(41. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
179. diena
Esam tā izgulējušies, ka atkal var staigāt, cik uziet! Esam gatavi doties uz Zilo ezeru, kas ir Mauntgambjeras primārais apskates objekts.
Mājas pilsētā ir pārsteidzoši skaistas, viss mierīgs, apkārt sastādītas rozes, un tās smaržo. Dzied putni, šodien temperatūra jau paaugstinājusies līdz 30 grādiem. Tagad naktī vairs nebūs jāvelk virsū visas kārtas. Temperatūra pakāpeniski palielinās, lai gan Austrālijas dienvidi tuvojas savai rudens sezonai.
Pēc ilgāka gājiena nokļūstam pie Zilā ezera, un tiešām — tas ir zilākais ezers, kāds jebkad redzēts! Neticam savām acīm! Tas ir ezers vulkāna krāterī, un vietējie to izmanto kā dzeramo ūdeni. Ezerā gan nevar peldēties, un kopumā tas ir aizsargājams. No kā tā krāsa? It kā no ezera temperatūras, jo novembrī un vēlāk ezers ir metāliski pelēks. Bet pie ezera atrodamajās informācijas plāksnēs tas gan nav rakstīts. To lasām internetā. Zinām, ka ezers ir 70 metru dziļš un nāk caur kaļķakmens slāņiem — ļoti tīrs.
Sākam sarunu ar kādu sievieti, kas interesējas, no kurienes esam. Tad uzzinām, ka viņas bijušais vīrs bija latvietis, kas te iebrauca 1949. gadā, bet nu jau miris. Esot bijis labs un ļoti muzikāls. Viņai ir arī dēls, un dāma ļoti cer, ka viņas dēls reiz aizbrauks uz Latviju. Un tad saka, tajā laikā jau Austrālijas valdība saprata, ka latvieši ir skaista tauta — nevar Austrālijā neielaist!
Nokļūstam kādā citā skatu punktā, kur var pārredzēt kalnainās ielejas un vēl joprojām to zilzilo ezeru. Apkārt mums ir neskaitāmas gājēju takas, dažas 45 minūšu pastaigai, citas divu stundu piedzīvojumam. Mēs gan ejam pa informācijas centrā iegūtās kartes norādītajiem punktiem. Redzam gan izžuvušu ezeru vietas, gan citus ezerus un zvēru rezervātu, kur jābūt klusam, lai kādu dzīvnieciņu pamanītu — te ķenguri nelec klāt pēc barības, bet gan slēpjas ēnā no karstās saules. Redzam neparastus putnus un tad dodamies atpakaļ.
Šoreiz nedaudz vairāk par kādu salu, par ko nemitīgi dzirdam Austrālijas ziņās. Tā ir Manusas sala, kur 2001. gadā austrālieši izveidojuši patvēruma meklētāju centru, lai risinātu imigrācijas jautājumus. Uz šo salu dodas daudzi patvēruma meklētāji no Āzijas valstīm ar cerību iebraukt Austrālijā. No pabalstiem te taču var ne tikai dzīvot, bet arī uzdzīvot! Austrālijas valdība izvēlējās tieši šo salu, lai tālāk spriestu par tur esošajiem patvēruma meklētājiem ārpus pašas Austrālijas salas. 2017. gadā sākās runas par šī centra slēgšanu, un šīs salas patvēruma centrs oficiāli tika aizvērts 2017. gada oktobrī, tomēr simtiem patvēruma meklētāju atteicās šo centru pamest. Viņi tika izdzīti arī ar spēku, daudzi no tiem nokļuva ASV “patvēruma meklētāju apmaiņas programmā”. 12 austrālieši protestēja pie Austrālijas valdības par šādu rīcību. Uz salas vēl joprojām pastāv šo patvērumu meklētāju mītne un tajā ir cilvēki.
181. diena
Līdz Melburnai krietns gabaliņš, bet mums ir trīs dienas braucienam. Šodien ceļamies laikus, kopā ar treileru šoferiem, kas šodien arī turpina ceļu uz savu iecerēto pusi. Mēs gribam braukt gar krastu maksimāli ilgi un esam jau izvēlējušies virzienu uz pilsētiņas robežu. Tā nu ejam. Ārā jau no rīta ir ļoti karsti, šoreiz mums arī somas smagas — līdzi divi termosi, ko mums uzdāvināja Adelaidas kaučsērfere. Tie pilni ar karsto ūdeni roltoniem. Tad ir skārdenes ar pupiņām un daudz ūdens.
