(39. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
170. diena
Mums tiek izrādīta arī luterāņu baznīca. Dienvidaustrālija esot bijusi vienīgā, kur saprata, kas ir luterāņi. Baznīca ir ļoti skaista, iekšā tur atrodas krusts, taisīts no bērza, un nu uzzinām, ka latvieša mājai visbiežāk priekšā audzēts bērzs, un tā arī var zināt, vai mājā mīt mūsu tautietis. Baznīcā notiek svētku svinēšana, un tad arī sanāk citi latvieši, kas uz pārējām sapulcēm neierodas.
Mums tiek parādīta arī skoliņa, kur strādā brīvprātīgās latviešu dāmas. Ar bērniem esot grūti — viņi ikdienā mācās angļu valodu, protams, ir jau akcents. Tad arī sajukums ar gadalaikiem — ja bērni mācās par Meteņiem vai vasaras saulgriežiem, nav īsti saprotams, ka Latvijā jūnijs ir vasara, bet te — ziema. Mārīte stāsta, ka latvieši Latvijā palīdz ar grāmatām, bet vienmēr jāprasa tās, kurās nav gadalaiku. Austrāliešu bērni nesaprot to, ka skolās semestris sākas septembrī, ja te tas sākas februārī. Viss ir “kājām gaisā”, un, ja tas nav piedzīvots, to grūti aptvert.
Pavadām daudz laika kopā, un latvieši mums jau dala kontaktus ar Melburnā dzīvojošajiem tautiešiem, tiekam aicināti satikties arī sestdien. Kāda dāma mūs svētdien grib izvizināt pa Adelaidas daļu, kur vēl neesam bijuši. Kā mūsu jaunie draugi saka — latvieši ir stipra tauta, un dziesma ir tā, kas tik daudzos laikos palīdzējusi pārvarēt bēdīgo likteni. Nesen iebraukušie tautieši zina par situāciju Latvijā, par emigrāciju, par ekonomisko situāciju. Ar vecākajiem ļaudīm to neapspriežam. Latvija viņiem ir kas svēts. Un tas ir lieliski.
Austrālijā ir pasaules lielākais liellopu rančo — tas ir lielāks par Beļģiju. Austrālija ir sestā lielākā pasaules valsts. Tā ir arī kontinents. Kāds dingo suņu žogs te ir garāks par Lielo Ķīnas mūri. Dienvidaustrālija, kur pašreiz esam, tiek uzskatīta par sausāko Austrālijas štatu. Garākā upe šajā valstī ir Mareja, kas stiepjas gandrīz 3000 kilometru garumā. Interesanti, ka posmā līdz Pertai valsts rietumu daļā, uz kurieni mums arī bija iespēja aizbraukt, atrodas pasaules garākais taisnais ceļš, kas stiepjas gandrīz 100 kilometru garumā — tikai taisni! Termītu kalni, kurus redzējām ziemeļos, ir augstākās kukaiņu veidotās struktūras uz Zemes.
173. diena
Šodien jādodas prom. Drīz satiekam Valdi, kurš pēc mums ieradies ar savu mašīnu.
Valdis mums parāda māju, ko pārdevis, lai pārvāktos tālāk no pilsētas, nomaļākā vietā, un sākam ļoti interesantu braucienu. Vispirms apstājamies pie pirmās legalizētās Austrālijas nūdistu pludmales, ko galvenokārt apmeklējam tāpēc, ka krastmala ir skaista — baltas smiltis, izskaloti krāsaini akmeņi un gara klints siena. Te ir brīnišķīgi un gribētos arī uzsliet telti, kas gan nav atļauts. Ūdens ir vēss, bet atpūtnieku netrūkst. Esam gan tur, kur drēbes vēl tiek paturētas mugurā. Salasām maisiņu krāsainiem akmeņiem — nu mums tie būs gan no tuksneša, gan pludmales. Vai ir haizivis? Dažreiz, bet tad lidojot helikopteri, lai brīdinātu par iespējamiem lielo zivju uzlidojumiem.
Turpinām ceļu un ceļmalā redzam augļu stendu. Tik jauki, ka Austrālijā aug viss un tiek pārvadāts no viena štata uz citu. Ir gan zemenes, gan arī Austrālijas mango, ananasi, avokado un daudz kas cits. Mums rodas ideja paņemt kartupeļus un uztaisīt kartupeļu pankūkas. Valdis ir sajūsmā, saka, tādas nogaršot izdodas reti.
Dodamies tālāk, un nokļūstam īstā haizivju pludmalē, kur peldēties neesot ieteicams. Te krasts ir brīnumskaists un atpūtnieki izgūlušies smiltiņās. Dienu pavadām interesantās sarunās. Izrādās, Valdis zina gan kādu skolotāju no Skrīveriem, gan dalām kopīgu paziņu — latviešu ceļotāju un rakstnieku Pēteri Strubergu, kura grāmatās parādās pat fotogrāfijas ar mūsu jauno draugu. Vai pasaule nav maza?
