(46. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
202. diena
Ainārs jau darbā, mēs arī agri ceļamies un krāmējam somas. Visus suvenīru maisus sametam vienā lielā un jau zinām, kurā “slēpjas” krokodila galva no Vjetnamas. Austrālijā mūs ar to ielaida, cerams, arī Jaunzēlandē mūs sapratīs. Tad par pārējām valstīm neuztrauksimies — kurš gan to atradīs! Galvenais, lai der vīzas un viss pārējais, ko mūsu draugs Ainārs šodien izdrukās.
Šodien nelīst. Smejam, ka tieši tagad sāksies labs laiks. Pēc jaukām brokastīm dodamies ārā. Vakarā Arča ieplānojis pagatavot sautējumu, bet diena paredzēta piknikam. Dodamies cauri golfa laukumiem, cerot, ka kāds, kas te trenējas, neuzmetīs mums bumbiņu virsū. Ik pa laikam uznāk lietus, bet vairs jau nav tās trakās lietusgāzes, tāpēc viss ir jauki.
Nopērkam šo to vakariņām, palutinām sevi ar lētiem gardumiem un dodamies uz parku. Beidzot atkal ieelpojam svaigo Austrālijas gaisu. Un svinam! Mēs svinam tās septiņas nedēļas, ko esam pavadījuši Austrālijā. Tās ir bijušas lieliskas! Lai arī sākumā bijām nobijušies par augstajām cenām un indīgo savvaļas radību pasauli, tagad atceramies, ka nekad jau tas velns nav tik melns, kā viņu mālē! Viss ir tik pieejams, viss ir tik skaists un interesants! Tik jauki cilvēki ir Austrālijā! Tieši tāpēc tā mums likusi sevi iemīlēt. Pasapņojam, ka te tiešām varētu arī palikt. Kas zina — varbūt tāda reize arī pienāks.
Un nu sāksim iepazīties ar Jaunzēlandi! Šīs valsts galvaspilsēta ir Velingtona, tā ir Jaunzēlandes ziemeļu salā. Valsts ir sadalīta divās — dienvidu un ziemeļu — salās. Lielākā pilsēta ir Oklenda, kas ir ziemeļu salā. Kas tad Jaunzēlandē dzīvo? Vairāk nekā 70% ir eiropieši, 15% maoru (iezemieši), pārējie ir aziāti un citi no apkārt esošajām salām. Kā tad dēvē vietējos? Ja oficiāli saka “jaunzēlandietis”, tad neoficiālā versija ir “kivi”. Jaunzēlande ir 268 021 kvadrātkilometra platībā ar apmēram pieciem miljoniem iedzīvotāju.
203. diena
Šodien dodamies uz Jaunzēlandi. Līdz lidostai ir 17 km, un īsti vēl nezinām, kā līdz tai nokļūsim. Tā nu paliek divas stundas, līdz sagatavojamies, un tad tiekamies ar Aināru. Ainārs uz darbu brauc ar autobusu, tāpēc nu puisis atbrauc uz māju ar taksometru, lai paņemtu auto un varētu mūs nogādāt lidostā. Sākam savu pēdējo braucienu kopā ar mūsu jauno latviešu draugu. Tik jauki, ka visapkārt pasaulei ir tik daudz sirsnīgu cilvēku! Paldies Aināram par mūsu uzņemšanu — noteikti vēl tiksimies!
Nokļūstam lidostā un ejam reģistrēties, jo šim lidojumam nevar reģistrēties internetā. Lidostas darbinieki šoreiz ir ļoti strikti par somu svaru, bet mums viss ir gandrīz kārtībā un viens liekais kilograms rokas bagāžā tiek piedots. Interesantāk gan tad, kad jāiet cauri skeneriem. Dažās valstīs lidostā nemaz nevar ieiet, pirms neesi izgājis cauri skenerim, bet te ir kā ierasti — tiek pārbaudīta vien rokas bagāža, kurā mums līdzi ir arī sautējums pusdienām. Ko lidostas darbinieki saka? Ar sautējumu tālāk nevar, jo tas ir pārāk šķidrs.
