(37. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
165. diena
Aborigēni aizbraukuši, var iet gulēt. Esam salikuši lietusmēteļus uz galdiņa, un Arča tur arī noguļas, es blakus uz akmens sola. Pārsteidzoši, bet nakts ir tiešām auksta. Ar laiku uzvelkam visas drēbes un ietinamies guļammaisos. Nedaudz trīcot, sagaidām saullēktu. Vistrakākais ir spēcīgais, aukstais vējš. Sildāmies uzlecošajā saulē, sataisām brokastu maizes, kas vēl ir, un dodamies uz ceļa.
Ceļš ir pamests, saule spīd, bet mēs satuntuļojušies džemperos un vilnas zeķēs. Vairs nemaz nav tik karsti. Salasām pāris akmeņus no tuksneša šī garā ceļa piemiņai. Šodien jānobrauc vismaz 500 km.
Garām reti brauc mašīnas, bet negaidām nemaz tik ilgi, kad klāt ir kāds auto. Iekšā jauks vīrs saka, ka aizvedīs līdz nākamajai pilsētelei. Sākas mūsu ceļš tuksnesī.
Ainavas mainās no dzeltenajiem uz sarkanajiem toņiem. No kokiem uz pilnīgi plašiem laukiem, kam nav ne gala, ne malas. Runājam par tik daudzām lietām.
Interesanti, ka atkal jāmaina laika zona par stundu uz priekšu. Te katrā štatā zona mainās, arī tāpēc, ka dažos ir dienas gaismas taupīšanas režīms. Nākamā pilsētiņa 110 km attālumā ir pavisam interesanta. Te vietējie meklē opālu. Bet ne tas pārsteidz. Tie reāli ceļ mājas zem zemes kaļķakmens klintī, un, tās veidojot un paplašinot, tiek meklēts arī tas dārgakmens. Protams, tas aizsākās ar vienu cilvēku, kuram izdevās šajā reģionā atrast opālu, un nu ar opāla meklēšanas drudzi “saslimuši” daudzi. Te ir pat baznīcas zem zemes un tūristiem pazemes viesnīcas. Sarunu gaitā vīrs izlēmis mūs aizvizināt arī līdz nākamajai pilsētiņai, no kuras pats nogriežas uz ceļu pāri tuksnesim uz rietumu krastu. Bet raktuvju pilsētelei izbraucam cauri. Saka, šeit ir pavisam dīvaini cilvēki. To vien dara, kā visu mūžu rokas zemē, lai atrastu to lielo lomu. Visa apkārtne ir izrakņāta, smilšu kalni uz horizonta izskatās kā piramīdas. Pilsētelē saliktas visādas brīdinājuma zīmes, kas atgādina, lai cilvēki uzmanās, staigājot apkārt, īpaši naktī var iekrist kādā izraktā bedrē. Te ir arī muzejs, bet mēs tajā neapstājamies. Vai te varētu palikt? Apkārt nekā nav. Tikai plašais tuksnesis, saule tieši virs galvas. Un viss. Tuksnesis tomēr ir tāda biedējoša vieta. Liekas, ka esi iesprūdis nekurienē.
Sākam ceļa otro daļu. Vēl 200 km līdz nākamajai pilsētai. Brauciens ir jauks, šoferītim pastāstām arī par mūsu plāniem piepelnīties, un tas palūdz mūsu e-pastu, lai viņa draugs mums varētu atsūtīt ielūgumu biznesa vīzai. Tas gan būtu noderīgi. Liekas, visi te pelna kā karaļi. Mūsu jaunais draugs Saimons ir izceļojies pa Eiropu un Āziju, un viņam patīk tieši Francija, jo tur ir svaigs ēdiens — tikko cepta maize, dārzeņi un augļi no dārziņa, mājas vīns. Austrālijā liela problēma ir aptaukošanās. Tiešām redzam milzīgus, ļoti milzīgus cilvēkus. Tāpat kā Anglijā te ir gan cukuroti ēdieni, neveselīgi dzērieni un pusfabrikāti, ko visi ikdienā lieto.
Piestājam kādā benzīntankā, apmaināmies kontaktiem, un vīrs aizbrauc nelielu gabaliņu atpakaļ, savukārt mēs turpinām ceļu uz priekšu. Vieta atkal gluži kā iepriekš, pavisam pamesta. Tikai pāris līki koki un ceļš. Maisiņā salasām pāris akmeņu — kā piemiņu tam tuksnesim, kuram esam braukuši pāri. Tūlīt apstājas kāda smagā mašīna! Vīrs brauc līdz Portaugustai — pilsētai, kas uzrakstīta uz mūsu zīmes. Tai, kurā beidzas tas tuksnesis! Ceļš ir jauks un atkal pilns jaunas informācijas. Uzzinām par Austrālijas dzīvniekiem, piemēram, to, ka ķenguru mātes sausuma laikā spēj savu mazuli noturēt maziņu kabatā, tā kā “iesaldēt” līdz labākiem laikiem. Dienvidaustrālijā vairs nav biedējošo krokodilu, ar kuriem tā arī nesastapāmies. Visa pārējā dzīvība tepat vien pastāv. Un nu arī aitas.
