(32. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
136. diena
Džakarta ir pārpildīta ar dažādiem cilvēkiem. Ir tādi, kas palīdz mašīnas novietot, vienkārši plivinot rokas, bet tad paprasa naudu. Redzam arī civilos, kas ielās regulē milzīgo satiksmi. Arī tie ir pašdarbnieki un pēc tam no autovadītājiem iekasē savu daļu. Citi pa ielām staigā milzīgām maskām un skandina mūziku. Tas esot nācis no kādiem svētkiem, bet tagad šādas maskas arī ir tikai tāpēc, lai no garāmgājējiem varētu ko iekasēt par foto.
Šodien ļoti daudz uzzinām par Indonēziju un Džakartu. Nespējam visu informāciju pārstrādāt, bet nedaudz mēģināsim iepazīstināt ar visu, kas mums tiek pastāstīts. Indonēzijas lielākie ienākumi ir no zelta raktuvēm, lai gan amerikāņi tās pārņēmuši un tikai 9% no visiem ienākumiem iegūst Indonēzija. Ir nafta. Atjaunojamās enerģijas resursi Javas salā, kur esam mēs, netiek izmantoti. Citās salās gan.
Kad jautājam Hardijam, kad te ir auksti, viņš smejas un saka, esam iebraukuši tieši aukstākajā mēnesī. Tad, kad temperatūra dienā sasniedz plus 34 grādus. Naktī ir 28 grādi. Bet jūnijā temperatūras sasniedz 40 un naktī līdz ar to ir ap 32. Kā iespējams te izdzīvot? Pareizi jau mūsu draugs saka, ka viņam noteikti mūsu valstī liktos ļoti auksti. Un redzēt sniegu arī viņš ļoti vēlētos.
Sarunās nokļūstam līdz dzīvokļa 26. stāvam, kur mums tiek nolikts matracītis viesistabā. Skati uz pilsētu ir vienreizīgi, un tikai ziemeļu daļa vien redzama. Džakarta ir netverami liela. Drīz atkal atstājam dzīvokli, jo mūsu draugs mums vēlas izrādīt pilsētu. Sākumā piestājam pie kādām ārā ēstuvītēm un tiekam iepazīstināti ar tradicionālajiem veģetārajiem ēdieniem. Tādas kombinācijas nebijām iedomājušies — asniņi kopā ar riekstu mērci, dīvainām nūdelēm, visādiem neredzētiem dārzeņiem. Tad arī runājam par visiem ēdieniem, uzzinām noderīgākos vārdus indonēziešu valodā. Un stāsts par duriānu — pasaules smirdīgāko augli. Malaizieši vienmēr saka, ka viņiem ir labākais duriāns pasaulē (lai gan tas sastopams tikai trīs valstīs), un nu Hardijs piekrīt. Redz, indonēzieši kā audzējuši duriānu, tā turpina to darīt, malaizieši visu laiku to selekcionē, veido jaunus uzlabojumus un pat konkursus, lai cilvēki censtos tā augļa īpašības papildināt. Tāpēc Malaizijā esot labākais pasaules duriāns.
Sākas ilgs brauciens cauri sastrēgumiem. Nokļūstam pie lielākās katedrāles Indonēzijā, liekas, tajā cilvēki gatavojas kāzām. Tas, ka baznīcā var precēties, Hardijam ir pārsteigums. Vīrs atzīstas, ka viņš pats, šos visus gadus te dzīvodams, nav apstaigājis tās tūristu vietas, ko esam atraduši kartē. Tā kopā visu izpētām pirmo reizi. Mūsu draugs nav ne kristietis, ne musulmanis. Vai viņam ir kāda reliģija, to gan nepajautājam. Hardijs saka, viņš tāpat var noskaitīt pāris pirmās rindas no musulmaņu saucieniem uz lūgšanām.
