(38. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
167. diena
Velosipēdi gan liedz apstāties visur, kur gribētos — tik daudz pilsētā ir interesanta! Nobraucam daudz. Nokļūstam vēl kādā katedrālē un arī milzīgā futbola stadionā. Tas ir arī Adelaidas simbols, un nevaram vien iedomāties, kas te notiek lielos sporta svētkos!
Pieslēdzam velosipēdus pie staba un dodamies nelielā pastaigā pa stikla tiltu un parkiem. Tepat arī pusdienojam. Pabarojam putnus — pie mums nāk interesanti, iepriekš neredzēti. Arī kaijas un viens balodis mēģina izcīnīt maizi. Pīles te ēd no rokām!
Ņemam savus velosipēdus un dodamies atpakaļ uz informācijas centru. Saņemam savas pases un dodamies uz centrālo ielu. Tā kā pilsētā ir internets, varam arī pārbaudīt, kas notiek ar kaučsērfingu. Daži mūs noraidījuši, bet saņemam ziņu no mūsu kaučsērferes, ka varēsim palikt arī šodien! Tik lieliski! Jūtamies daudz labāk un, kamēr vēl laiks, ejam apskatīt kādu no muzejiem.
Atvērta ir mākslas galerija, ko var apskatīt bez maksas. Gan aborigēnu, gan austrāliešu un citu tautu mākslas darbi. Aborigēnu māksla ir ļoti interesanta, savukārt moderno joprojām nesaprotam. Rozā kvadrāts ar pāris melnām svītrām liekas galīgi neiederīgs starp citiem mākslas darbiem. Galerijā pavadām veselu stundu, tad dodamies pēc somām, lai satiktu mūsu kaučsērferi.
Lai arī pilsētā ir bezmaksas busiņš, to kaut kā nevaram nomedīt, tāpēc dodamies kājām. Noiets šodien ir milzumdaudz, bet kājas nemaz nesāp, liekas, nu jau atkal varētu mēģināt 50 km noiet. Divreiz tas ir izdarīts.
Nokļūstam līdz mūsu kaučsērferes mājiņai — ļoti interesanta sieviete, kas ir medmāsa, un tās sieva ir policiste. Tiekam lūgti nelielā, pavisam interesantā mājelē. Dāmas mums sagatavojušas uzkodu plati un vēlāk uz grila pagatavo arī burgerus — sev gaļu, mums tofu. Vakaru pavadām ļoti interesantās sarunās! Šādas sarunas mums arvien liek salīdzināt latvieša un austrālieša dzīvi. Latvija ir brīnumskaista valsts ar pārsteidzošu dabu. Droša un vienmēr mums sirsniņā. Bet ekonomiskā situācija ir šausmīga, ja vien par to aizdomājamies. Minimālās algas ir pārlieku zemas un galīgi nav piemērotas Latvijas cenām! Te redzam, ka cilvēki, pat saņemot minimālo algu, dzīvo, nevis mēģina izdzīvot. Nodokļos maksā 30% un pretī saņem bezmaksas veselības aprūpi. Cenas veikalos ir daudz pieejamākas, ņemot vērā algas! Māju var nopirkt, īri samaksāt.
Austrālija mums patīk. Arī mūsu kaučsērferes ir lieliskas dāmas. Mums piekodina, lai jūtamies kā mājās. Dāmas saka, ka aizvedīs mūs uz parku, kur iespējams redzēt koalas un pabarot ķengurus. Eh, Adelaida! Esam tiešām pasakainā vietā!
Šoreiz par Adelaidu. Šīs pilsētiņas iesauka ir “baznīcu pilsēta”. Lai arī nav zināms, kurš pirmais nāca klajā ar šo nosaukumu, var vien paskatīties apkārt, lai saprastu, kāpēc tas ir radies. Te ir tiešām burvīgas baznīcas. Vietējie lepojas ar to vecumu — ap 200 gadu. Protams, mūsējās Latvijā ir pārākas. Interesanti, ka šī pilsēta tiek dēvēta arī par 20 minūšu pilsētu, jo viss apkārtējais — lidosta, pludmales, parki, citi apskates objekti — viens no otra ir, ilgākais, 20 minūšu brauciena attālumā. Kā arī pilsētas centrā kājām 20 minūšu gājienā sasniedzami visi galvenie apskates objekti. Dienvidaustrālijas štatā ir 1,67 miljoni iedzīvotāji, 75% jeb 1,3 miljoni dzīvo Adelaidā, šī štata galvaspilsētā. 25% no Dienvidaustrālijas iedzīvotājiem dzimuši ārpus Austrālijas.