Viena pēc otras mums garām traucas mašīnas, un tad domājam — ja šādi būs, jāsāk uztraukties. Ceturtdienas rītā mums jābūt uz plaušu rentgenu! Pēc pusotras stundas piestāj kāda meitene. Saka, ka stāvam uz nepareizā ceļa, sliktā rajonā. Nesaprotam. Kad paskaidrojam, kur vēlamies nokļūt, meitene saka, tādu vietu nezina. Bet tā vieta taču ir liela pilsēta! Meitene domā, ka mums labāk atgriezties centrā un braukt pa citu ceļu, un piedāvā mūs tur nogādāt. Pēc ilgākas sarunas arī piekrītam, un tiekam aizvesti atpakaļ uz ielu, no kuras sākām.
Tā nokļūstam uz ceļa, kas taisni ved uz Melburnu. Gribam redzēt slaveno okeāna krastu, tāpēc šoferiem tur jautāsim nogriezties un mūs izlaist. Atkal stāvam ilgi. Daži rāda īkšķi pretī, citi māj, citi nosodoši groza galvu. Atkal paiet stunda, līdz aptur kāda meitene, sakot, ka brauc 100 km uz nākamo lielo pilsētu, bet vēl stundu izbrauks līkumu pa Mauntgambjēru, lai pabrokastotu. Ja būsim te, viņa mūs paņems. Lieliski! Tā nu rezerves plāns mums ir, bet turpinām stopēt. Laiks velkas un liekas, ka tuksnesī cilvēki bija atsaucīgāki. Bet tad, kad palikušas vien 15 minūtes līdz meitenes solītajam braucienam, aptur kāds puisis un saka, ka var pavest 50 km. Piekrītam!
Viņš strādā tepat koku pārstrādes firmā, pārvadā kokmateriālus. Mums nedaudz pastāsta par mežu ugunsgrēkiem, kas te nemaz nav tik reti. Koku lapās ir daudz eļļas, lai tie sausumā spētu izdzīvot, līdz ar to tie pamatīgi deg un ugunsgrēki pārvietojas no vietas uz vietu ar krītošām lapām. Puisis stāsta arī par saviem mežiem — 25 gadi vajadzīgi, līdz koki izaug un tos cērt un lieto materiāliem. Tāds ilgtermiņa projekts. Braucam garām vulkāna krāterī esošam ezeram un kalnainām ielejām. Puisis pirms galamērķa mums vēl pajautā atļauju ieskriet mājā pārģērbties, un mēs, protams, piekrītam visam. Austrālietis, izrādās, dzīvo lauku mājā, un viņam pieder Angus šķirnes govis — vairāki simti liellopu gaļas eksportam! Turpat no būriem tiek izlaisti arī tītari un vistas. Mēs salasām pāris sarkanus ābolus no ābelēm un dodamies tālāk. Puisis saka, ja nebūtu jāsteidzas, būtu mūs izvadājis pa visu fermu. Drīz nokļūstam kādā mazā ciemā, kur puisis no mums atvadās un mēs atsākam stopēt.
Esam tieši saulē, jāmet uz galvas dvielis, lai pasargātos. Paveicas ar nākamo braucēju, kas piestāj un aicina mūs ar viņu kopā nobraukt atlikušos 150 km līdz mūsu šīsdienas paredzētajam minimumam.
Sasniedzam Viktorijas štatu. Laika zona arī mainījusies, vēl pusstunda uz priekšu. Robežas gan te nebija nekādas — laikam starp Dienvidaustrāliju un Viktoriju nav augļu un sēklu pārvešanas ierobežojumu. Esam prom no sausākā štata, bet ārā trīsdesmit deviņi grādi, kā rāda automašīnas logā. Brauciens rit raiti, pēc nepilnām divām stundām esam klāt.
