(42. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
183. diena
Ceļamies ap astoņiem un ejam uz veikalu. Te forši, ka ir pat diennakts pārtikas lielveikali, un tur nav nekādu iebildumu, ja mēs ejam iekšā ar lielajām mugursomām un vēl mazajām somiņām. Te vēl cilvēki viens otram ļoti uzticas un izturas cilvēcīgi. Tiešām. Apsēžamies parkā zālītē, kur mūs apspīd saule, un apēdam savas bagetes ar burkāniem un lēcām. Mūs aplenc kaijas, bet tās arī ir diezgan izvēlīgas. Patiesībā Austrālijā pirmoreiz dzirdējām, ka kaijām un citiem putniem nemaz nevar barot maizi.
Gaidām tramvaju, lai dotos uz parlamenta ēku. Tramvaji pilsētas centrā ir bez maksas un ir viens īpašais, kas brauc apkārt centram — tāds veco laiku tramvajs. Pieturas gan nav pārdomātas — stāvam pēdu no tramvaja sliedēm, un līdz ar vēderu atveras tā durvis. Vizināties forši — tiek atskaņota balss, kas pastāsta, ko katrā pieturā apskatīt, un iestarpina faktus par Melburnu, tās iedzīvotājiem un ēkām. Tā nu savā bezmaksas tūrē uzzinām daudz jauna, piemēram, to, ka izrakumu laikos valstī pūļiem iebrauca ķīnieši un eiropieši, no kuriem visvairāk grieķu un itāļu. Tieši Melburnā ir lielākā itāļu sabiedrība ārpus pašas Itālijas. Kopumā Melburnā mīt 110 tautību iedzīvotāji! Tramvaja izbrauciens tiešām lietderīgs. Vienīgi pārāk daudz šopings tiek pieminēts. Dažreiz liekas, ka tas te ir svarīgākais.
Sasniedzam savu pieturu, kas ir parlamenta ēka. Tajā vairākas reizes dienā notiek bezmaksas tūres grupām līdz 25 cilvēkiem. Ja ir rindas, tad tiek tikai pirmie. Bet šodien visas tūres atceltas — viena bija no rīta, otra ir četros vakarā, bet tad mēs atradīsimies jau 5 km no centra lētākajā atrodamajā viesnīciņā par 26 eiro. Tādu pērli nebija viegli atrast, un tur izmantosim ik minūti. Tā parlamentu atstājam iespējamai citai reizei un dodamies uz katedrāli. Tai pieejam no otras puses un kādai garāmejošai ķīniešu tantei pajautājam, vai tā tiešām slēgta. Tante atbild, ka līdz vieniem. Gan jau kaut kur šodien tiksim iekšā. Ejam tālāk, un pa ceļam sanāk to milzīgo katedrāli apiet — izrādās, ka līdz vieniem tā ir vaļā. Smejam, ka mēs vēl nesaprotam ķīniešu angļu valodu. Katedrāle ir iespaidīga, un atkal priecājamies, ka tiekam iekšā ar visām somām. Patiesībā Melburnā ir arī sinagogas un mošejas jeb islāma centri. Liela un daudzveidīga pilsēta.
Ieejam arī bezmaksas muzejā, kur vairāk stāstīts par 1850. gadu zelta meklētājiem. Muzeju Melburnā ir daudz un arī bezmaksas, bet šis nav īpaši interesants, jo viss, kas apkārt izstādīts, ir tikai lasāms, veselu dienu grāmatai par zelta racējiem neveltām. Vien uzzinām, kā viņi izšāva aborigēnus, kā ienesa slimības un iezemieši izmira. Kā tika izcirsti koki. Apstākļi, kādos zelta racēji dzīvoja, bija traģiski, un postažu tie atstāja arī pēc sevis. Tomēr tas bija laiks, kad Melburna auga. Te iebrauca cilvēki, tika būvētas nepieciešamās iestādes, infrastruktūra attīstījās. Te tika atrasts arī pasaules lielākais zelta gabals! Tepat pie muzeja ir arī dzimtsarakstu nodaļa, un tikko divi ķīniešu puiši apprecējušies. Viens ar otru. Tūristi viņus fotografē, bet mēs dodamies tālāk.
Atkal sagaidām bezmaksas tramvaju un dodamies uz citu katedrāli. Šajā katedrālē iekšā spēlē ērģeles un akustika ir unikāla. Somas spiež plecus, bet arī te laiciņu pastāvam un pazūdam tajās skaņās, līdz jādodas tālāk. Ir laukumi, ir iespaidīgas ēkas un ielu mākslas darbi. Nokļūstam kādā izstādē, šoreiz interaktīvā. Te parādīts, kā radītas pirmās filmas un kā skaņu un gaismu efekti spēlējas ar mūsu prātu. Šī vieta ir interesanta, un te ir pamācošo spēļu zāle arī bērniem.