Kāds darbinieks īpašu aparātiņu pārslidina pāri visām mūsu somām un apģērbam noslēgtā vietā, lai pārliecinātos, ka nu to savu iespējami sprāgstošo šķidrumu, kas patiesībā bija vien vakardienas sautējums, neesam vēl kur paslēpuši. Beidzot tiekam cauri pārbaudēm. Pieēdušies ejam cauri lidostai gar veikaliem un restorāniem, līdz vienkārši nometamies krēslos. Jau drīz būsim Jaunzēlandē!
Atā, Austrālija! Lidojums ir trīs stundu ilgs, laiks jāpagriež par divām stundām uz priekšu. Izdodas veiksmīgi pacelties, aizmigt un nolaisties. Esam Jaunzēlandē!
Aizpildām lapeli par deklarējamām lietām un esam gatavi pasu kontrolei. Ielaidīs vai nē? Esam pie kontrolieres, kas pārbauda mūsu pases. Jautā, kur iepriekš ceļojām, un, izdzirdot, ka septiņas nedēļas ceļojām Austrālijā nestrādājot, uzreiz vaicā, vai mums ir pietiekami daudz līdzekļu sevis uzturēšanai? Ir, ir! Mums jautā, ko darījām, un, kad sakām, ka strādājām Anglijā, ar to pietiek. Nākamajā pārbaudē izskata deklarējamo lietu sarakstu — medikamentus nemaz negrib pārbaudīt, bet pajautā par katru lietu, ko esam atzīmējuši. Tālākam pārskatam tiek nosūtīti gliemežvāki, tā nelaimīgā Vjetnamas krokodila galva un telts. Robežsargi ir ļoti jauki — Austrālijā un Jaunzēlandē tie ir vieni no jaukākajiem satiktajiem. Vispār jau paši briti, kas ir tie oriģinālie iebraucēji, izceļas ar pieklājību, un tas liek justies ļoti mājīgi. Ja sabiedrība apkārt nav nīgra un depresīva, tad arī pašam pat negribot jāpriecājas.
Valsts ir neticami skaista — jau izkāpjot no lidmašīnas, acis nevar atraut no debešķīgajiem kalniem. Esam nokļuvuši pasakā! Bet pasaka beidzas līdz ar pārbaudi — krokodila galvu no Vjetnamas atļauj vien nofotografēt. Jaunzēlandes politika ir pret dzīvnieku produktu izmantošanu suvenīros un to pārvadāšanu. Telts arī tiek atņemta lielākai pārbaudei.
Tiekam nosūtīti uz skeneri bez telts. Desmitreiz mums tiek pajautāts, vai somā nav aizķēries kas ēdams — par katru vienību sods 400 Jaunzēlandes dolāru apmērā. Drīz arī saņemam telti un sakrāmējam somas. Esam Jaunzēlandē! Austrālijā pārbaudes bija daudz striktākas, lai arī atļāva krokodilu paturēt.
Ādams solījies būt vien desmitos, tāpēc nesteidzīgi pavadām laiku pie mazās upītes netālu no jūras krasta. Tepat daudzi jāj peldināt zirgus, un arī suņu saimnieki aktīvi pavada rītu. Šodien gan vējš ir patiešām spēcīgs, un esam no galvas līdz kājām smiltīs — visa seja salipusi melniem smilšu graudiņiem, bet neko padarīt. Šodien pludmali noteikti nevarētu baudīt — pārāk spēcīgs vējš, un arī saulīte slēpjas aiz mākoņiem.
Ir astoņi vakarā, jau tumšs. Esam 10 km no Kvīnstaunas kādā mazā pilsētelē. Lai arī visi teikuši, ka ar telti palikt nekur nevar, mēs jau zinām, ka varam daudz vairāk kā visi. Lēnā solī dodamies apskatīt parkus, kamēr arvien atskatāmies uz fonā guļošo kalnu. Te ir tik skaisti! Līdz pilsētai ir tālu, bet mēs esam nolēmuši iet gar ezera krastu un palikt tur, kur atradīsim piemērotu vietiņu teltij. Tas ir pavisam drīz — turpat pie ezera ir zaļa teritorija. Lai arī zālīte ir aizdomīgi zaļa, Jaunzēlandē jau nevajadzētu būt tik sausam kā Austrālijā, un te varbūt tā ir dabīgi mīksta.