Varnambūlas pilsētiņa, kur vīrietis dzīvo, arī ir skaista, bet mēs esam entuziasma pilni tikt jau šodien uz Lielā okeāna ceļa, kas tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem piekrastes ceļiem pasaulē.
Vīrs mūs nogādā līdz pilsētiņas robežai un kā pateicību sniedzam viņam Latvijas karodziņu, gluži kā citiem braucējiem. Dodamies nedaudz tālāk no vietas, kur tiekam izlaisti. Zinām, ka apmēram pēc 20 km ir pagrieziens nost no lielā ceļa uz okeāna ceļu, kas ir galvenais, ko vēlamies redzēt. Ejam pa ceļa malu ar paceltu īkšķi. Izrādās — gaidījis mūs! Vīrs saka, ka pats jaunībā ar stopiem ceļojis pa Austrāliju un viņam palicis mūs žēl, tāpēc apstājies. Priecīgi lecam smagajā mašīnā, nosaucam vienu no pilsētiņām uz okeāna ceļa, un vīrs tik māj ar galvu. Runājam par Austrālijas plašumiem, dzīvniekiem un augļiem. Liela, skaista un ļoti daudzveidīga zeme. Vīrs gan saka, ka lētāk kokus, ko ved, importēt no kādas mazas zemes, kas sākas ar burtu L un reiz bija Padomju Savienībā. Kļūstam aizdomīgi un nosaucam Latvijas vārdu. Jā, esot īstā!
Pamanām, ka nekur neesam nogriezušies, un tad jau ir par vēlu — esam garām pagriezienam uz Lielo okeāna ceļu, bet tālbraucējs krata galvu un saka, ka domājis, tur mums grūti būs ar stopiem, un paņēmis mūs tālāk pa galveno Melburnas ceļu. Sakām, ka tomēr Lielais okeāna ceļš ir tas, kā dēļ te braucam. Sarunājam, ka tiksim izlaisti pilsētiņā, kas pēc kartes, šķiet, būs īstā, no kuras arī pēcāk to ceļu varēs sasniegt.
Apstājamies zem lielāka koka. Tad apskatām garāmbraucošo pārsteigtās sejas — jā, mēs tiešām stopējam! Gaidām kādu stundu, līdz piestāj smaidīgs onkulis. Tas gan nebrauc visu ceļa gabalu, bet arī nākamā pilsētiņa 10 km attālumā mums der. Un tā paliek vien 35 km. Atkal stāvam un smaidām, bet nu jau esam nedaudz saguruši. Daudzi braucēji, karsta saule. Diezgan iets ar mugursomām. Iekožam ābolus un atkal smaidām. Drīz pie mums piestāj kāds opītis. Saka, ka nebrauc līdz galam, bet var atstāt mūs pa vidu. Šoreiz atsakāmies, jo nākamā pilsētiņa ir 35 km attālumā, un pa vidu nav nekā. Ja mēs netiekam pie vēl viena braucēja, tad 15 km jāsoļo kājām. Drošāk gaidīt civilizētā ciemā koka ēnā. Tad opis jautā, no kurienes esam. Izdzirdējis vārdu “Latvija”, ļoti sapriecājas, jo zinot vienu latvieti, kas reiz strādājusi viņa fermā ar gotiņām. Viņai ļoti labi esot sanācis — kā saukusi, tā gotiņas pašas nākušas klāt. Opis saka — lai arī nav plānojis, labprāt mūs aizvedīs visus 35 km. Jauki! Sēžamies auto. Vīrs stāsta ļoti daudz un nevar vien beigt, kad esam sasnieguši arī galamērķi. Īpaši priecīgs viņš ir par Latvijas karodziņu.