Aborigēniem te ir veltītas gan dziesmas katedrālēs, gan mākslas galerijas. Kādā aborigēnu priekšmetu izstādē uzzinām, ka bumerangs tiem bija māneklis. Aborigēni bija tie, kas bumerangu izgudroja. Un tad, kad gāja medīt, bumerangu meta virs dīķa — pīles domāja, ka tas ir vanags vai kāds lielāks, draudīgāks putns, un tāpēc no ezera necēlās debesīs, kamēr tur lidinājās bumerangs. Kamēr viens lidināja bumerangu, cits līda dīķī, ienira, pīles ķēra aiz kājām un vilka zem ūdens. Vakariņas galdā!
Dodamies ilgākā gājienā. Pāri tiltiem, cauri burvīgiem, puķu pilniem parkiem. Biežāk gan jāapstājas, jo somas spiež plecus, bet beidzot arī varam atbrīvoties no tām džemperu kārtām. Pamanām, ka nevienā parkā nav aizliegts celt telti, vismaz ar zīmi ne. Nākamā diena noteikti būs teltī. Staigājam daudz, redzam brīnišķīgas lietas. Vietējie Melburnā, tapāt kā citur Austrālijā, gan ir diezgan apaļīgi, redzams, ka arī daudziem bērniem ir aptaukošanās problēmas.
Nokļūstam līdz Otrā pasaules kara piemineklim un mūžīgajai liesmai, tad atkal apsēžamies parkā vērot putnus — tie te pavisam bezbailīgi! Beidzot nokļūstam kādā hoteļa vietā, kas patiesībā ir alkohola veikals. Otrajā stāvā ir istabiņas.
Melburna ir Viktorijas štata apdzīvotākā pilsēta. Karaliene Viktorija pasludināja šo vietu par pilsētu 1847. gadā, simt gadu pirms Indijas neatkarības. Melburna bija Austrālijas galvaspilsēta 26 gadus — no 1901. līdz 1927. gadam, pirms Kanbera kļuva par Austrālijas galvaspilsētu. Augstākā temperatūra, kāda te jebkad reģistrēta, bija +46,4 grādi 2009. gadā. Zemākā bija -2,8 grādi 1869. gadā. Tomēr dzirdam, ka pilsētā iespējams piedzīvot četras sezonas dienā, jo laikapstākļi ir ļoti mainīgi, arī dienas karstas un naktis aukstas.
186. diena
Šodien mūsu pēdējā diena Melburnā.
Ceļamies astoņos, gatavojam brokastis un dodamies uz Melburnas latviešu māju. Mājaslapā redzam, ka Melburnā ir daudzas latviešu mājas. Te nav kā Adelaidā, kur viss ir vienuviet. Melburnā dažādi latviešu nami atrodas dažādās vietās, bet ejam uz to, kas 30 minūšu gājienā no šejienes.
Ir karsti, Melburna šajās dienās tiešām ir iededzināta! Un tā nokļūstam pie latviešu nama. Redzam mātes ar bērniem, kas liecina par skoliņu nama iekšienē. Tur ejam arī mēs. Uz paklājiņa pie kādām durvīm uzrakstīts “Sveiks!”, iekšā telpās ir vairāki bērni un vecāki. Staigājam apkārt, skatāmies afišas, ieejam tepat esošā ēstuvītē, līdzīgā, kādu apmeklējām Adelaidā. Nevienu nepazīstam, nevaram saprast, kurš ir galvenais, kurš varētu mūs ar šo vietu iepazīstināt. Atkal izejam dārzā, un tur mūs pasveicina mācītājs. Jautā, vai esam jaunie, un lūdz izpētīt visu apkārtni. Sakām, esam ieradušies no Latvijas un ceļojam, vēlamies redzēt, kā mūsu tautieši dzīvo Austrālijā. Sekojam mācītājam uz kādām telpām un sākam sarunas. Dainis Austrālijā ir deviņus gadus — izrādās, latviešu kopienai Melburnā bija vajadzīgs mācītājs, un izsludināja konkursu. Uzvarēja Dainis, tā arī te atbrauca un palika. Dainis iedod mums kāda latviešu mācītāja numuru Kanberā un teic, ka tur mums šis vīrs arī varēs šo to pastāstīt. Ilgi sarunāties nesanāk, jo zālē drīz ierodas mātes ar bērniem, sākas īss dievkalpojums — visi sanākušie dzied dziesmu un noskaita lūgšanu. Tad Dainis norāda uz mums un pasaka, ka ieradušies divi latvieši apskatīt Melburnas latviešu sanākšanu, un mēs visus pasveicinām. Pie mums pienāk kāds cits vīrs, aicina viņam sekot. Mums stāsta, ka Melburnas latviešu biedrība pagaidām esot stiprākā Austrālijā. Te ir lielākā skoliņa ar apmēram 40 skolēniem, ir vidusskola. Ir kori un Daugavas Vanagu organizācija, kas gan atrodas 20 minūšu braucienā no šīs vietas. Un vēl kāda latviešu biedrība atrodas 45 minūšu braucienā no šejienes. Patālu. Uz sienas redzam visu absolventu bildes. Mācības notiek gandrīz katru sestdienu, izņemot oficiālās skolu brīvdienas. Visi skolotāji ir brīvprātīgie, paši veido mācību programmas, ņemot palīgā dažādas mazākumtautību mācību grāmatas. Iepazīstamies ar daudziem un dzirdam daudz dažādu stāstu. Ir tādi, kas ir lieli entuziasti, un tādi, kas vairs neredz lielu jēgu šo tradīciju turpināšanai. Protams, viss te notiek brīvprātīgi un tiek uzturēts no ziedojumiem, un arī paši latvieši te nāk brīvprātīgi, sakot savām brīvajām sestdienām ardievas. Tas ir veids, kā jaunos iepazīstināt ar latviešu valodiņu un tradīcijām, bet daži, šķiet, nedaudz piekusuši no šāda grafika.
