(44. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
194. diena
Esam pie mūsu jaunā drauga Aināra. Mūs modina skaists saullēkts, kas apmirdz tepat līcī peldošās baltās jahtas, un arī skanīgie putni, kas nav nobijušies no pilsētas steigas, bet tepat vien ir. Publicējam dienasgrāmatu, un tad pamodies ir arī Ainārs. Laiciņu aizņem visu video ielāde, un tajā laikā Ainārs mūs cienā ar gardu kafiju un veselīgām brokastīm. Paskatāmies arī video par kalnu papagaiļiem Jaunzēlandē. Tie naktīs uzbrūk aitām — no muguras plēš vilnu nost un ēd. Vai nav trakums? Daba te ir pārsteidzoša, un liekas, ka arī Jaunzēlandē tāda būs.
Lai arī no rīta viss apmācies, diena iesilst līdz vairāk nekā plus 30 grādiem. Ainārs saka, laikapstākļi mainās, bet Sidneja ir lieliska tajā ziņā, ka gadā ir vairāk nekā 300 saulainu dienu un nekad nekļūst pārāk auksti, nekad nav pārāk sutīgs. Sidneja liekas ļoti simpātiska pilsēta, tā ir lielākā visā Austrālijā. Te nav pārāk saspiests, arī valdība šeit necenšas centru pārvērst par stikla ēku džungļiem. Augstceltņu nav daudz, lai saglabātu kopējo pilsētas tēlu. Ir daudz parku, pilsētā pludmales ir ļoti tīras un sakoptas, iespējams peldēties.
Pludmale, kur nokļūstam mēs, ir tiešām lieliska! Sanākuši daudzi atpūtnieki, puiši aiziet snorkelēt, diemžēl ūdens šodien duļķains un krāsainās zivteles nav īsti redzamas. Apkārt ķīnieši, krievi, vācieši, skandināvi. Arī austrālieši, kas arī ir īsts citu dažādo kultūru sajaukums. Piekrītam Aināram, ka te ir daudz patīkamāk nekā ASV, kur ir augsts noziedzības līmenis, visi pārņemti ar rasismu. Austrālijā mums patīk, un liekas, ka tā ir tik ļoti piemērota dzīvo-
šanai — laikam vairāk nekā citas iepriekš redzētās valstis. Smejam, ka ar jaukajiem apstākļiem un laipnību austrālieši kompensē sausumu un indīgo dabu, ar ko arī ikdienā jābūt kopā.
Baudām saulaino dienu turpat ēniņā zem palmām, jo tās Austrālijas saulītes ir par daudz, jāuzmanās. Mēs diezgan laika esam pavadījuši uz ceļa stopējot, un tagad nemaz negribas gulēt saulītē, labāk baudām burvīgos skatus. Ainārs mūs nolēmis aizvest uz Dārlingas ostu — tas ir Sidnejas centrs, kur ir skaistie līči, jahtas, restorāni un labākie pilsētas muzeji un izstādes.
Mūsu jaunais draugs dzīvo netālu no centra, tāpēc brauciens ir īss. Braucam pāri tam slavenajam tiltam — mašīnām braucot iekšā pilsētā, tiek ņemta nauda par tilta pārbraukšanu, dažādās dienās un laikos dažāda maksa: augstākā — 4 Austrālijas dolāri. Braucot ārpus pilsētas, šāda maksa netiek prasīta. Tā tiek lietota tilta uzturēšanai, kas katru gadu jākrāso un jārūpējas par to, lai jūras sāļais ūdens tiltu nebojā. Ainārs stāsta, ka sākumā tilta projektētājs tika izjautāts — kāpēc gan veidojis šādu milzīgu tiltu, ja pār to dienā pārbrauc vien 50 auto? Viņš atbildējis, ka domā par nākotni. Un nu nākotne ir atnākusi — tiltam pāri ir četras braukšanas joslas katrā virzienā un vēl vilciens, bet tāpat ir sastrēgumi.
Dārlingas osta ir iespaidīga, kur ūdenī vizuļo neskaitāmie kuģīši. Ēstuves ar izteiksmīgiem piedāvājumiem vilina ienākt, un tūristu pūļi steidz izbaudīt dienu šajā lieliskajā pilsētā. Sidneja nav dārgāka kā citas pilsētas, vismaz ēdiena un dzērienu ziņā. Centrā cilvēki maksā miljonus Austrālijas dolāru par dzīvokli, tālāk no centra dzīvokļa īre ir ap 2000 Austrālijas dolāriem mēnesī. Tagad te ir daudz tūristu, jo Austrālijas dolāra vērtība ir kritusies un viens dolārs mums ir 60 centi. Protams, nevar teikt, ka esi bijis Austrālijā, ja apskatīta tikai Sidneja, jo katra Austrālijas daļa ir ļoti atšķirīga! Varbūt dabas ainavas nepārsteigs ar ļoti krasu atšķirību — kalniem un aizām, bet Austrālija noteikti pārsteigs ar savvaļu, cilvēku atsaucību un to, cik mēs te jūtamies gaidīti. Īsta iespēju zeme.
