksā piecus dolārus, ar to viens brauciens maksā divus dolārus. Biļete bez šādas kartes maksā piecus dolārus, tā kā ar to pārvietoties ir daudz izdevīgāk.
Nu varam pastrādāt — rakstām dienasgrāmatu un reģistrējamies arī nodokļu maksātāja numuram. Tur it kā nepieciešams bankas konts, bet var atzīmēt tādu variantu, ka vienkārši nevēlies sniegt par to informāciju. Gatavojam pusdienas. Virtuve ir milzīga, bet visā lielajā hostelī tikai viena. Parasti visi savus ēdienus liek ledusskapī. Maisiņu aiztaisa un uzliek virsū savu vārdu. Dažreiz tas maiss no ledusskapja izveļas, kad cits liek iekšā savējo. Nebūtu forši tādā kopējā vietā turēt olas vai stikla pudeles.
Klāt vakars, laiks doties apskatīt istabiņu, kuru atradām internetā. Tādā palikt būtu izdevīgāk — gan lētāka, gan mēs būtu divatā. Uz Franktonu desmit kilometru no Kvīnstaunas centra dodamies ar autobusu. Kā autobusa karte darbojas? Tā jānoliek uz īpaša aparāta pie vadītāja un jāpasaka, uz kurieni dodamies un cik cilvēku esam. Šoferis visu kontrolē. Brauciens ir divdesmit minūšu ilgs.
Iebraukuši Franktonā, satiekam kādu meiteni no mājas, kur divas dienas palikām. Gatavojas kārtējai ballītei — šodien jaunieši iet uz pilsētu. Mēs dodamies istabiņas meklējumos. Esam ieradušies laicīgi, un veicas — arī saimnieki mājās ir agrāk. Satiekam pāri no Urugvajas un kādu sievieti, laikam jaunzēlandieti. Izrādās, pāris uz trim nedēļām brauc uz Urugvaju, tāpēc uz to laiku istabiņu izīrē. Viņiem tā ir izdevīgi. Viņi gan saka, ka paši ierasti maksā vairāk nekā 300 dolāru nedēļā, bet, tā kā nu istabiņa ir īstermiņa īrei, tad cenu samazinājuši un tajā iekļauti visi rēķini un arī internets. Istabiņa ir ļoti jauka: gulta, pie sienas milzīgs televizors, liels skapis un visa siena no stikla — skats paveras uz ezeru un kalniem. Jā, ir īstā! Urugvajieši ir ļoti priecīgi uzzināt, ka esam bijuši viņu valstī, savukārt sieviete priecājas, ka mums patīk dzīvnieki. Tepat esošais kaķis ar mums aprod ātri, ciemos nogalēs nākot arī draudzīgs milzu rotveilers. Pagalmā dzīvo vista, tiek audzēti ķirbji un tomāti. Viss ir skaisti un mierīgi. Šī noteikti nav ballīšu vieta, un tas mums ļoti patīk. Ja gribēsies izklaidēties, esam vien desmit minūšu gājiena attālumā no mūsu amerikāņu meitenēm! Tā kā visi ar situāciju apmierināti un šī istabiņa mums dotu laiku atrast ko ilgākai dzīvošanai, arī mēs esam priecīgi. Mūsu vienošanās ir mutiska, iemaksājam 200 dolārus, lai jaunieši zinātu, ka tiešām nepārdomāsim. Viss pamazām nokārtojas!
Atvadāmies, pāris aicina mūs pirms tam vēl kādu reizīti ienākt uz tēju. Dodamies uz lēto veikalu Franktaunā. Gājiens ir pasakains — kalni fonā ir netverami skaisti, un nespējam vien nopriecāties par šo pasakaino vietu. Ir ūdens, ir kalni, ir zaļš un jauki vietējie. Ir, ko darīt, un ir, kur atpūsties. Kas var būt labāks par šo?
No veikala atpakaļ uz busu un uz hosteli. Saprotam, kas tad ir īsts ballīšu hostelis — pirmajā stāvā esošais bārs ir pilns. Spēlē dīdžejs, līst dzērieni, skan smiekli. Skaidrs, ka būs viena skaļa nakts. Arī visi mūsu istabiņas biedri ir ballītē — jau zinām, ka tie nebūs klusi atnākot. Bet nu mums vismaz ir jumts virs galvas. Tā kā aģentūra jau otro dienu nekādus darba piedāvājumus nav atsūtījusi, rītdien dosimies meklēt darbu paši, vienkārši dalot CV. Visi kā viens saka, darba šajā pilsētiņā netrūkst. Tas pagaidām ir galvenais, par ko mums jāparūpējas.
Jaunzēlandē brauc pa ceļa kreiso pusi, gluži kā Austrālijā. Jaunzēlandiešiem patīk auto. 2018. gadā tika reģistrēti 3,4 miljoni automašīnu uz 4,8 miljoniem cilvēku. Tas padara Jaunzēlandi par valsti, kur ir augstākais mašīnu skaits pret valsts iedzīvotāju skaitu.
(Turpmāk vēl.)