Piestājam pie kāda ūdens rezervuāra. Austrālijā ir ļoti lielas problēmas ar ūdeni, un te ir arī vietas, kur dzeramais ūdens tiek glabāts. Esam pasaules sausākā kontinenta sausākajā štatā. Kalni apkārt arī dzelteni, bet ziemā, kad Latvijā ir vasara, tie esot zaļi. Kontrolētā dedzināšana ir svētīga, jo tās rezultātā tiek atvērtas dažādu augu, arī eikaliptu koku, sēkliņas.
Šogad, kad bijis nenormālais karstums ar 40 grādiem ēnā, ļoti cietušas vīnogas. Varējis redzēt, kā pilnīgi zaļas vīnogas dienas laikā pārvēršas violetajās.
Nokļūstam līdz Dzintariem. Te tiešām ir tāda vieta kā Dzintari — latviešu veidots komplekss, kur atrodas gan latviešu skoliņa, gan paredzēta vieta Jāņu svinēšanai, kas ik gadu pulcina vairākus simtus Austrālijas latviešu. Kas to būtu domājis, ka pasaules otrā malā jutīsimies kā Latvijā? Esot jau tā, ka daudzi latvieši ārzemēs nemaz nevēlas tikt asociēti ar savu tautu un iesaistīties šajā mazajā sabiedrībā, bet tie ir nesen iebraukušie. Kas Austrālijā iebrauca kara laikā, viņu dzimušie bērni latviešu tradīciju saglabāšanu uzskata par ļoti nozīmīgu.
Uzzinām vairāk arī par Valdi. Viņš dzimis septiņu bērnu ģimenē, un viens no viņa brāļiem pirms desmit gadiem pārvācies atpakaļ uz Latviju, lai gan uz Austrāliju brauc ciemos. Tieši šodien ir tā diena, kad brālis atbrauc, tāpēc paredzēts tikties ar viņu un viņa draudzeni no Preiļiem. Tiešām interesanti, kā katram dzīve izvērtusies.
Nokļūstam vēl uz kāda mola, no kura paveras skats uz klintīm un pavisam dzidru ūdeni — var redzēt pāris metru zem ūdens! Vietējie uz mola salikuši makšķeres un pavada nesteidzīgu dienu. Līdzi ir saliekamie krēsli, pat mazi suņuki. Te ļoti ierasti ir uzrunāt otru, vietēji labprāt padalās kā veci draugi. Uzzinām, ka ir speciālā zivju eļļa, kas tiek lieta ūdenī, un tad arī pieredzam ko neparastu — sirms pāris, kas tepat makšķerē, izvelk lielu kalmāru. Tas izlaiž tinti gan ūdenī, gan uz mola, atstādams kārtējo melno pleķi. Tad tiek nogaidīts, lai kalmārs visu tinti izlaiž, tas maina arī krāsas. Jā, ko tādu iepriekš nebijām redzējuši. Bet vietējiem te tas nav nekas neparasts.
Pavadījuši laiku uz mola, dodamies tālāk. Te nu mūs pārsteidz arī pāris lietus piles. Bet neko vairāk par tām nepieredzam. Pa ceļam Valdis stāsta, ka tieši krastmalā ir daudz tūristu, un tāpēc te uz ceļiem ir zīmes “Austrālijā brauc pa ceļa kreiso pusi”, jo bijuši daudzi gadījumi, kad tūristi atbrauc un pat nesaprot, kas notiek, līdz avarē.
Arī nākamajā pieturas vietā, kur uzejam uz mola, vietējie zvejo, un redzam tos pašus kalmārus. Daži zem ūdens vēro jūras zirdziņus, citi peld ar harpūnām, lai nozvejotu zivis. Valdis gan saka, tas ir bīstami, jo, ja zivs tiek nomedīta, pašam atrodoties ūdenī, tas var piesaistīt arī haizivis un slikti beigties. Un nav jau nemaz tik reti, ka tās arī tiek pie cilvēka. Visbiežāk tie gan ir sērfotāji, ko haizivs vienkārši uzskata par ūdens iemītnieku. Sērfotāji ierasti dodas dziļi iekšā ūdenī un tad arī cieš.
Ceļā esam jau vairākas stundas. Daudz apstājamies un apskatām citas interesantas vietas. Sasniedzam pašus dienvidus, kur prāmji peld uz Ķenguru salu. Visa krastmala te nosēta mazākām un lielākām granīta salām, un tās esot ļoti skaistas. Krastmala te ir burvīga, un beidzot arī savvaļā divas reizes pamanām ķengurus. Klāt nenāk, drīz aizlec projām. Iepazīstamies arī ar dažiem putniem, te ir pat tādi, kas ir gaļēdāji!
Austrālijā likums paredz, ka vienmēr jānodrošina bezmaksas publiskās tualetes. Tajās ir speciāli trauki, kur atstāt izlietotās adatas, savukārt jebkurā slimnīcas ēkā tās iespējams saņemt. Kāpēc? Vai tā ir narkomānu atbalstīšana? Nē, pirmkārt, tiek domāts par cilvēkiem, kam ir diabēts — lai tiem vienmēr būtu adatas par brīvu un lai tās ir, kur izmest, un lai nemētātos apkārt, kur kāds tām varētu uzkāpt. Bet tas attiecas arī uz narkomāniem — ja adatas viņiem ir jāpērk, tie visbiežāk to nedarīs un dalīs vienu adatu vai lietos to vairākas reizes. Lai izvairītos no dārgās HIV, AIDS un citu slimību ārstēšanas, slimnīcas vienkārši piešķir adatas bez maksas.