Ainārs mums daudz ko pastāsta un ieved pat kādā lepnā kazino, kur tiekam vien apskatīt spēļu automātus pa gabalu, jo Arču ar pārāk atkailinātajiem pleciem negrib tuvāk tiem pielaist. Tad sēžamies auto un dodamies uz veikalu. Ainārs sapērk visus produktus zupai — esam apsolījuši pagatavot to, kā viņam Austrālijā visvairāk pietrūkst. Rupjmaize un rasols te ir nopērkami krievu veikaliņos, bet kur tad dabūt zupu? Vakarā būs siera zupa!
20. gadsimta otrajā pusē Sidnejas iesauka bija “Grēku pilsēta” lielās organizētās noziedzības dēļ, kas iekļāva gan politiķus, gan tiesu. Bet nu šī ir droša vieta. Un te ir vairāk nekā 100 pludmaļu! Dažas no tām ir pat vairākus kilometrus garas!
Kāpēc Jaundienvidvelsa tā nosaukta? Kuks bija pirmais eiropietis, kas iezīmēja šo apkārtni un nosauca visu Austrālijas austrumu krastu par Jaundienvidvelsu tāpēc, ka te esošie lauku apgabali viņam atgādināja Dienvidvelsas daļas. Viņš šo vietu nosauca un pasludināja par britiem piederošo 1770. gadā. Arī Jaundienvidvelsas karogs tika adaptēts no Velsas apgabala Anglijā.
196. diena
Ainārs uz darbu brauc ar autobusu, jo ar mašīnu darbdienas sākumā dzīties uz centru esot neprāts. Ārā spīd saule, šodien ir ļoti karsti. Pa ceļam dala kuponus bezmaksas kafijai, jo kāda kafejnīca tikko atvērta. Protams, izdevību izmantojam. Mums tā ir arī iespēja tiltam pārsoļot kājām. Vienā no tilta balstiem iekšpusē iespējams apskatīt bezmaksas izstādi par tilta celtniecības laiku. Tas nebija viegli — daudzi palika kurli vien no tā trokšņa, kas radās celtniecības laikā. Bet tajos gados, kad bija Lielā depresija, šis tilts tika sauks par “pilsētas plaušu”, jo, lai arī kopumā bija 33% bezdarba līmenis, tilta celtniecībā tika nodarbināti vairāk nekā 1000 cilvēku! Uz tilta iespējams arī uzrāpties augšā, bet īsti gan nesaprotam, par kādu cenu. Viena norādītā ir 15 Austrālijas dolāru, arī bangladešietis, ar kuru atbraucām uz Sidneju, nosauca līdzīgu summu, bet Ainārs saka, ka tilta pašu augšu nostaigājis par visiem 250. No mūsu atrašanās vietas īsti nevar pārredzēt to pilsētas panorāmu, jo saliktas kārtīgas sienas, lai kāds pašnāvnieks vai trakais neizdomā tepat arī nolēkt.
Sasniedzam pilsētu, tās centru, kas bija šīs metropoles aizsākums. To vietu, kuru eiropieši 18. gs. kolonizēja pirmo. Nu pilsētas vecajā daļā ir labākie restorāni, bāri, galerijas un tirdziņi. Sidneja šodien rosīga. Visi steidzas pusdienās, mēs turpat mēģinām apstāties un apbrīnot lielās ēkas.
Vakars, protams, atkal ir vienreizīgs! Visi kopā cepam kartupeļu pankūkas. Ainārs ar prieku sarīvē kartupeļus un tad galdā liek vēl visādus gardumus — pūdēto sieru, saulē kaltētus tomātus, marinētus gurķīšus, un mums atliek vien pasniegt pankūkas un alu.
Sidneja ir slavena ar dažādiem festivāliem un svinībām. Viens no tiem ir arī Jaungada salūts! 2012. gadā Sidnejas uguņošana pilsētai izmaksāja 6,3 miljonus Austrālijas dolāru, bet ienākumi no tā bija skaitāmi 156 miljonos Austrālijas dolāru — tie nāca no apmeklētājiem! Sidnejā ne visi sevi var saukt par īstiem vietējiem, jo vairāk nekā 30% te ir iebraucēji, kas dzimuši ārzemēs. Kopumā Sidnejā ir septītais lielākais procentuālais ārzemnieku daudzums pasaulē. Imigranti veido 75% no Sidnejas ikgadējā iedzīvotāju skaita pieauguma. (Turpmāk vēl.)
