(36. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
156. diena
Lidosta ir ļoti maza, bet te ir internets. Skatāmies kursu Austrālijas lidostā — ļoti neizdevīgs. Te naudiņu nemainīsim. Bankomātu nav, bet, ja jau tiekam uzņemti, noteikti pie tāda tiksim!
Ierodas kaučsērfers Lukass, un tiekam aizvesti uz puiša milzīgo darbnīcu. Viņš ir mūziķis, bundzinieks un nodarbojas arī ar dažādiem mākslas projektiem.
Trakākais, ka te ir tik ļoti sutīgs! Līdz pat maijam šeit ir lietus sezona, kad ir karstākais un sutīgākais laiks, kad visi no Darvinas izbrauc. Jā, tiešām karsti, bet jau Indonēzijā pie šāda karstuma sākām pierast. Protams, viegli nav. Tepat ir visādi mošķi — Lukass atgādina nestaigāt pa zāli, jo te ir gan čūskas, gan zirnekļi, jūrā un upēs ir medūzas, krokodili, tās pašas čūskas un viss cits. Uzzinām par daudziem dzīvniekiem, bet vairāk pastāstīsim, kad tos paši ieraudzīsim. Lukass ir šveicietis, uz Austrāliju pārcēlies ar vecākiem septiņu gadu vecumā.
Runājam daudz, bet par to pastāstīsim pamazām. Pašlaik atkal sēžamies automašīnā un dodamies uz lielveikalu. Darvinas ielas pēc pusgada Āzijā liekas tukšas, pamestas. Vai te maz ir cilvēki? Viss ir patiešām neparasts. Pilsēta un tajā pašā laikā tik daudz džungļu biezokņu, un tik daudz putnu ceļmalās rakņājas smiltīs, lieli, balti papagaiļi lido apkārt. Lielveikals arī ir patukšs, ja salīdzinām to ar iepriekš redzētajiem.
Dodamies atpakaļ pie Lukasa, puisim jādodas darbos, mēs ejam apskatīt pilsētiņu. Pirmais interesantākais, ko ievērojam, ir tumšās ādas krāsas iedzīvotāji. Ejam pa tukšajām, džungļu apņemtajām ielām, un tur pēkšņi no kāda grāvja izlien vairāki tumšādainie un sāk dziedāt dīvainas dziesmas. Uh! Pareizi! Te taču pirmie iedzīvotāji bija aborigēni! Pirms ieradās “baltais” cilvēks ar savu kultūru, šo teritoriju apdzīvoja šie cilvēki, ko nu arī redzam.
Turpinām ceļu. 40 minūšu laikā uzskrienam vien diviem skolēniem, bet pārsvarā visādiem putniem, kas ceļmalās salijušajās peļķēs ko cītīgi meklē. Nokļūstam bezmaksas mākslas muzejā. Te ir vairākas galerijas, kur atspoguļoti visdažādākie jūras un zemes radījumi, kas mīt tieši Ziemeļaustrālijā un arī Darvinā. Te nu saprotam: gandrīz visi zirnekļi mūs var nogalināt, peldēties vispār nekur nevar — medūzas, pēc kuru kodiena trīs minūšu laikā var nomirt, krokodili, haizivis, pat koraļļi te ir indīgi! Jā, zālē nestaigāt, teltī negulēt un vispār — ko mēs te ar stopiem esam sadomājuši darīt!
Te ir vēl kāda interesanta izstāžu zāle par taifūnu. 1974. gadā taifūns Treisija pilnībā iznīcināja pilsētu. Tāpēc arī nevarējām atrast nekādu informāciju par to, ko Darvinā skatīties, jo pilsēta tika uzcelta no jauna. Taifūns Treisija bija spēcīgākais visā Austrālijas vēsturē reģistrētais, un vēja spēks bija 300 km/h. Ir pat kāda tumša telpa, kur ieejot tiek atskaņotas taifūna skaņas, ko kāds tā laikā ierakstījis. Dzirdamais ir metālu triekšanās pret asfaltu ar šo milzīgo spēku.