Sarunās nokļūstam līdz Džakartas mošejai, kas, izrādās, trešā lielākā mošeja pasaulē! Vietējais gids pēc apmetņu piešķiršanas mums pastāsta, ka šīs mošejas nosaukums no arābu valodas nozīmē “Neatkarīgā” par godu valsts neatkarības iegūšanai no holandiešiem 1945. gadā. Visas mošejas apkārtne ir 10 hektāru platībā, pati mošeja var uzņemt 61 tūkstoti cilvēku, un visā tās apkārtnē var sapulcēties arī 200 tūkstoši. Vai tas maz aptverams? Pieci mošejas stāvi apzīmē piecas musulmaņu lūgšanas dienā. Otrajā stāvā atrodas tradicionālās bungas jeb gongs 2,3 tonnu svarā, kas arī te tiek skandināts. Tas gan raksturīgs tikai indonēziešu musulmaņiem. Šo mošeju apmeklējis arī kāds no Vācijas prezidentiem un pats Obama. Tāda populāra vieta, un arī Hardijs te ir pirmo reizi.
Dodamies tālāk. Ievērojam, ka te publiskie busi ir tādi paši kā Kolumbijā — tiem ir atsevišķas pieturas uz paaugstinājuma, kurās vispār var iekļūt tikai pēc biļetes nopirkšanas caur speciāliem vārtiņiem. Satiksme ir traka. Cilvēki nereaģē uz sarkanajām luksofora gaismām, vienkārši turpina braukt. Ceļu šķērsošana kājām ir ekstrēma. Vjetnamā vismaz nedaudz piebremzēja un apbrau-
ca riņķī, te neviens nebremzē un vienkārši brauc virsū. Papildu adrenalīns. Ielās redzami pamesti kaķi, bet ne suņi.
Apskatām arī prezidenta pili, kas kārtīgi nožogota, un citas valdības ēkas, līdz nokļūstam galvenajā pilsētas parkā, kas arī apjozts ar dzeloņdrāti. Daudzas policijas ekipāžas sargā teritoriju. Kā Hardijs paskaidro, tas tāpēc, ka cilvēki te bieži rīko demonstrācijas, un tās jau nav nekādas mierīgās. Nokļūstam pie milzīga pieminekļa, kurā var arī uzbraukt augšā, bet, tā kā rinda ir stundu gara, mēs dodamies prom. Mūs gan pa ceļam pārķer vietējie. Kā viens pajautā ar mums nofotografēties, tūlīt pēc viņa sarodas rinda. Hardijs ir tas, kurš mūs jāfotografē, bet tad pēc 20 fotogrāfijām viss. Bēgam prom.
Vispārsteidzošākā ir nakts. Pēc pusnakts sākas tāda zibeņošana, kādu nekad nebijām redzējuši. Spilgtas gaismas strēles sitas pilsētā, pērkons ir acumirklī pēc zibens. Tādi skati! Pat uz balkona bail uziet — ja nu iesper?! Protams, pēc divām gulētajām stundām esam arī pārguruši un ilgi nevaram noturēt acis vaļā, bet zibens mūs ir pamodinājis. Tiešām iespaidīgi. Daba te ir varena.
Oficiālā valoda te ir indonēziešu, bet kopā valstī ir vairāk nekā 700 valodu un vairāk nekā 300 etnisko grupu. Gandrīz 90% te dzīvojošo ir musulmaņi. Vislielākais musulmaņu skaits pasaulē, salīdzinot ar citām valstīm, ir tieši Indonēzijā. Valsts 1 914 569 km2 platībā dzīvo vairāk nekā 260 miljonu iedzīvotāju. Uzskata, ka tieši Indonēzijā ir vislielākais “jauno” iedzīvotāju īpatsvars pasaulē ar 165 miljoniem indonēziešu, kas ir vecumā līdz 30 gadiem. Tikai 8% no visas nācijas ir vecumā pēc 60.
Džakarta ne vienmēr bijusi zināma kā Džakarta, tai nosaukums mainīts piecas reizes, un tikai 1972. gadā tā ieguva tagadējo nosaukumu. Šī ir Indonēzijas galvaspilsēta. Interesanti, ka oficiāli tā nemaz nav pilsēta, bet gan province. Līdz ar to tai ir īpašs statuss — province, kas patiesībā ir valsts galvaspilsēta. Šī pilsēta lepojas ar to, ka ir 13. apdzīvotākā pilsēta visā pasaulē ar vairāk nekā 10 miljoniem iedzīvotāju. Pirms Otrā pasaules kara Indonēzija bija holandiešu kolonija, un vēl joprojām valstī palikušas tās senās pēdas, kā, piemēram, holandiešu lielgabali Džakartas vecpilsētā. Džakartas iedzīvotājiem patīk iepirkties. Šajā pilsētā iepirkšanās centri ir atvērti visu diennakti, un kopumā to skaits ir ap 130!