Šoferis stāsta, ka Austrālijā tālbraucējiem dienā atļauts braukt 12 stundas, ne kā Eiropā — astoņas. Tomēr dažos štatos, kā ziemeļos un Rietumaustrālijā, nekādu ierobežojumu nav. Reģioni ir tik ļoti atšķirīgi!
Braucam un runājam par to, kā šoferītis izbraukājis visu valsti, kādas ir viņa mīļākās vietas. Katram jau savs viedoklis, bet ir lietas, ko stāsta visi. Tā pati biedējošā baktērija Dienvidaustrālijas ūdeņos, kas noārda audus miesā. Haizivis, kas uzbrūk. Virs pludmalēm bieži lidinās helikopteri, lai pārbaudītu, cik tuvu haizivis peld, un tad cilvēki tiek brīdināti. Kamieļi te ir kaitēkļi, un jaunais valdības plāns ir tos no helikoptera nedaudz izšaut. Kad jautājam, kā tad līķi tiks savākti, šoferis saka, tie netiks savākti, bet atstāti turpat. Austrālijā ir īsta dabas dzīve.
Ikviens austrālietis teicis, ka Jaunzēlande ir ļoti skaista. Interesanti, ka tā ir tik tuvu Austrālijai, bet tur nekā indīga nav, droša valsts! Skaista, klinšaina, labi laikapstākļi, tikai vēl dārgāka.
Esam tik daudz par Austrāliju uzzinājuši! Šoreiz vairāk arī par politisko situāciju — piecu gadu laikā Austrālijā nomainījušies jau trīs premjerministri. Bet cilvēki neiet ielās protestēt, ja kaut kas nepatīk. Tie paši sevi uzskata par pārāk miermīlīgiem. Valstī ir daudz noteikumu, bet vietējie ir ļoti jauki, bauda dzīvi un mīl savu daudzveidīgo valsti.
Braucam garām neskaitāmiem sāls ezeriem — milzīgiem sāls laukiem, līdzīgiem kā redzētajiem Bolīvijā. Te vietējie sāli nepārstrādā. Šajā valstī ir tik daudz izejvielu! Īsti pat nesaprotam, kāpēc saulainais un vējainais tuksnesis vēl nav noklāts ar saules paneļiem un vēja ģeneratoriem. Vietējie saka, viņiem nepieciešami gaiši prāti, kas kaut ko sāktu kustināt.
Arvien vairāk uzzinādami, nobraucam arī pēdējo ceļa gabalu līdz Portaugustai. Mēs esam te! Esam civilizācijā! Līdz Adelaidai vien 300 km! Viss! Esam patiešām priecīgi, ka mums izdevies izdzīvot to lielo tuksneša stāstu. Tās bija sešas dienas pāri sausajai un pamestajai Austrālijas vidienei. To varētu nosaukt par vienu no ekstrēmākajiem braucieniem, lai gan visgrūtākais bija tā pamestība — nevarēja zināt, vai gadīsies kāds laipns braucējs, vai pietiks ūdens. Bez ēdiena var izdzīvot, bet ar tādu saulīti jāuzmanās. Neko indīgu, neko bīstamu nesatikām, vien nedaudz vairāk parunājām ar pašiem aborigēniem. Tomēr tik vērtīgs bija šāds milzīgs ceļojums no ziemeļiem uz dienvidiem. Mēs esam ieguvuši daudz vairāk nekā tad, ja paši ar auto dotos tādā izbraucienā.
Klāt vakars, šoferītis vairs tumsā nevar braukt, jo ir pārlieku liela krava, kas tumsā uz ceļiem nedrīkst atrasties. Viņš tiekas ar savu draugu — citu tālbraucēju, ar ko tiekam iepazīstināti arī mēs. Mums tiek piedāvātas tālbraucēju dušas, kas te ir daudz retāk nekā ASV, kad tās bija katrā smago mašīnu atpūtas vietā.
Nedaudz vairāk par Austrālijas cilvēkiem. Vairāk nekā ceturtā daļa Austrālijas iedzīvotāju dzimuši ārzemēs. Par spīti tam, ka Austrālija ir milzīgs kontinents, 90% no iedzīvotājiem mīt pie krasta, jo pārējais lielākoties ir viens liels tuksnesis. Austrālijas aborigēni te dzīvojuši apmēram 50 000 gadu, tomēr nu viņu ir mazāk nekā 2% no iedzīvotāju skaita.