Ir aborigēnu zāle, kur noskatāmies arī filmiņu par tiem Austrālijas iezemiešiem, kas ir pārliecināti — aborigēniem jāatgriežas atpakaļ pie vecajām tradīcijām un ēšanas ieradumiem, jo “balto” ievestā pārtika vietējos nogalina.
Darvina ir teritoriālā galvaspilsēta Ziemeļu Teritoriju štatā. Te dzīvo nedaudz vairāk kā simt tūkstoš iedzīvotāju. Pilsēta nosaukta Čārlza Darvina vārdā. Darvina ir ļoti svarīga osta tāpēc, ka tā ir vistuvāk Indonēzijai un citām Āzijas valstīm. Šeit atrodas arī nozīmīga Austrālijas militārā bāze. Pat lidosta, kur nolaidāmies, patiesībā ir militārā lidosta. Te atrodas ļoti daudz ASV karavīru, un pat Ziemeļkorejas līderis ir izteicies, ka beidzot viņa raķetes var “aizvilkt” līdz pat Darvinai. Darvinā dzīvo arī daudz iezemiešu — gandrīz 10% no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Tas ir vairāk nekā jebkura cita Austrālijas štata galvaspilsētā.
158. diena
Jauna diena, jauni atklājumi!
Pamostamies, līdz pat vieniem dienā esam klusi, palēnām gatavojam savu Darvinas video, gatavojam brokastis. Dodamies pastaigā gar krastmalu. Darvina liekas klusa un pamesta. Viss skaisti sakopts, un tas ir patīkami. Parkos ir dzeramais ūdens, tāpat kā tualetes. Vien visur saliktas zīmes, ka teltī nav atļauts palikt. Apkārt redzam arī daudz aborigēnu. Un tieši tādi, kādus mums visi aprakstījuši — gandrīz visi piedzērušies un streipuļo. Kad Austrālijā ieradās “baltais” cilvēks un paverdzināja iezemiešus, viņiem maksāja tabakā un alkoholā. Nu viņi no sliktajiem paradumiem netiek vaļā, lai gan ģenētiski nemaz nav gatavi uzņemt alkoholu.
Krastā redzam kokus ūdenī tāpēc, ka ir augsts ūdens līmenis. Ūdens dažādos zilajos toņos auklē vairākus kuģus. Dīvaini putni skraida pa krūmiem, dažreiz uznāk stiprāka lietusgāze.
Laiciņu apstājamies parkā un uztaisām maizītes, pabarojam dažus ziņkārīgus putnus, kam, šķiet, ēdiens neiet pie sirds. Dodamies uz līci, kur atrodam bagāto mājas un milzīgas jahtas. Te tiešām ir kluss, liekas, ka skaistās ēkas neviens pat neizmanto! Kā vēlāk uzzinām, tā ar tiem bagātajiem ir — viņi sapērk īpašumus, jahtas un tos nemaz neizmanto, vienkārši saka, viņiem tas viss ir, un tas ir galvenais.
Pastaigu turpinām pa botānisko dārzu, kas tajā pašā taifūnā tika iznīcināts un tad izveidots no jauna. Šajā dārzā eiropiešu iebraucēji stādīja ievestos augus, lai redzētu, kā tie pielāgojas tropiskajam klimatam. Tā kā 90% no tiem tika aizpūsti, visu dārzu nācās pārveidot. Redzam milzīgu, baltu papagaiļu barus, dīvainus augus un satiekam daudzus laipnus vietējos. Pagaidām mums tiešām patīk.
Austrālijas vēsture ir diezgan traģiska. “Baltais” nāca, visu iznīcināja. Te jau nemaz nevar runāt par kaut kādu austrāliešu kultūru vai tradīcijām — tādu vienkārši nav. Visi ir iebraucēji. Nav ne tradicionālo ēdienu, ne tautasdziesmu. Tādas tautas nemaz nav! Šī ir vienīgā pasaules nācija, kas ēd tos dzīvniekus, kas atainoti valsts ģerbonī — t. i., ķengurus un emu.