138. diena
Uz septiņus kilometru attālo autoostu dodamies ar taksometru. Autobuss nedaudz aizkavējas, bet vairāk par pieciem pasažieriem nesavāc. Mēs liekamies gulēt. Arča gan pašā ceļa galā pagulēt vairs nevar un teic, ka šoferis esot pavisam traks — gar pašu kraujas malu dzinis citus auto no vienas puses uz otru, lai tikai ātrāk.
Sasniedzam Bandungu, nākamo lielo pilsētu no Džakartas. Te gan neesam atbraukuši skatīties pilsētu, bet vulkāna krāteri 50 km attālumā. Esam sasnieguši minibusiņu pieturu. Izkāpjam. Interneta nav, karte telefonā pazudusi. Vietējie, šķiet, “balto” redz pirmo reizi — visas sarunas apstājas, un uzmanība tiek pievērsta mums. Viss ir ļoti jauki — tiekam sveicināti, daži, kas zina angļu valodu, pajautā, no kurienes esam. Kad sakām, ka no Latvijas, tas apstādina pārējos jautājumus. Vietējie ir patiešām laipni un smaidīgi. Tomēr mēs esam apmaldījušies. Ieraugām kādu puisi, kas iegrimis telefonā, un palūdzam padalīties ar internetu. Uzzinām, ka ejam pretējā virzienā, bet vismaz esam atraduši ceļu uz rezervēto istabiņu.
Lētākā viesnīca, kas tomēr nav tik lēta kā Vjetnamā, maksā astoņus eiro. Istabiņa ir jauka, tikai tualetes durvis nevar aizvērt, vien atstutēt, lai kaut kas ir piesegts. Bet Arča māk ielikt durvis atpakaļ uz skrūvēm, kur tās paredzētas, un visa istaba kārtībā! Tad arī varam doties pilsētā, bet mūs pārsteidz pēkšņais skats pa logu — uznāk lietusgāze, un tūlīt tai seko zibens un pērkona dārdi. Te laikam nebūs kā Džakartā, ka lietus līst tikai naktī. Esam iebraukuši tieši lietus sezonas laikā, un nu pie tam nedaudz augstāk kalnos — no lietus vairs neizvairīties. Lai arī priecājamies, ka vairs nav tik karsti, nu jāmirkst!
Esam atraduši, ka tieši šai pilsētai apkārt ir gan aktīva vulkāna krāteris, gan kalni ar burvīgām ielejām, gan rīsu terases, gan sēra krāteris, ko galvenokārt braucām skatīties. Bet vai tas maz iespējams lietus laikā? Vietējie saka, ar busiem tas ir ļoti grūti izdarāms, jāmaina četri braucamie uz katru no apskates vietām. Vislabāk īrēt mocīti. Lai arī nav tik lēti kā Vjetnamā, tas būtu labs variants, tomēr tādā lietusgāzē tas nebūs patīkams brauciens, jo nekas nav tuvāk par 20 km. Tā nu sākam visu šo lietu apšaubīt.
Holandieši šo pilsētu dēvēja par Javas Parīzi. Tā kā Bandunga atrodas augstāk kalnos, te klimats sausajā sezonā ir ļoti patīkams. Ir uzskats, ka tieši šajā pilsētā ir vislielākā Indonēzijas puķu dažādība. Auglīgās zemes dēļ pilsētu dažreiz dēvē arī par puķu pilsētu. 20. gados holandiešu valdība galvaspilsētu vēlējās pārcelt tieši uz Bandungu — augstāk kalnos grūti iekarot, tomēr to īstenot neizdevās Otrā pasaules kara dēļ. Bandunga tiek uzskatīta par Eiropu tropos te atrodamo ekskluzīvo viesnīcu un citu lepno vietu dēļ. Nav brīnums, ka te ir dārgāk. 1955. gadā Bandungā notika afroaziātu konference, kas bija pirmā starpkontinentālā “krāsaino” sanāksme pasaulē. Tajā piedalījās 29 valstis! Te ir arī 50 augstākās izglītības iestādes, kas padara pilsētu par populārāko studētgribētāju galamērķi.
(Turpmāk vēl.)