169. diena
Mostamies laikus, lai dotos braucienā. Sākumā domājam, ka mūsu draudzenes atkal aizgulēsies. Džastina sataisa mums visiem augļu biezeni, un varam doties. Klēra ir pārliecināta — šāda diena tomēr viņai nebūs pa spēkam, tāpēc paliek gulēt, lai vēlāk pilnvērtīgi varētu nostrādāt savu vakara maiņu.
Kāpjam pikapā un dodamies uz Adelaidas kalniem. Tie nav tālu no pilsētas centra un ir lieliska vieta atpūtai dabā. Te ir skaistas priežu audzes, kas izkaisītas pa dzelteno zāli. Sausums Dienvidaustrālijā ir milzīga problēma. Tie, kas dzīvo tālāk no pilsētas, pie ūdens nemaz netiek. Daudzas privātmājas te krāj katru no debesīm nokritušo ūdens pili. Ūdeni var nopirkt. Ja to iegādājas mājsaimniecībai, izdevīgāk pirkt cisternās — 10 tūkstoši litru maksā 30 Austrālijas dolāru. Izklausās lēti. Protams, nezinām, cik ilgam laikam tāds ūdens daudzums pietiek. Lai arī Dienvidaustrālija ir sausa, tā pat eksportē gan ūdeni, gan te izaugušo sienu kaimiņu štatam, kas šogad esot pilnīgi izkaltis. Situācija ir traģiska.
Tomēr mūsu ceļš ir brīnumains. Šaurais ceļš ved cauri kalniem un ielejām, redzam arī dažu riteņbraucēju. Džastina saka, te katru gadu ir kāds bojāgājušais.
Ceļmalā ieraugām dzīvnieku parku. Džastina jautā, vai vēlamies apstāties. Nokļūstam dzīvnieku patversmē, kur austrālieši kopj un baro savvaļā atrastus savainotus zvērus, vēlāk palaiž savvaļā, ja ir tāda iespēja.
Mēs nezinājām, ka ieeja šajā parkā ir par maksu, bet mūsu draudzene jau samaksājusi. Katram biļete maksā 17 dolāru, cenā iekļauta arī barība ķenguriem un koalas paauklēšana. Dzīvnieciņi lec klāt un ēd no rokas, daži cīnās ar kokiem, atspiežoties pret asti un ar pakaļkājām mēģinot nospārdīt zarus.
Tālāk ir lielo ķenguru dārzs, kur pabarojam dzīvnieciņus. Lielākais ķengurs kaut kur noslēpies un nenāk ārā. Notiek vēl kas interesants — dzirdam pazīstamus vārdus, izrādās, šeit ieradušies arī latvieši! Pasveicinām — māte, tēvs un dēls nupat uz Austrāliju atlidojuši brīvdienās. Ģimene no Ogres. Informējam par latviešu sanākšanu sestdienā, bet dziļākās sarunās neiegrimstam. Mēs jau esam tie, kam latviešu satikšana ir kas īpašs. Ja citi visu laiku dzīvojuši uz vietas, varbūt tad nav tās pārsteiguma sajūtas, tautieti ieraugot arī citur.
Pavadām te pusotru stundu un neesam vēl apskatījuši visu. Apstājamies pie pingvīnu būra, kur izveidojusies rinda — sākas koalu klēpī turēšana! Rezervāta apmeklētāji pa vienam tiek aicināti pie dzīvnieku kopējiem, kas rokās iedod paturēt lāčuku, kas nepārtraukti ēd zaļumus. Eikalipts gan nedaudz apreibina, un lācīši visu laiku esot tādā vieglā reibonītī, un vispār tie 20 stundas dienā noguļ. Lāčuks ir 7 kg smags, tam ķepās vienmēr līdzi tiek iedoti gardumi, un tad to var arī kārtīgi samīļot. Ir vairāki cilvēki, kam no lācēna bail nagu dēļ, bet mēs esam sajūsmā.
Visur dzīvnieku kompleksā ir izlietnes roku mazgāšanai, dažus dzīvniekus nav ļauts aiztikt, piemēram, milzu sikspārņu būri, jo tiem var būt arī trakumsērga.
Sēžamies mašīnā un atkal līkumojam pa kalniem, baudot skaistās ainavas. Tā nākamā pietura ir mūsu namamātes iecienītākais vīna pagrabs. Esam sasnieguši slaveno Barosa vīna ieleju, kur tiek audzētas vīnogas un tad tās pārvērstas par vīnu — daudzas ģimenes te izveidojušas savas ražotnes, un nu iespējams degustēt un iegādāties vīnu. Un jā, dažās vietās degustācija ir bez maksas, un vienā no tādām arī nokļūstam.