198. diena
Ainārs šorīt atkal darbā. Interesanti, ka viņa informācijas un komunikāciju tehnoloģiju kompānija reizi mēnesī rīko brīvprātīgā darba dienas — par darbadienu tiek maksāts, bet kompānijas darbinieki tā vietā, lai sēdētu birojā, dodas dabā. Katrs izvēlas savu brīvprātīgo darbu un organizāciju — daži iet dalīt bukletiņus, citi apkopt zālienus. Ainārs bieži iet pie kādas vardītes parkā — tā ir kāda īpaša vardīte, īpaša suga, kurai nepieciešami īpaši apstākļi augšanai, tāpēc vajag apkopt tās dzīves vietu, un tāds nu tas Aināra projektiņš izvērties. Bijām domājuši pievienoties, taču Aināram brīvprātīgā diena atcelta laikapstākļu dēļ. Šodien ārā tāds vējš, liekas, visi balkona stikli drīz izkritīs.
Tā kā nelīst, dodamies pastaigā. Desmit minūšu gājienā no Aināra dzīvokļa ir vairāki parki un līcis ar jahtām, ko iespējams redzēt arī no balkona. Aināram reiz bija jahta, bet puisis sapratis, ka nav izdevīgi to turēt, ja tā tik maz tiek izmantota.
Līči un zaļie parki Sidnejā ir vienreizēji. Tādi skati paveras apkārt! Ūdenī spoguļojas krāsainas mājeles, akmeņi aplipuši milzīgiem gliemežvākiem, un vietējie tepat nāk atpūsties ar suņukiem. Parki, tāpat kā pludmales, visā Austrālijā ir burvīgi iekārtoti — visur ir tualetes, dušas, pikniku galdi un pat elektriskie grili ar atgādinājuma zīmēm, ka neesi jau vienīgais — aiz sevis arī jānotīra. Lai arī nav aizlieguma zīmes, kas neļautu gulēt teltī, šķiet, te tas tomēr ir pavisam vienkārši. Vien zālīte ir aizdomīgi zaļa — tas vienmēr liecina par laistītājiem.
Dodamies tālāk. Skaidrs, ka Sidnejā cauri puķu dārziem iet nevajadzētu, jo arī nākamos rožu krūmus ieņēmusi plaukstas lieluma zirnekļu armija. Nav forši ieskriet šāda zirnekļa tīklā — tie ir tik stipri, ka ar zariņu nepārraut! Atrodam arī indīgo sarkanās muguras zirnekli. Tas paslēpies uz ietves zem barjeras. Cītīgi nemeklējam, bet šodien kaut kā sanāk tos zirnekļus pamanīt. Arī šo Arča baksta. Zinām, ja tāds iekož, jāiet pie ārsta, bet vissliktāk šāda zirnekļa kodiens var beigties vien maziem bērniem un padzīvojušiem cilvēkiem, kam nav tik spēcīga imūnsistēma. Neviens zirneklis, par laimi, mūsu interesi neuztver aizvainojoši, un tā arī veseli raitā solī dodamies tālāk.
Šodien apskatām visu ziemeļu Sidnejas daļu. Ieejam arī dažādos ekoloģiskajos veikaliņos, kur cenas ir pavisam augstas. Austrālijā ir lielas fermas, kur dzīvniekiem tiek potēti visādi hormoni, lai tikai tos ātrāk nobarotu, tāpēc vietējie pievērš uzmanību ekoloģiskajai pārtikai. Te “ekoloģisks” nozīmē kvalitāti, jo apkrāpt ar etiķeti Austrālijā grūti— ja policija pieķertu, būtu ļoti traki.
Putni dzied, kokus klāj krāsainas puķes. Austrālija ir patiešām vienreizīga! Pēcpusdienā atgriežamies dzīvoklī, uzrakstām pāris rakstiņu un noskatāmies filmu. Šodien atkal paredzētas jaukas vakariņas. Ārā satumst, sāk ducināt pērkons. Viss liecina par negaisu, bet Ainārs mums stāstījis, ka Sidnejā nekas traks nav, lielās vētras plosās valsts ziemeļu daļā — arī Darvinu ciklons Treisija nopostīja līdz ar zemi.
Sagaidām mājās Aināru. Šoreiz vēlāk, kā ierasts. Mūsu draugs salijis — ārā sācies īsts negaiss, vējš rausta stiklus, un lietavas ietin Sidneju tādā kā miglā. Ainārs aizkavējies darbiņā, bet vakariņām viss jau gatavs — šodien kartupeļu biezputra ar kāpostiem. Ainārs stāsta par savu dienu, mēs dalāmies savos iespaidos, un vakaru noslēdzam ar interesantu filmu. Nevar gan īsti saprast, kurā brīdī skatīties ārā pa logu, kurā pievērsties ekrānam — gluži tikpat, cik interesanta ir filma, tik apbrīnojamu šovu debesīs virs Sidnejas uztaisa zibens strēles. Iespaidīgi! Kāds tālumā šauj arī salūtu. Tā nu pārejam no televīzijas ekrāna uz balkonu un atpakaļ. Kas par grandiozu vakara noslēgumu!