167. diena
Mostamies ļoti agri, jo jāizrakstās no hosteļa jau desmitos. Mums vēl tik daudz jāpaspēj! Vēl taisām video, publicējamies un mēģinām izdarīt, cik jau nu iespējams. Šodien mums vairs nav naktsmāju, bet lielisku ziņu saņemam no kaučsērferes, kas mūs gatava uzņemt rītdien. Lieliski! Šodien mēģināsim savu laimi latviešu kultūras namā, kas ir tepat Adelaidā. Latvietis latvieti taču paglābs.
Pirmais, kur nokļūstam, ir centrālais tirgus. Tepat ir arī ķīniešu rajoniņš un latviešu ēstuve. Bet tā pirmdiena! Nepietika jau ar svētdienu — arī pirmdien viss ir slēgts kā daudzās pasaules valstīs. Atrodam, kur latviešu ēstuvītei vajadzētu būt, kā vajadzētu izskatīties visam pārējam, un nolemjam atgriezties te nākamajā dienā.
Dodamies uz latviešu tautas namu Adelaidā. Tik lieliski, ka tepat var atrast tik daudzus “mūsējos”! Jāiet cauri parkiem, un smejam, ka tiešām var redzēt, kuri tad tiek laistīti, kuri ne. Vienā ceļa pusē viss spilgti zaļš, otrā izkaltis. Adelaida ir īsta tuksneša pilsēta. Skaisti, ka te ir ļoti daudz mākslas darbu uz sienām un ēkām. Adelaida ir arī īsta mākslinieku pilsēta.
Nokļūstam pie latviešu tautas nama un uzreiz nofotografējamies. Visur apkārt mūsu zīmes, šķiet, tūliņ piedzīvosim ko pavisam interesantu, bet arī latvieši pirmdienās nestrādā. Laužamies iekšā pie katrām durvīm gan latviešu muzejā, gan biedrības ēkā, bet te nav ne darba laika, nekā. Nākas teikt to pašu, ko par tirgu — atgriezīsimies rītdien. Šo mēs garām nevaram palaist!
Dodamies atpakaļ, ejam uz kapsētu, kas arī atzīmēta kā apskates objekts. Cauri parkiem, prātīgi skatoties zem kājām, lai kāda čūska vēl neizdomā mūs sakost. Laistītā zālīte ir mīksta, domājam, ka te ar telti varētu palikt — protams, policijai noteikti tas nepatiktu, bet ko citu darīt. Latvieši mums nevar izpalīdzēt, jo šodien viņus nav iespējams satikt. Vēl 30 eiro par nakti hostelī vienkārši nevaram atļauties. Tā ilgi ceļot neizdotos.
Pirms kapsētas mūs pārsteidz lietusgāze. Esam šokā. Visi runājuši, ka Adelaida lietu nav pieredzējusi jau sen un tas būtu kas svētīgs. Kā atbraucam, tā lietus klāt. Mums jau tas nepatīk, bet nu šai tuksneša pilsētai labāk. Nogaidām, kamēr aukstais lietus pāriet, un ejam iekšā kapsētā. Tā ir galvenā pilsētas kapsēta jau gandrīz 100 gadu, un te ir vairāk nekā 150 tūkstošu kapavietu. Šī bija arī Austrālijas pirmā militārā kapsēta un ilgu laiku vienīgā krematorija valstī. Visi kapakmeņi ir ļoti skaisti, baltā krāsā. Tā tiešām ir interesanta vieta, kur pastaigāties — nav nospiedošas sajūtas. Viss skaisti sakārtots un interesants.
Pēc nelielās pastaigas pa kapsētu dodamies atpakaļ uz pilsētas centru. Esam nolēmuši pajautāt informācijas centrā par kempinga vietām — kas zina, varbūt te ir arī kas tāds. Pa ceļam ieejam katedrālēs, kas ir ļoti skaistas, un tad vietējie mums palīdz atrast infocentru, kas kartē atzīmēts nepareizajā vietā. Tur uzzinām par daudziem bezmaksas muzejiem un pat ekskursijām — tik forši, ka Adelaidā ir tik daudz vietu bez ieejas maksas! Te ir arī bezmaksas pilsētas busi un bezmaksas velosipēdu īre. Lai arī teltsvietas te nav, mēs uzreiz ņemam bezmaksas velosipēdus, ķīlā atstājot savas pases. Te jau tās atstāt ir drošāk nekā Āzijā.
(Turpmāk vēl.)