Mums tiek parādīta bērnu bibliotēka, uzzinām, ka daudzas grāmatiņas tomēr esot vecas un arī mācību materiālus vajadzētu modernizēt. Skolotājas mūs iepazīstina ar savu darbu, un visi kā viens saka — latvieši te ir vajadzīgi! Šī biedrība ir izslāpusi pēc cilvēkiem ar degsmi un vēlmi iesaistīties šīs mazās sabiedrības pastāvēšanā. Bet mēs jau Austrālijā palikt nevaram, tomēr pastāstām arī savu stāstu un solām atsūtīt savas sarakstītās grāmatas, kas varētu tomēr jaunos mudināt palasīt arī ko latviski.
Noslēdzam šīsdienas latviešu pasākumu ar pieaugušo bibliotēkas apmeklējumu. Tur kāda jauka dāma stāsta, ka viņai prieks, ka te kāds beidzot ienāk! Bibliotēka gan vairāk esot palikusi kā arhīvs. Senāk te tika vāktas tās grāmatas ar domu — ja Latvijā tradīcijas tiek nomērdētas tajos trakajos kara laikos, tad šī ir droša vieta, kur tās noglabāt un pasargāt. Ja kāds vēlas ko lasīt, pasūta grāmatu internetā. Šeit vairs neviens nenāk, telpas nav piemērotas grāmatu glabāšanai — saule tās izdedzina, no jumta tekošais ūdens samērcē. Tomēr sieviete stāsta, ka pati ieradusies Austrālijā sešu gadu vecumā kopā ar saviem vecākiem. Gluži kā daudziem, viņai Austrālijā pavadīta gandrīz visa dzīve, bet, tā kā vecākiem Latvija bijusi sirdī, tad bijis jāiet latviešu skoliņā, jādzied dziesmas, jādejo, jāievēro visas latviskās tradīcijas. Kopš tiem laikiem tas te tā iegājies. Latviešu skaits Melburnā gan sarūk, jaunākās paaudzes vairāk nosliekušās uz Austrālijas kultūru. Ne visi latvieši, kas iebrauc Austrālijā, vēlas sevi saistīt ar latviešu sabiedrību. Redzam, cik jauki tiek uzlabota infrastruktūra, kā tomēr tiek domāts par nākotni. Viss tikai par ziedojumiem.
Sieviete bijusi Latvijā un saka, pirmajā reizē ļoti raudājusi, jo ar šīm tradīcijām Latvija tomēr katram ieausta sirsniņā. Šī diena bija interesanta. Cilvēki ir laipni un jauki sagaida katru nācēju. Te gan nevarējām saprast, vai ir kāds atbildīgais, jo likās, ka vairāk katrs par sevi, Adelaidā varēja saprast, kas ko organizē. Varbūt mums tā liekas tāpēc, ka esam šajā organizācijā pirmo dienu, Adelaidā bija iespēja pabūt divas dienas. Te vairāk arī dzirdam austrāliešu akcentu latviešu valodā. Daudzi ir dzimuši Austrālijā latviešu vecākiem, un valoda apgūta šajā skoliņā. Ja skolotājam akcents, droši vien arī skolēnam. Dzirdam, ka Adelaidas senioru kopiena ir ļoti spēcīga, bet te vecākā paaudze paliek latviešu ciemā, kas mums pagaidām ir nesasniedzams. Gan Adelaidā, gan Melburnā jūtamies ļoti gaidīti. Ir prieks, ka pieliktas pūles latvisko tradīciju saglabāšanā.
(Turpmāk vēl.)