Tepat ir uzkodu veikaliņš, kur var nogaršot dažādas desas, gaļas izstrādājumus un riekstus. Daudz kas nav mums — mēs varam nogaršot vien dažādi grauzdētas mandeles, kas ir īsts pārsteigums! Te ir arī ķengura gaļas desa. Desa kā desa — garšo kā medījuma gaļas desa, un nevar pateikt, kāda ir atšķirība.
Austrālija ir sausākais no visiem kontinentiem, izņemot Antarktiku. Lielais Barjerrifs ir atzīts par pasaules lielāko dzīvo organismu un bieži tiek saukts par vienu no septiņiem pasaules dabas brīnumiem. Austrālija, protams, ir arī vienīgais kontinents, ko pilnībā klāj viena vienīga valsts. Augstākā virsotne te ir 2228 metru augstumā, tomēr kopumā valsts ir diezgan plakana ar ne pārāk daudzām kalnu grēdām. Lielākais lietus mežs 1200 kvadrātkilometru platībā ir Kvīnslendas štatā. Savukārt Tasmānijas salā esot pasaulē tīrākais gaiss. Lai arī kalnrūpniecība ir viena no lielākajām Austrālijas industrijām, lielāku kopējo zemes platību aizņem bāri nekā raktuves.
170. diena
Dodamies uz Adelaidas latviešu tikšanos. Šodien ir tā diena, kad tiekas visi vecākās paaudzes cilvēki, kas Austrālijā ieradušies ap 1949. gadu.
Lai arī pilsētā kursē bezmaksas autobusi, tādu mums “noķert” neizdodas. Tie brauc ik pēc pusstundas, bet jāiet seši kilometri uz otru pilsētas galu. Attālumus te nevar just, jo pilsēta ir interesanta.
Laikus nokļūstam latviešu namā, un tur priekšā trīs sirmas dāmas, kas spēlē latviešu vārdu spēli. Uzreiz tiekam uzņemti ar sveicieniem — par mums jau pastāstījusi Mārīte, kuru nesen satikām un uzzinājām par šīm kopīgajām sapulcēm. Visi iepazīstamies, un dāmas nedaudz pastāsta par savām ģimenēm. Bijām gaidījuši nesaprotamo latviešu valodu, vecvārdus un akcentus, bet liekas, ka runājam ar kādu, kas visu mūžu Latvijā nodzīvojis! Viss skaidrs un saprotams!
Sarodas arvien vairāk latviešu, katrs pierakstās un sasveicinās. Uz liela galda ir saliktas kafijas krūzītes, un katrs atrod savu vietiņu un kādu, ar ko parunāties. Protams, mums ir interesanti aprunāties ar ikvienu, bet šodien ir dokumentālās filmas skatīšanās. Tā nu pēc laiciņa visi tiek aicināti apsēsties. Kamēr katram tiek sagatavota kafija, mums īsumā jāpastāsta savs stāsts. Stāstām, ka sākām ceļot jau 2015. gadā, un šis pasaules apceļošanas piedzīvojums pilnīgi mainīja mūsu dzīvi. Austrālija ir jau mūsu 80. valsts. Mēs neesam tie, kas te atbraukuši brīvdienās, bet gan ceļojam — septiņas dienas pāri tuksnesim, tūlīt līdz Sidnejai, un tad vēl ceram uz Jaunzēlandi.
Drīz tiek nesta kafija, visi nedaudz norimst, un uz lielā ekrāna tiek projicēts LTV kanāls, kurā rādīta filma par latviešu tautas iemīļotā mūziķa Eduarda Rozenštrauha dzīves gājumu. Sēžam blakus dāmām, un katra vēlas pastāstīt arī savu dzīvesstāstu. Ir tik interesanti un aizraujoši! Kāda dāma stāsta, ka viņas vecāki, iebraucot Austrālijā, teikuši, ka Krievijā noteikti varētu būt arī labāk. Tuksnesis, ūdens trūkums — protams, te ir pavisam kas cits kā Latvijā, daba ir vienkārši ekstrēma. Bet vai Sibīrijā varētu būt kas maigāks? Nē, visi šie cilvēki ir izcietuši grūtus laikus, un tāpēc ir vienkārši apbrīnojami uzzināt, kas noticis un kā tas viss pārvarēts.
Šodien aprunājamies ar daudziem. Protams, arī mēs esam mūsu tautiešus ieinteresējuši ar savu stāstu. Kāds onkulis stāsta, ka krieviem nekad nav piedodams tas, ko tie izdarījuši ar Latvijas valsti. Vīrs ar asarām acīs gan saka, nu jau vairs nekad nespēs tur atgriezties, jo pirms pagājušā pārlidojuma, kad biļetes jau bijušas kabatā, sastreikojusi sirsniņa, un ārsti neļāvuši lidot. Vīram visa ģimene ir Austrālijā. Bērni latviski vēl runā, mazbērni gandrīz ne. Tomēr var redzēt, ka te ikvienam tēvzeme ir mīļa.