Austrālijas aborigēni, izrādās, ir vecākā vēl joprojām dzīvā kultūra pasaulē, kuras vēsture meklējama pat pirms 50 tūkstošiem gadu. Reiz eksistēja vairāk nekā 250 Austrāliešu iezemiešu valodu! Šodien apmēram 20 valodu palicis, līdz ar eiropiešu iebraukšanu pārējās pazudušas vai skaitās apdraudētas. Dažas no tām iespējams apgūt arī kādā Sidnejas skolā. Interesanti, ka austrāliešu angļu valodā daudzi vārdi nākuši tieši no šīm iezemiešu valodām, piemēram, koala, vombats, kokaburra, ķengurs utt. Aborigēnu sabiedrību vada vairāki kulturālie protokoli. Iezemiešiem ir tradīcijas, ko tie arvien lūdz “baltajam” cienīt. Piemēram, kad kāds nomirst, tā vārds un fotogrāfijas vai attēli netiek rādīti, tā izrādot cieņu aizgājušajam un sērojošajai ģimenei. Un tas var ilgt līdz pat vairākiem gadiem. Tāpēc žurnālistiem tiek piekodināts šādas lietas neatspoguļot televīzijā. Protams, šai sabiedrībai ir arī atšķirīga ticība un reliģiskie rituāli. Aborigēni nekad cilvēku nevērtē augstāk par dabu, bet gan tic, ka pēc nāves tas pārvēršas dabā, tāpēc tā ir ļoti jāsargā.
162. diena
Naktī policijas mašīna garām mums brauc vairākas reizes.
Vieni pat pamāj, bet neko nejautā. Arī aborigēni visu nakti klaiņo apkārt, bet līdz mums neatnāk. Viens vecāks vīrs rīta agrumā divas reizes paiet garām. Guļam maiņās, cik jau nu guļam. Drīz sagaidām saullēktu. Esam nolēmuši meklēt hosteli, lai beidzot atvilktu elpu.
Šajā motelī palikt nav iespējams, dodamies pilsētā. To gan grūti nosaukt par pilsētu. Drīzāk miests, ciems. Nekuriene. Viss tiešām pamests, ciet. Vien daži aborigēni apkārt.
Pēc neliela gājiena ieejam turpat esošajā degvielas uzpildes stacijā, pēdējoreiz ēdām vakar, tunča kārbiņa abiem — nekas. Cenas mūs šokē. Pudele ūdens 5 eiro, lētākā maltīte — 12 eiro. Pupiņas vai kas tāds, ko tāpat varētu ielikt vēderā, 4 eiro. Nu nē!
Paņemam vien pudeli ūdens un ejam uz ceļa. Sākam stopēt. Ir astoņi rītā, pēc skaistā saullēkta esam gatavi grūtai dienai. Visi brauc garām vai arī piestāj tajā pašā benzīntankā un griežas riņķī. Nu neviens! Esam izmisuši jau pēc neilgas gaidīšanas. Ir pārāk karsti! Tas tuksnesis te ir viena sarežģīta lieta!
Dodamies atpakaļ uz ciema centru, kur redzējām autobusu firmu. Pajautāsim par iespējām. Uzzinām, ka busi uz austrumu krastu nekursē. Tas ir applūdis, un lietus turpinās, situācija pasliktinās. Uz dienvidiem, uz nākamo lielo pilsētu, busi gan brauc, bet trijos naktī. Viena biļete maksā 130 eiro. Viss ātri izlemts — šodien uz dienvidiem. Dziļāk tuksnesī. Ar stopiem.
Pagājis krietns laiciņš, ejam uz pilsēteles dienvidiem. Te atvērts arī kāds veikals, kur lētāk iegādājamies maizi un pupiņas. Beidzot ēdīsim! Nometamies turpat uz ielas un sataisām brokastis. Uz liela kartona uzzīmējam savu zīmi. Brauksim uz Alisspringsu 500 km attālumā no šejienes. Tuksneša vidū.