Esam uz Lielā okeāna ceļa. Bet tepat 5 vai 10 km attālumā ir 12 apustuļi jeb 12 kaļķakmens klintis ūdenī, no kurām palikušas vien septiņas, jo ūdens tās izskalojis un tās sabrukušas. Tas ir liels apskates objekts, un opis stāstīja, ka īpašas šīs klintis ir saulrieta laikā, kad turpat krastmalā iznāk putni un arī roņus iespējams redzēt. Tā kā nākamo vakaru būsim jau tuvāk Melburnai, rodas doma līdz klintīm nokļūt šodien. Tā kā īsti nezinām, cik garš gājiens tas varētu būt, izvēlamies stopēt. Piecas minūtes pirms padošanās aptur divas austrāliešu dāmas. Saka, dodas uz Melburnu, bet var mūs izlaist pie klintīm. Lieliski! Protams, lai cik vilinoši izklausītos tagad tas vieglais ceļš uz Melburnu, tas nav variants, jo mums jau tapāt tur nav, kur palikt. 40 kaučsērferi mūsu lūgumu pēc naktsmājām noraidījuši, bezmaksas kempingu pilsētā nav. Sestdien ķersim rokā latviešus, kad tiem arī Melburnā ir sanāksme, bet tas vēl tālu. Tā nu sākam īso braucienu ar meitenēm. Tās nezina, kur Latvija ir un par tādu vispār dzird pirmoreiz. Bet ceļš ir interesants, un drīz sasniedzam savu galamērķi.
Milzu stāvlaukums, nožogota teritorija. Ir infocentrs, kas gan ir ciet, un zīmes, ka skatu punkti uz klintīm atvērti 24 stundas, bet jāuzmanās no indīgām čūskām. Bet te tiešām teltij vietas nav. Mēs vēl nepārsteidzamies ar spriedumiem un ejam uz skatu punktu. Uz to ved dēļu taciņa, kas paiet zem šosejas, no kuras nobraukts, un tad uziet uz klints, no kuras redzams okeāns un tie paši slavenie apustuļi. Oho! Iespaidīgi! Tiešām! Esam sajūsmā un priecīgi, ka šeit esam ieradušies! Saule apmirdz viļņos stāvošās klintis, un tūristu bari steidz uzņemt skaistus fotoattēlus. Mēs noliekam somas uz platformas un apsēžamies, lai iemūžinātu šo maģisko mirkli savā atmiņā. Gara diena, bet mēs to paveicām!
Turpinām ceļu. Te gan tas vairs nav tūristiem izstaigāts, visai bieži dzirdam, kā čūskas ieslīd krūmos. Arčam paliek ļoti neomulīgi. It sevišķi, kad abās pusēs esošajos krūmos katra čūska aizslīd uz savu pusi. Gandrīz visas no tām ir indīgas! Ejam skaļi, dauzot kājas, un pēc 20 minūšu gājiena uzejam pirmo vietiņu, kur it kā varētu palikt. Uzmanīgi aizejam līdz klints malai, vieni akmeņi, ļoti labi pārredzami arī tie apustuļi. Tad kalnā pamanām kādu skatu platformu. Dodamies uz turieni.
Krūmos pazūd čūskas, smagi sitam kājas pret zemi. Kalnā, lejā un augšā, un esam uz skatu platformas. Arča saka — šī ir īstā.
Kad visas mantas sakrāmētas, vērojam neaizmirstamu saulrietu, kas debesis iekrāso dabas skaistākajās krāsās. Un tad pirms miedziņa vēl sagaidām zvaigznes. Tās spiežas cauri teltij, un, kad atveram telts durvis — jā, tā varenība! Tādas zvaigznes pilsētā redzēt nevar. Visapkārt piķa melns, šalc okeāns, un mēness kā prožektors apmirdz kukainīšiem dzīvos krūmus, kamēr zvaigznes dāvina mums pēdējos skatus pirms miega. Tāds skaistums!
Viktorijas štatā dzīvo 6,3 miljoni iedzīvotāju, un šī štata galvaspilsēta ir Melburna, tajā dzīvo apmēram 4,7 miljoni cilvēku. Aborigēni veido apmēram vienu procentu no šī štata iedzīvotājiem. Savukārt iebraucēju senči ir angļi, īri, skoti un ķīnieši. Populārākās valodas šajā štatā ir arī mandarīnu, itāļu, grieķu, vjetnamiešu un arābu. Viktorijas štats ir 227 416 kvadrātkilometrus liels un veido vien 3% no visas Austrālijas zemes. Mazākais iekšzemes štats. Viktorijas krasta līnija ir 1800 km gara un robežojas ar Basa šaurumu, kas atdala zemi no Tasmānijas.
(Turpmāk vēl.)