Noskatījuši apmešanās vietu, dodamies veikala meklējumos. Kartē rādās vien degvielas uzpildes stacijas, pie vienas apstājamies. Pajautājam kādai meitenei virzienu uz veikalu. Izrādās, tas ir atpakaļ pie lidostas. Laba pastaiga pēc visām bagātīgajām maltītēm pie Aināra! Sasniedzam veikalu, vienu tuvāku nekā to, ko mums ieteica vietējie, un ievērojam, ka cenas ir nedaudz augstākas kā Austrālijā, bet atšķirība ir ļoti maza.
Dodamies atpakaļ uz ezeru, tur uzslienam telti. Telts celšanas aizlieguma zīmes neesam redzējuši. Te ir tik tumšs un kluss, ka vienīgais, kas mums sastāda kompāniju, ir kāda maza radībiņa zālē. Jaunzēlandē vismaz vairs nav čūsku! Esam droši un drīz ceļam telti mēness gaismā — tas visus laukus apspīd kā prožektors.
Maori ir Jaunzēlandes iezemieši — tie, kas šajā zemē dzīvoja, pirms atkal “baltais” ko izdomāja pārņemt. Maoru valodā Jaunzēlande tiek saukta par Aotearoa, kas nozīmē “Baltā, garā mākoņa zeme”. Kad atnāca “baltais”, Jaunzēlande tika pārvaldīta kā Austrālijas daļa. Nu tā ir neatkarīga valsts — viena no trim pasaulē, kam ir divas vienlīdzīgi nozīmīgas himnas “God, Save the Queen!” un “God, Defend New Zealand!”.
204. diena
Modinātājs skan laikus, bet tad, kad ieraugām, ka saulīte vēl nav uzlēkusi, to atslēdzam un guļam tālāk. Ja tagad mūs modinās likumsargi, tad sliktākais būs celšanās un došanās tālāk. Modina mūs kāds suņuks, kas ar saimnieku izgājis pastaigā, un tad arī ātri lokām telti. Ir jau pusastoņi rītā, bet vēl tumšs. Jaunzēlandē gan vēlu lec saulīte! Lielie kalni ietinušies mākoņu segā, mēs ieelpojam svaigo gaisu — apkārt ir tāds miers!
Dodamies garajā gājienā uz Kvīnstaunu gar ezera malu. Skati ir nepārspējami — esam nokļuvuši paradīzē! Te ir tik skaisti! Arī vietējie pārsteidzoši draudzīgi — liekas, katram ir pienākums pasveicināt un pajautāt, kā sācies mūsu rīts. Tas sācies lieliski!
Pēc trim kilometriem pabrokastojam, pēc pusotras stundas gājiena sasniedzam Kvīnstaunu. Ir kalni un lejas, un ar lielajām somām arī jāpapūlas tikt augstienēs. Plānojam aiziet uz informācijas centru un uzzināt visu par nodokļa maksātāja numuriem, bankas kontu atvēršanu, kempinga parkiem un apskates objektiem pilsētā. Pirms telefonā atzīmētā informācijas centra atrodam migrācijas biroju un ieejam tur. Saņemam darba piedāvājumu žurnālu — tik daudz vakanču! Tagad galvenais ātri dabūt numuru un bankas kontu, lai var sākt strādāt! Darbinieki saka, esam pirmie latvieši, ar ko viņi runājuši, lai gan zinām, ka te ir vismaz četri latvieši, ar kuriem domājam tikties. Vienkārši esam vienīgie, kas te ienākuši.
Informācijas centrs mums vairs nav nepieciešams, dodamies banku meklējumos. Ieejam tuvākajā — darbinieki izskatās tik ļoti pārsteigti, ieraugot divus nedaudz izspūrušus ceļotājus ar lielām somām uz muguras. Mēs vēlamies atvērt bankas kontu. Kāda sieviete laipni paskaidro, ka šī nav tāda banka, kādu esam iedomājušies — kontu atvērt te nevarēsim.
(Turpmāk vēl.)