Visvairāk sarunājamies ar blakus sēdošo mākslinieci, kas bijusi gan baletdejotāja, gan sportiste, Austrālijā iebraukusi 12 gadu vecumā. Bijis grūti, meitene ielikta skolā, kur mācības notiek angliski. Bērni smējušies, bet skolotājs palīdzējis meitenei valodu apgūt privātās sarunās.
Austrālijā visi iebraucēji “izmētāti” pa krastu, tomēr daudzi galu galā atradušies Adelaidā. Vecākā sieva ir 97 gadus veca un tik labi izskatās! Dzied korī, nāk uz sanāksmēm un brauc ekskursijās, kas biedrībā tiek organizētas. Visi iemaksā nelielu biedra naudiņu, par ko arī tiek sarīkotas šādas sapulces, kur vismaz savus tautiešus var sastapt. Īpašās dienas ir Latvijas svētku dienas, kas svinētas jau lielākā latviešu pulkā.
Vai mūsu tautieši brauc uz Latviju? Cits biežāk, cits retāk. Tur apciemo attālus radiniekus. Visiem ģimenes tomēr ir Austrālijā, tāpēc uz jautājumu, vai gribētos palikt Latvijā, mēs dzirdam atbildi: “Bet kurš tad mani tur gaida?” Ir dāma, kas saka, radinieki gan vēlējušies, lai paliek. Te tomēr ir pensija, bezmaksas veselības aprūpe. Mēs arī saprotam, ka Latvijā viņiem būtu grūti. Tas, ka valsts visiem ir sirsniņā, ir redzams. Ir pat dziesmas, ko te cilvēki baidās dziedāt, jo acīs sariešas asaras.
(Turpmāk vēl.)
Mums tiek izrādīta arī luterāņu baznīca. Dienvidaustrālija esot bijusi vienīgā, kur saprata, kas ir luterāņi. Baznīca ir ļoti skaista, iekšā tur atrodas krusts, taisīts no bērza, un nu uzzinām, ka latvieša mājai visbiežāk priekšā audzēts bērzs, un tā arī var zināt, vai mājā mīt mūsu tautietis. Baznīcā notiek svētku svinēšana, un tad arī sanāk citi latvieši, kas uz pārējām sapulcēm neierodas.
Mums tiek parādīta arī skoliņa, kur strādā brīvprātīgās latviešu dāmas. Ar bērniem esot grūti — viņi ikdienā mācās angļu valodu, protams, jau ir akcents. Tad arī sajukums ar gadalaikiem — ja bērni mācās par Meteņiem vai vasaras saulgriežiem, nav īsti saprotams, ka Latvijā jūnijs ir vasara, bet te — ziema. Mārīte stāsta, ka latvieši Latvijā palīdz ar grāmatām, bet vienmēr jāprasa tās, kurās nav gadalaiku. Austrāliešu bērni nesaprot to, ka skolās semestris sākas septembrī, ja te tas sākas februārī. Viss ir “kājām gaisā”, un, ja tas nav piedzīvots, to grūti aptvert.
Pavadām daudz laika kopā, un latvieši mums jau dala kontaktus ar Melburnā dzīvojošajiem tautiešiem, tiekam aicināti satikties arī sestdien. Kāda dāma mūs svētdien grib izvizināt pa Adelaidas daļu, kur vēl neesam bijuši. Kā mūsu jaunie draugi saka — latvieši ir stipra tauta, un dziesma ir tā, kas tik daudzos laikos palīdzējusi pārvarēt to bēdīgo likteni. Nesen iebraukušie tautieši zina par situāciju Latvijā, par emigrāciju, par ekonomisko situāciju. Ar vecākajiem ļaudīm to neapspriežam. Latvija viņiem ir kas svēts. Un tas ir lieliski.
Austrālijā atrodas pasaules lielākais liellopu rančo — tas ir lielāks par Beļģiju. Austrālija ir sestā lielākā pasaules valsts. Tā ir arī kontinents. Kāds dingo suņu žogs te ir garāks par Lielo Ķīnas mūri. Dienvidaustrālija, kur pašreiz atrodamies, tiek uzskatīta par sausāko Austrālijas štatu. Garākā upe šajā valstī ir Mareja, kas stiepjas gandrīz 3000 kilometru garumā. Interesanti, ka posmā līdz Pertai valsts rietumu daļā, uz kurieni mums arī bija iespēja aizbraukt, atrodas pasaules garākais taisnais ceļš, kas stiepjas gandrīz 100 kilometru garumā — tikai taisni! Termītu kalni, kurus redzējām ziemeļos, ir augstākās kukaiņu veidotās struktūras uz Zemes.
(Turpmāk vēl.)