Sākam stopēt. Daži aborigēni mūs sveicina, un viena sieva pat saka, lai paejam tālāk, kur lielāka iespēja nostopēt mašīnu. Sievai paklausām, un apstājamies saulītē. Vakardien esam krietni iedeguši, saule te tiešām spēcīga. Mašīnas brauc garām viena pēc otras. Esam pārliecināti, ka skaisti uzgleznotā zīme mūs glābs. Tā arī ir.
Pēc stundas mums garām pabrauc karavāna, ar ko Arča vienmēr ļoti grib izvizināties, un tad tā arī atgriežas, lai mūs tomēr paņemtu. Esam priecīgi, jo tādas karavānas jeb treilerīši brauc tālu. Dāma kopā ar savu melno suņuku mūs uzņem, un tā sākam sešu stundu ilgo ceļu uz mūsu nākamo pieturvietu. Runājam par aborigēniem, nevarējām iedomāties, ka Austrālijā ar viņiem tik lielas problēmas. Tie dedzina kokus, mašīnas un mājas. Vietējie nemāk tikt ar noziedzību galā, jo ir cilvēktiesības, un traucē arī fakts, ka “baltais” atņēma tiem zemi. Vēl viena liela problēma te ir alkohols. Visi dzer diezgan daudz.
Pa ceļam redzam ļoti daudz nobeigušos govju, dažus nobrauktus ķengurus, par kuriem tik daudz esam dzirdējuši. Patiesībā šis tuksnesis kādam arī pieder, un govis līdz ar to. Un tie tricekļi uz ceļiem īstenībā esot govju teritoriju nodalījums, ne no riepām zemes izsišanai paredzētie rīki. Metāla bedrītes nodala lielos tuksnešu rančo, un govis tiem nevar pāriet pāri, jo kājas sprūst iekšā. Taču viņas tuksnesī bieži nobeidzas no slāpēm. Arī koki deguši — te tie aizdegas pat paši no sevis, nemaz nevajag ierosinātāju, kas visbiežāk ir tas pats aborigēns.
Sieviete ar suni par iekrāto naudu savā karavānā jau divus gadus ceļo pa Austrāliju. Jā, braucot ar stopiem, tiešām var uzzināt daudz vairāk. Ir interesanti, bet arī brauciens nav viegls.
Lai arī ir dažas pieturas vietas, viss ir tikai taisns ceļš tuksnesī ar ūdens mirāžu tā galā. Šajā 500 km distancē cauri tuksnesim ir tikai divi benzīntanki. Ne zonas telefonā, nekā.
Pa ceļam piestājam pie skaistiem akmens krāvumiem un satērpjam arī termītu māju sievietei nevajadzīgā jakā. Tā austrāliešiem tāda dīvaina izklaide. Beidzot esam pilsētā! Tuksneša vidū ir vietiņa, kur pārbraucējiem atpūsties un iepirkties. Sieviete mūs aicina palīdzēt viņai uzsliet pie treilera lielo nojumi, un tā ar viņu nokļūstam treileru kompleksā.
Rīt būs maratona darba diena. Un tad 1200 km cauri tuksnesim.
Ķengurs un emu kā nacionālie dzīvnieki uz valsts ģerboņa tika izvēlēti tāpēc, ka tie nespēj iet atpakaļgaitā — tā tie atspoguļo uz priekšu domājošo austrāliešu kultūru. Austrāliešu emu ir spēcīgs putns, kas var sasniegt līdz pat 45 km/h. Te ir četras dažādas ķenguru sugas. Sarkanais ķengurs ir lielākais, pat divus metrus liels un var svērt 91 kg. Ķengura garākais reģistrētais lēciens ir deviņi metri. Lai gan ķengurs ir valsts simbols, to te ir vairāk nekā 40 miljonu, tāpēc tiek uzskatīti par kaitēkļiem.
(Turpmāk vēl.)