174. diena
Esam kārtīgi izgulējušies.Valda mājiņa ir tik skaista un tik mierīgā, klusā vietā! Rītu sākam ar kafiju, Valdis mums parāda nozīmītes no Dziesmu svētkiem — tajos Latvijā viņš piedalījies divas reizes! Valda pīrādziņu recepte ir kādā pavārgrāmatā, savukārt latviešu rakstnieka Pētera Struberga grāmatās apskatām viņa bildes. Jūtamies kā Latvijā, lai gan esam tālu, tālu prom!
Šodien ārā nedaudz apmācies, bet mums paredzēts doties rīta pastaigā gar ezeru. Tā gan vairs nav rīta pastaiga, jo jau pēcpusdiena, bet arī tas der. Brokastīs ēdam mango — tie ir ik saldi un tiešām gatavi!
Pirmais, ko ceļā satiekam, ir aita, kam aplokā blakus ir arī alpaka. Vēlāk Valda brālis Jānis paskaidro, ka alpakas patiesībā ir īsti aitu gani un lielos aplokos viņas vienmēr tiek laistas pie aitām, lai tās pasargātu. Ja uzbrūk lapsa vai dingo suns, alpaka tos māk aizbiedēt. Kas to būtu domājis!
Dodamies pa taciņu gar burvīgo ezeru. Vējš ir spēcīgs, bet tas netraucē izbaudīt vienreizējos skatus — tepat ir pelikāni un daži citi putni, kas ir aizsargājami, tāpēc sunīši vienmēr jāved pavadā. Apkārt sastādīti interesanti augi, un ezermala ir skaista ar klintīm un augu valsti. Redzam ķirzaciņu, kas paslēpjas pēc skaļākiem trokšņiem. Taciņas beigās ir atpūtas vieta — tik jauki, ka te katrā parkā ir gan publiskās tualetes, gan grila vietas, problēmu gatavot nav! Ja grila vietas nav elektriskās, malka vienmēr ir sagādāta! Vai maz vajag viesnīcu? Ar telti viss tāpat pieejams!
Jau minējām, ka parkos jābūt bezmaksas tualetēm. Interesanti ir, ar ko parki tiek laistīti. Tas, izrādās, ir pārstrādāts labierīcību ūdens. Tāpēc zālīte vienmēr ir zaļāka.
Nokļūstam līdz mazajam veikaliņam, kur vietējiem iedzīvotājiem pienāk vēstules, Valdis saņem savu pastu, un dodamies atpakaļ. Šoreiz paredzēts cept kartupeļu pankūkas. Kamēr vēl vakars nav pienācis, mēs paspējam gan pastrādāt ar dienasgrāmatas ierakstiem, gan paplānot tālāko ceļu. Valdis mums paredzējis tik daudzas nodarbes! Nespējam noticēt, kā mūsu piedzīvojums iegrozījies. Mēs tiekam nodoti no rokas rokā, un šo dārgo zemi, kas sākotnēji mūs nedaudz satrauca, spējam izbaudīt tik pilnvērtīgi! Paldies visiem ceļā sastaptajiem! Iespaidi ir tiešām nebeidzami.
Vakarā sākam cept un rīvēt, kamēr vēl un vēlreiz uzzinām daudz jauna. Izrādās, pats krokodilu mednieks latvietis Arvīds Blūmentāls apglabāts Kūberpedijas pilsētiņā, kur bijām skatīties opālu raktuves! Nu re, kaut kas palaists garām, turpat vien bijām! No mūsu draudzenes Džastinas bijām dzirdējuši, ka pie vīnogu krūmiem tiek stādītas rozes — baltās pie baltajām vīnogām, sarkanās pie sarkanajām. Bet nu mums stāsta, ka tam ir arī cita nozīme — rozes pirmās sajūt salnu. Kad salna tuvojas, vīnogas var paglābt ar laistīšanu — naktī tiek atstāti laistītāji, un nekas slikts nenotiek. Valdis daudz mums stāstījis par saviem piedzīvojumiem Latvijā. Krievu laikos vienmēr bijis tā, ka juties naudīgāks — rubļi Latvijā bija mazā vērtībā, bet te esošie dolāri bijuši augsti vērtēti.
Ārā šodien ir vēss, velkam arī jakas un vilnas zeķes. Esam pieraduši pie augstajām temperatūrām. Vakarā ierodas Valda brālis Jānis ar meiteni no Preiļiem, atnāk arī Māra, kuru jau bijām satikuši. Nebeidzam vien dalīties visā, kas katram zināms. Dzeram vīnu un ēdam kartupeļu pankūkas ar skābo krējumu. Vēl arvien jūtamies kā Latvijā, un tas ir pārsteidzoši.
(Turpmāk vēl.)
